Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms;  dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās.  Bet daži no tiem sacīja:"Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību."  Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm.  Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja:"Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt.  Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību.  Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi.  Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā.  Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala.  Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu.  Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā."  Kad viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja viņam:"Laimīgas tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, kas tevi zīdījušas!" Bet viņš teica:"Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!"