Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
 Priekšvārds
 1-4 artikuls
 5-8 artikuls
 9-13 artikuls
 14-18 artikuls
 19-21 artikuls
 22-23 artikuls
 24-25 artikuls
 26-28 artikuls
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







XXVI ARTIKULS          
     Par ēdienu šķirošanu        
     Ne tikai vienkāršie ļaudis, bet arī baznīcas mācītāji līdz šim ir bijuši pārliecināti, ka ēdienu šķirošana un citas līdzīgas cilvēku tradīcijas ir derīgas žēlastības iegūšanai un gandarīšanai par grēkiem. Ka pasaulē valdīja tāds uzskats, ir redzams no tā, ka ik dienas radās jaunas ceremonijas, baznīcas rituāli, svētku un gavēņu dienas un baznīcas mācītāji to uzskatīja par tādu kalpošanu, kas nepieciešama žēlastības iegūšanai. Tādēļ tie ļoti biedēja cilvēku sirdsapziņu, lai viņi kādu no šiem darbiem neizlaistu. Tādas piespiedu tradīcijas dēļ baznīcai ir nodarīts liels ļaunums.
     Pirmkārt, tā ir aptumšojusi mācību par žēlastību un ticības taisnību, kas ir Evaņģēlija galvenā daļa, kura baznīcā ar īpašu godu ir jāizceļ, lai Kristus nopelns būtu labi zināms un ticība, kas tic, ka grēki ir piedoti Kristus dēļ, tiktu izcelta pāri par visiem darbiem. Tāpēc arī Pāvils šo mācību uzsver visvairāk, atceļot bauslību un cilvēku tradīcijas, lai parādītu, ka kristiešu taisnība ir kas atšķirīgs no šādiem darbiem, tas ir, ka tā ir ticība, kas tic, ka grēki no žēlastības tiek piedoti Kristus dēļ. Bet šo Pāvila mācību cilvēku tradīcijas ir gandrīz pilnīgi nomākušas, radot uzskatu, ka mums ir jānopelna žēlastība un taisnība, šķirojot ēdienus un ievērojot līdzīgas tradīcijas. Runājot par atgriešanos, nemaz netika pieminēta ticība, vienīgi uzsvērti šādi gandarīšanas darbi, kas tika pielīdzināti pilnīgai grēknožēlai.
     Otrkārt, šīs tradīcijas ir aptumšojušas Dieva pavēles, jo tradīcijas tika paceltas augstāk par Dieva baušļiem. Tika uzskatīts, ka visa kristietība nav nekas vairāk, kā noteiktas svētku dienas, rituāli, gavēņi un priesteru drānas. Šīs tradīcijas pretendēja uz garīgas un pilnīgas dzīves godu. Tajā pašā laikā Dieva pavēļu pildīšana katram pēc sava aicinājuma netika godāta. Proti, tas, ka tēvs audzina savus pēcnācējus, ka māte dzemdē bērnus, ka valdnieks rūpējas par kopējo labumu, tika uzskatīts par pasaulīgu un nepilnīgu darbu, kas esot daudz zemāks par dižajām tradīcijām. Šie maldi ļoti mocīja dievbijīgos, kuri, būdami laulībā, valdībā vai citā laicīgā amatā, jutās nospiesti savas nepilnīgās dzīves dēļ. Viņi apbrīnoja mūkus un citus tamlīdzīgos un maldīgi uzskatīja, ka tāds dzīves veids Dievam ir vairāk patīkams.        
     Treškārt, tradīcijas ļoti apgrūtināja sirdsapziņu, jo tās visas ievērot nebija iespējams, tomēr cilvēki uzskatīja, ka to ievērošana ir obligāti nepieciešama. Gersons raksta, ka daudzi ir krituši izmisumā un daži pat izdarījuši pašnāvību, juzdami, ka nespēj izpildīt tradīciju prasības, bet tajā pašā laikā viņi nedzirdēja neko par ticības taisnību un žēlastību. Ir redzams, ka sholastiķi un teologi vairo tradīcijas un meklē aizbildinājumus, lai atvieglotu sirdsapziņu, tomēr nespēj to mierināt un tā vietā vēl vairāk apgrūtina sirdsapziņu. Teologi un sludinātāji ar šo tradīciju apkopošanu bija tā aizņemti, ka tiem neatlika laika meklēt Rakstos daudz nepieciešamāko mācību par ticību, krustu, cerību, pilsoniskās iekārtas cienīgumu un nežēlīgi mocīto sirdsapziņu mierināšanu. Gersons un daži citi teologi ir ļoti žēlojušies, ka šo strīdu dēļ par tradīcijām viņu uzmanība tiekot atrauta no labākām mācībām. Arī Augustīns aizliedz apgrūtināt cilvēka sirdsapziņu ar šādām tradīcijām un prātīgi pamāca Januāriju (Epist. 119.), ka šādas tradīcijas, kā viņš ir teicis, jāuzskata par nenozīmīgām.
