|
|
Par
mūsu personīgo galu var nedomāt kamēr tas ir kaut kas tāds, kas ir tālu.. kaut
kur tur, ar tiem.. Tālu prom aiz apvāršņa, Tuvajos austrumos vai Centrālamērikā, kamēr tas notiek ar cilvēkiem, par kuriem mēs neko nezinām. Bet pavisam citas
sajūtas mūs pārņem, ja kaut kas tāds vai ļoti līdzīgs notiek mūsu pašu acu
priekšā. Tieši tā, kā tas bija pirms gada, ap šo laiku. Izrādās mūsu sajūtas var
būt pavisam citas, mēs spējam daudz asāk izjust nāves tuvumu. Un tā tas arī
ir .. jo mazāka ir distance starp mums un uzskatāmi redzamu cilvēka galu, jo
asāk mēs to izjūtam, tieši kā savējo.
|
| | lasīt tālak » |
|
Izrādās, ka visus šos gadus tas ir
bijis jauks un patīkams sapnis, ko esam kopīgi sapņojuši un nu mums ir
jāpamostas dzīves īstenībā, kurā ir iespējams ļaunākais – karš. Un nevis kaut
kur tur... tālu prom no mūsu acīm, par ko varbūt uzzinām tikai no TV ziņām, bet
šeit, pie mums...
|
| | lasīt tālak » |
|
Un patiesi, kur
šodien ir tas ķeizars, kura galva rotāja toreiz denāriju? Kur ir tā
nodokļu nauda, kura toreiz tika maksāta?
Ķeizars Tibērijs ir palicis vēstures grāmatās, bet kāds denārijs vēl ir pieejams apskatei muzejā līdzās citām senām lietam. Bet Kristus - vakar un šodien tas pats un mūžīgi.
|
| | lasīt tālak » |
Reformēt nozīme nevis vienkārši spert kādus radikālus soļus pretīm kādām izmaiņām. Nevis, veikt kādu strauju, līdz tam neredzētu lēcienu uz priekšu, bet
gan taisni otrādi, atgriezties atpakaļ pie kaut kā tādā, kas ir bijis pazaudēts.
Jeb, ka to liecināja viens no vadošajiem reformācijas uzsaukumiem – atgriezties
atpakaļ pie avotiem.
|
| | lasīt tālak » |
Ticība bez konkrēta mērķa, bez aprēkina, bez gaidām uz atalgojumu.., ticība, kas pati ir
mērķis un lielākais ieguvums šajā dzīvē – lūk atslēga uz vienkāršu uzticēšanos
Dievam...
|
| | lasīt tālak » |
Uz mums visiem Jēzus šodien grib teikt: “Mans dēls, mana meita, mana
tauta, tavi grēki tev piedoti, celies un ej!” Lai tā Viņš
varētu uz mums teikt, mums pie Viņa jāatgriežas patiesā ticībā.
|
| | lasīt tālak » |
Ko mums vajadzētu paņemt no šodien svinētajiem
Pļaujas svētkiem? Pirmkārt, mums sava dzīve nav jāskalda, tā nav jādala, kādā
laicīgajā dzīvē un kādā garīgajā dzīvē. Viss, kas mēs esam, tas ir Dieva radīts un
dots. Dievs ir tas, kas piepilda mūsu dzīvēs no pirmā mūsu brēciena ārpus mātes
miesām līdz pat beidzamajai vecuma nespēka nopūtai. Viss ir Dieva iedots. Pats
Radīšanas notikums mums ļoti uzskatāmā veidā to parāda.
|
| | lasīt tālak » |
Pāvils sevi sauc par Kristus kalpu (jeb burtiski būtu sacīt par vergu).
Par tādiem parasti kļuva karagūstekņi, kam kaujas laukā tika dāvāta dzīvība. Tu
biji apžēlots, tu biji izglābts, bet nu vairs tava dzīvība nepieder tev pašam,
bet tam, kas tevi ir saudzējis. Tāds apžēlots, tu ar visu, miesu un dvēseli
piederi savam Kungam, kas tevi ir saudzējis. Jā, Kristus ne tikai tēlaini, bet
ļoti reāli ir glābis un saudzējis mūs. Cik reāla bija Jēzus nāve pie krusta, ar
asinīm, ciešānām, tieši tik pat reāla ir mūsu izglābšana.
|
| | lasīt tālak » |
Šeit Viņš atklājas, kā Dievs, kurš atgriež cerību... Kā
Dievs, kurš augšāmceļ un dod spēku dzīvot. Kā Dievs, kurš redz ikviena cilvēka
postu... manu un tavu....
|
| | lasīt tālak » |
Dieva tuvumu mēs piedzīvojam un sajūtam tieši tik daudz, cik daudz
vietas mēs Viņam atvēlam savā dzīvē. Ja tas ir pāris reizes gadā uz lielajiem
svētkiem... tad tā tas arī ir, tikai uz
lielajiem svētkiem. Jo Dievs ir pieklājīgs, Viņš respektē mūsu brīvību un tiesības uz izvēli. Ja
tas ir tikai tad, kad mums kaut ko ļoti vajag, tad iespējams tā tas arī ir... tikai
tad, kad kaut ko ļoti vajag.
|
| | lasīt tālak » |
|
|
|
