|
|
|
Un šis viens jautājums mums visiem ir... Vai mēs spējam
šodien šo atgādinājumu tā kārtīgi sadzirdēt...? Vai tiešām tikai šādas
traģēdijas var likt mūsos atgriezties kaut kādai modrībai... Šajā šodienas
pasaulē, kura sāk jau pazaudēt elementāras cieņas kripatas, pret dzīvību un
nāvi. Jo dzīvi esam pārvērtuši par teleseriālu, savukārt nāvi par datorspēli.
|
| | lasīt tālak » |
|
Lūk kāpēc nama tēvs liedz saviem
kalpiem ravēt lauku... ka jūs, nezāli
ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Pirmajā brīdī šķiet visai
iekārojami, ar vienu vieglu rokas vēzienu izravēt visu pasaules ļaunumu. Bet
ko tad, ja šis ļaunums ir tik cieši saaudzis, saķēries kopā arī ar visu labo. Arī
mūsos pašos....
|
| | lasīt tālak » |
Un tad vēl gulošais skolotājs, piedevām vēl stūres galā, Viņa cietais
miegs, kas nemana neka no notiekošā ir teju vai kā apvainojums mūsu izmisīgajai
cīņai par savu dzīvību.
|
| | lasīt tālak » |
|
Reformācijas piemiņas diena mums vēlās
atgādināt to, ka cilvēka dzīves centrā allaž ir jābūt svarīgākajam - Dieva žēlastībai un nevis mūsu pūlēm.
Mūs tiekam vērtēti un svērti Dieva žēlastībā, nevis pēc mūsu domām, vārdiem un darbiem. Un
ak vai mums, ja tas būtu otrādi... Un tas ir tāpēc, ka mūsu dzīve nekad nebūs
tāda, kuru mēs varētu, no pirmās līdz pēdējai dienai, ar paceltu galvu Dievam
atrādīt un teikt, lūk tā ir šī dzīve, kas pelna Debesis. Nē.. tā nav
un nebūs!
|
| | lasīt tālak » |
Bet pavisam savādāk tas ir ar Dievu. Tad šāds
attieksmes modelis – mana vajadzība un tad Dievs – ir un paliek
neatceļami spēcīgs. Tas ko nepieļaujam savās attiecības ar cilvēkiem, to visai
viegli pieļaujam attiecībās ar Dievu.
|
| | lasīt tālak » |
Visa šā brīža ironija slēpās tajā, ka Kristus
patiesā un Dzīvā Dieva Dēls savā saujā turēja apaļu metāla gabaliņu uz kura
bija rakstīts, ka Dieva Dēls ir ķeizars.
|
| | lasīt tālak » |
Tā
noteikti ir līdzības galvenā daļa, jo tā runā par mums, par mūsu pašu stāvokli
Dieva priekšā. Par to cik liels ir mūsu parāds Dieva taisnības priekšā un cik
patiesībā bezcerīgs ir mūsu katra stāvoklis, ja mēs tiekam svērti un vērtēti
pēc šī parāda. Ja tas notiek
(un kaut kad tas pilnīgi ar mums katru notiks), tad mēs esam kā šis kalps..
|
| | lasīt tālak » |
Gan Pļaujas svētki, gan katra svētdiena, katra septītā diena mums ir
dota lai mēs neiekristu tajā valgā, kurā iekrita šis bagātais vīrs. Neļaut
naudai teikt pēdējo vārdu par savu dzīvi, pēdējo un izšķirošo vārdu par mūsu
ikdienas izvēlēm. Pēdējo vārdu par to vai mēs smaidīsim vai taisni otrādi
staigāsim drūmi un sakumpuši.
|
| | lasīt tālak » |
Tāpat šī līdzība liek mums pie sirds.. ir mūsu dzīvē tādas lietas, kuras
nav iespējams pēdējā brīdi paņemt vai aizņemties, līdzīgi, kā šajā stāstā minētās piecas nesaprātīgās jaunavas nevarēja pēdējā brīdi aizņemties saviem lukturiem
tik ļoti nepieciešamo eļļu. Cilvēks nevar aizņemties īslaicīgam pielietojumam
attiecības ar Dievu...
|
| | lasīt tālak » |
Dievkalpojumu mēs iesākam ar grēksūdzi.. Un piedošanu saņemam nevis tāpēc,
ka esam atnākuši un kaut ko pateikuši par sevi, bet gan vienīgi un tāpēc, ka Kristus šo
piedošanu, kā dāvanu grib mums iedot...
|
| | lasīt tālak » |
|
|
|