     Tādēļ mūs nav jāuzskata par tādiem, kas šo jautājumu aplūko ātrsirdīgi vai ar naidu pret bīskapiem, par ko daži mūs veltīgi tur aizdomās. Bija ļoti nepieciešams brīdināt draudzes par šiem maldiem, kas radušies no nepareizi saprastām tradīcijām. Jo Evaņģēlijs pavēl draudzēs uzturēt mācību par žēlastību un ticības taisnību, ko nav iespējams saprast, ja cilvēki domā nopelnīt žēlastību ar pašu izvēlētām ieražām.          
     Tādēļ mūsu sludinātāji ir mācījuši, ka ar cilvēku tradīciju ievērošanu mēs nespējam nopelnīt žēlastību jeb tikt taisnoti. Tādēļ mēs neuzskatām šādas tradīcijas par nepieciešamām. Mūsu mācītāji šeit pievieno Rakstu liecību. Kristus aizstāv apustuļus, kuri neievēroja ierastās tradīcijas (Mt. 15:3). Tas gan acīmredzot nenozīmē, ka tās būtu nelikumīgas, bet ka ir tikai nenozīmīgas un tām ir zināms sakars ar bauslības šķīstīšanās likumu. Mateja evaņģēlijā Viņš saka: “Velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mt. 15:9) Tādēļ Viņš neprasa nevajadzīgas ieražas. Nedaudz vēlāk Viņš piebilst: “Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku.” Arī Pāvils saka: “Dieva valstība nav ēšana un dzeršana.” (Rom. 14:17) Un: “Lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu.” Turpat arī: “Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl būdami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties!” (Kol. 2:16–21) Pēteris saka: “Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.” (Ap. d. 15:10) Šeit Pēteris aizliedz apgrūtināt sirdsapziņas ar daudzajām tradīcijām, vai tās būtu no Mozus vai kāda cita. Un Pāvils vēstulē Timotejam nosauc ēdienu aizliegumus par dēmonu mācībām, kas cīnās ar Evaņģēliju un iedibina un dara tādus darbus, lai caur tiem nopelnītu žēlastību, itin kā bez tāda kulta kristietība nevarētu pastāvēt (1. Tim. 4:1–3).     
     Pretinieki pārmet, ka mēs atmetot disciplīnu un miesas mērdēšanu līdzīgi kā Joviāns. Mūsu rakstos gan atklājas kas cits. Mēs vienmēr esam mācījuši par krustu un to, ka kristiešiem ir jāpanes ciešanas. Tā ir patiesa, nopietna un neliekuļota miesas nonāvēšana, ka piedzīvojam dažādas ciešanas un tiekam krustā sisti līdz ar Kristu.       
     Turklāt mēs mācām, ka katram kristietim vajag savu miesu savaldīt un to ar darbu tā vingrināt un kalpināt, lai negausība un bezdarbība nevedinātu grēkot, bet ne tādēļ, lai ar tādiem darbiem nopelnītu žēlastību un gandarītu par grēkiem. Un uz tādu miesīgu savaldību vienmēr ir jāskubina ne vien pa retam un atsevišķās dienās, bet kā Kristus saka: “Sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas.” (Lk. 21:34) Tāpat: “Šī dēmonu suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mt. 17:21) Un Pāvils saka: “Es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, nekļūtu atmetams.” (1. Kor. 9:27) Šeit viņš skaidri rāda, ka kalpina savu miesu ne tādēļ, lai caur tādu savaldību nopelnītu grēku piedošanu, bet lai miesa būtu paklausīga un derīga garīgām lietām un lai darītu darbu saskaņā ar savu aicinājumu. Tātad mēs neatmetam pašu gavēni, bet tradīcijas, kas apgrūtina sirdsapziņu un prasa ievērot noteiktas dienas un ēdienus, itin kā šādi darbi būtu svarīgs dievkalpojums. 
