|
|
Visupirms Dievs mums deva savu Vārdu, lai mēs to
dzirdētu, lasītu, pārdomātu, uzņemtu sevī, kā Kristus kādā vietā saka, kā
patieso dzīvības maizi, jo cilvēks par spīti visiem māņiem un ilūzijām nedzīvo
tikai (no laicīgā) no maizes, bet no ikviena vārda kas iziet no Dieva mutes.
|
| | lasīt tālak » |
|
Un tas laikam ir un
paliek cilvēka ticības vislielākais izaicinājums. Palikt pie ticības mīlošajam
Dievam. Nevis vienkārši kādā brīdī noticēt, bet palikt šo ticību noliekot līdzās šīs pasaules ļoti skarbajai
realitātei.
|
| | lasīt tālak » |
|
Jo ko tad pats Jēzus darīja visu savu
dzīvi un pat nāvē? Piedeva grēkus. Jo tieši grēks ir tas, kas nostājās
starp Dievu un Viņa radīto pasauli. Kristū tas viss tiek pārvarēts un Debesu valstība pienāk tuvu klāt mums visiem.
|
| | lasīt tālak » |
Nāve ir un paliek mūsu visu lielākā problēma. Savukārt Lieldienas mums
katram atgādina – Augšāmceltais Kristus ir galvenā daļa no tās risinājuma. Bet,
bez Kristus mēs esam un paliekam par neatņemamu daļu no šīs lielās
problēmas....
|
| | lasīt tālak » |
Tas, ko Kristus
vēlās mūsos, kā cilvēkos redzēt, tas var izpausties, atklāties un tā īsti
uzplaukt tikai esot kopā ar citiem cilvēkiem. Mīlestību, par ko Kungs tik daudz
runā, būs grūti pieredzēt un piedzīvot vienam esot. Želastību, par ko Kungs tik
daudz runā, var piedzīvoto tikai tad, kad tavā priekšā ir reāls cilvēks par
kuru ir jāapžēlojas.
|
| | lasīt tālak » |
Visspatiesākie mēs vienmēr esam ar cilvēkiem, kas ir mums vistuvāk... visskarbākos
vārdus un visapkaunojošākos darbus mēs veltām tieši tiem, kuri mums ir līdzās, tiem
kuri mums visvairāk ir pieķērušies, kuri mūs mīl un pat apbrīno, kuri ir no
mums atkarīgi.
|
| | lasīt tālak » |
Iespējams arī šodien mūsu ticības dzīve, zaudē vienu brīnumu pēc otra, tik vien,
kā mūsu pašu pārlieku lielā egoisma dēļ. Zaudējam vienu uzvaru pēc otras, jo
neesam gatavi Kristum pienest to, kas mums ir, lai arī tas būtu maz, pat
niecīgi maz, bet neeam gatavi arī to darīt.
|
| | lasīt tālak » |
|
Šeit mēs īstenībā sastopamies ar
vienu visai tumšu lietu, tādu, pat kuru ir visai grūti
aptvert. Kā tas var būt... ka Dieva Dēls šai pasaulē nākdams, ar lielu
mīlestību, nevienam neiesitis, nevienu nepazemojis un nenoniecinājis. Nevienu
puslūzušu niedri līdz galam nenolauzis un nevienu vāji kvēlojošu dakti
neisdzēsis... Cilvēkiem tikai labu vēlēdams un arī darīdams... un tomēr, reizē
daudzu apziņā kļuvis par vislielāko pretinieku un ienaidnieku.
|
| | lasīt tālak » |
Tieši pēc zāļu vai terapijas veida, cik vieglas vai taisni otrādi smagas
tās ir, var taču visai nešaubīgi pateikt, cik smaga ir slimība. Dieva Dēla nāve
pie krusta – tās nav vieglas zāles, līdz ar to arī nav viegla tā kaite, ar kuru
sirgstam.
|
| | lasīt tālak » |
|
Redziet, mums katram ir dāvāta
vesela dzīve... un šķiet ar vienu skaidru mērķi. Attiecībām ar Dievu ir vajadzīgs
laiks... Savukārt laiks prasa pacietību Pacietība.. cerību...
|
| | lasīt tālak » |
|
|
|