     Tomēr mēs saglabājam daudzas tradīcijas, kuras mēs ievērojam, lai nemainītu labo baznīcas iedibināto kārtību, piemēram, Svēto Rakstu lasījumu rindu dievkalpojumos un noteiktas svētku dienas. Mēs pamācām ļaudis, ka šādas ieražas nepanāk taisnību Dieva priekšā un ka tas nav grēks, ja tās bez piedauzības atmet. Šāda brīvība cilvēku iedibinātos rituālos nebija sveša arī baznīcas tēviem. Tā austrumu baznīcā Lieldienas svinēja citā laikā nekā Romā, un, kad agrāk šīs atšķirības dēļ romieši apsūdzēja austrumu baznīcu šķeltniecībā, tad tie viņiem aizrādīja, ka tādām ieražām visur nav jābūt līdzīgām. Un Irenejs saka: “Atšķirības gavēņu dienās neizposta ticības vienību.” Tāpat pāvests Gregorijs (Decretum Gratiani, dist. 12.) norāda, ka tādas atšķirības nešķeļ baznīcas vienību. Un Kasidora Historia tripartia lib. 9 minēti daudzi atšķirīgu rituālu piemēri un teikti šādi vārdi: “Apustuļu nodoms nav bijis noteikt svētku dienas, bet sludināt labu saskaņu un dievbijību.”

XXVII ARTIKULS         
     Par mūku solījumiem        
     Ko mums māca par mūku solījumiem, labāk sapratīsim, ja atcerēsimies, kāds stāvoklis bija klosteros un cik tajos daudz ik dienu tika pārkāpti kanoni. Augustīna laikā klosteri bija brīvas brāļu savienības. Vēlāk visur izvirtušās disciplīnas dēļ tika izdomāti solījumi, lai ar tādu izgudrotu cietumu atjaunotu disciplīnu.   
     Ar laiku solījumiem tika pievienoti vēl daudzi citi noteikumi. Un pirms likumīgā vecuma sasniegšanas pretēji baznīcas kanoniem tādi valgi tika uzlikti daudziem.
     Daudzi mūku kārtā ir iekļuvuši aiz pārpratuma, jo, ja arī viņi bija atbilstošajā vecumā, tad tiem tomēr pietrūka spēju novērtēt savus spēkus. Kas bija iepinušies šajā tīklā, tos spieda ar varu palikt, lai gan daži pēc kanonu nosacījumiem varētu tikt atbrīvoti. Un jaunavu klosteros tas notika vēl biežāk nekā mūku klosteros, lai gan vājākais dzimums taču būtu vairāk jāsaudzē. Šī bardzība jau pirms mūsu laika nepatika daudziem krietniem vīriem, kad viņi redzēja meitenes un pusaudžus iegrūstus klosteros tikai uztura dēļ. Viņi redzēja šīs rīcības nelaimīgās sekas un to, kāda piedauzība tādēļ radās, kādus valgus tā uzmeta sirdsapziņai. Viņus apbēdināja, ka lietās ar tik bīstamām sekām baznīcas kanonu autoritāte tiek pilnīgi neievērota un nicināta. Pie šiem ļaunumiem vēl klāt nāca aplama iedoma par solījumiem, tā, kā visiem sen ir zināms, nav patikusi arī tiem mūkiem, kas bija mazliet saprātīgāki. Tika apgalvots, ka mūku solījumi esot līdzīgi Kristībai, ka ar šo dzīves kārtu izpelnoties grēku piedošanu un taisnošanu Dieva priekšā. Jā, tika pat uzskatīts, ka mūku dzīve ne tikai nopelna taisnību Dieva priekšā, bet vēl vairāk – ka tā atbilst ne tikai Dieva priekšrakstiem, bet arī tā sauktajiem evaņģēliskajiem padomiem.       
     Tādējādi viņi grib pārliecināt, ka mūku dzīve esot daudz pārāka par Kristību un ka ar mūka dzīvi var izpelnīties vairāk par valdības vīriem, mācītājiem un tiem līdzīgiem, kuri pilda savu amatu pēc Dieva pavēles, nevis pēc sagudrotiem reliģiskiem ieskatiem. No tā neviens neko noliegt nevar, jo tas ir atrodams viņu pašu grāmatās.         
     Kas tad ar klosteriem vēlāk ir noticis? Kādreiz tur bija svētās literatūras un citu baznīcai derīgu zinātņu skolas, no kurienes tika izraudzīti mācītāji un bīskapi. Tagad tas ir citādi. Patiesi nav vērts atstāstīt visiem zināmo. Kādreiz klosteros sanāca, lai mācītos, tagad ir izdomāts, ka šis dzīvesveids iekārtots, lai izpelnītos žēlastību un taisnību, jā, pat tiek apgalvots, ka tas ir pilnības stāvoklis un ir pārāks par visiem citiem Dieva iedibinātiem dzīvesveidiem. To pieminam ne kā naidīgu pārspīlējumu, bet lai labāk šajā jautājumā varētu saprast mūsu mācību.     
     Pirmkārt, par tiem, kuri noslēdz laulību, mācām, ka visiem, kuri nav piemēroti celibātam, ir atļauts noslēgt laulību, tāpēc ka mūku solījumi nevar atcelt Dieva iedibināto kārtību un pavēli. Bet Dieva pavēle ir šī: “Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs.” (1. Kor. 7:2) Ne tikai Dieva pavēle, bet arī Dieva iedibinātā radības kārtība virza uz laulību tos, kurus Dievs nav izņēmuma kārtā izredzējis celibātam. Tas ir saskaņā ar Vārdu: “Nav labi cilvēkam būt vienam.” (1. Moz. 2:18) Tātad tie, kuri paklausa šai Dieva pavēlei un iedibinātajai kārtībai, negrēko.       
     Ko varam iebilst? Lai kāds cilvēku īpašos solījumus cildina, cik vien grib, tie tomēr neatceļ Dieva pavēli. Romas baznīcas kanoni māca, ka ikvienam solījumam stāv pāri augstākstāvošās personas tiesības. Cik tad daudz mazāk šādi solījumi iespēj pret Dieva pavēlēm!
     Ja nepastāvētu nekādi iemesli, kādēļ solījumu saistība varētu tikt grozīta, tad arī Romas pāvesti nekad nespētu atbrīvot no solījumiem. Un, ja tiešām nav atļauts atcelt cilvēku saistības, cik gan daudz vairāk tas attiecas uz Dieva likumiem! Tomēr Romas pāvesti ir tālredzīgi sprieduši, ka sakarā ar šo solījumu saistībām ir jāievēro taisnīgums un mērenība. Tāpēc lasām, ka viņi bieži ir atsvabinājuši no solījumiem. Katrā ziņā visiem ir zināms gadījums ar Aragonas ķēniņu, kas tika atsaukts no klostera, un arī mūsdienās netrūkst tādu piemēru.        
     Tālāk, kāpēc mūsu pretinieki pārspīlē solījuma saistības vai ietekmi, bet tai pašā laikā klusē par pašu solījuma būtību, proti, ka tas ir pieļauts tikai kā iespēja un tam jābūt brīvprātīgam, pēc paša ierosmes un pārdomāti pieņemtam? Tas taču nav nekāds noslēpums, ka mūžīgā šķīstība nav cilvēkam pa spēkam. Un cik maz ir to, kas devuši solījumu pēc paša ierosmes un brīvprātīgi! Meitenes un pusaudži tiek pierunāti, dažreiz pat piespiesti dot solījumu pirms viņi spēj par to spriest. Tāpēc nav pareizi tik nelokāmi pastāvēt uz solījuma saistībām, un visiem ir jāatzīst, ka tas, kas ir solīts bez paša ierosmes, piespiesti vai neapdomīgi, ir – pret solījuma būtību.
     Lielākā daļa baznīcas kanonu atceļ solījumus, kas doti pirms 15. dzīvības gada, tāpēc ka pirms šā vecuma, kā zināms, nav tik daudz izpratnes, lai varētu lemt par visu savu mūžu. Cits baznīcas likums, kas vairāk piekāpjas cilvēka nespēka priekšā, pieliek klāt vēl kādus gadus, proti, aizliedz pirms 18. mūža gada uzņemties solījumus. Kuram no abiem likumiem lai paklausām? Lielākajai daļai ir aizbildinājums, kāpēc tie ir atstājuši klosterus: pirms šā vecuma dotais solījums.
     Beidzot, kaut arī mūka solījumu pārkāpšana varētu tikt nosodīta, tomēr nav saprotama iemesla, kādēļ tādu personu laulība būtu šķirama, jo Augustīns (27. quaest. I. cap. Nuptiarum) noraida šķiršanas vajadzību, un viņam baznīcā ir liela ievērība, pat ja citi vēlāk ir sprieduši citādi.
     Lai gan ir redzams, ka Dieva pavēle laulāties daudzus atbrīvo no mūku solījumiem, tad tomēr mēs minam vēl citu apsvērumu, pierādot, cik tukši ir mūku solījumi: tie ir nederīgi kā jebkura dievkalpošana, kas ir cilvēku ierīkota bez Dieva pavēles un izraudzīta žēlastības iegūšanai, tā ir pat bezdievīga, kā Kristus saka: “Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mt. 15:9) Arī Pāvils visur māca, ka taisnošana nav meklējama iekārtojumos un kultos, kas ir cilvēku izdomāti, bet gan ticīgajiem iegūstama vienīgi caur ticību, ka Dievs viņus pieņem žēlastībā Kristus dēļ.
     Bet mūki māca, ka viņu reliģiskās izdarības sniedz gandarījumu par grēkiem, pelna žēlastību un taisnošanu. Kas cits tas ir, ja ne Kristus goda laupīšana un ticības taisnošanas aptumšošana un noliegšana? Tātad no tā secināms, ka visi šie mūku solījumi bijuši bezdievīgs kults, lūk, tādēļ arī nederīgi. Patiesi, bezdievīgs un pret Dieva pavēli dots solījums nav spēkā! Un nekādā ziņā, kā to saka arī kanoni, ar solījumu nedrīkst piesaistīt cilvēku pie netaisnības.
     Pāvils saka: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.” (Gal. 5:4) Tiešām, tie, kuri caur mūka solījumu grib tikt taisnoti, tiek šķirti no Kristus un atkrīt no Viņa žēlastības. Jo arī tie, kuri mūku solījumiem piešķir taisnojošu spēku, piešķir to pašu darbiem, lai gan patiesībā šis gods pieder vienīgi Kristum.            
     Katrā ziņā nevar noliegt, ka mūki ir mācījuši taisnošanas un grēku piedošanas iegūšanu ar solījumiem un mūku dzīves ievērošanu, jā, pat izdomājuši vēl aplamākas lietas: ir apgalvojuši, ka spēj citiem patapināt savus darbus. Ja kas nu gribētu to visu naida dēļ daudzināt, cik gan daudz liecību varētu savākt, par ko kauns ir pašiem mūkiem! Turklāt viņi iestāstījuši ļaudīm, ka viņu reliģiskās izdarības esot kristiešu pilnības stāvoklis. Vai tad tas nenozīmē piešķirt darbiem taisnošanas spēku? Tā baznīcā ir liela apgrēcība, ka tautai tiek piedāvāts kā neapstrīdams tāds kults, kas tomēr ir cilvēku izdomāts, bez Dieva pavēles, un vēl tiek mācīts, ka šāds kults taisno cilvēkus. Ticības taisnība, par ko visvairāk vajadzētu stāstīt baznīcā, tiek aptumšota, kad šīs apbrīnojamās “eņģeļu reliģijas”, nabadzības un pazemības liekuļošana un celibāts apmāna ļaužu acis.
     Turklāt, kad ļaudis dzird, ka vienīgi mūki atrodas pilnības stāvoklī, tiek aptumšotas Dieva pavēles un patiesais dievkalpojums. Tiešām, kristīgā pilnība ir: no sirds bīties Dievu un vienmēr atkal uzņemt sevī stipru ticību un droši ticēt, ka Kristus dēļ mums ir žēlsirdīgs Dievs, no Dieva izlūgties un saskaņā ar mūsu aicinājumu arī gaidīt palīdzību it visās kārtojamās lietās, vienlaikus apzinīgi veicot labus darbus gan ārpus draudzes, gan arī kalpojot savā aicinājumā. Šajās lietās ir patiesā pilnība un īstais dievkalpojums, nevis celibātā, ubagošanā vai ubaga skrandās. No šīs mūku dzīves nepatiesās slavināšanas tauta iegūst daudz kaitīgu un aplamu domu. Ja dzird, ka celibāts bez mēra tiek slavēts, tad laulībā jādzīvo ar sirdsapziņas apgrūtinājumu. Ja dzird, ka vienīgi ubagi ir pilnīgi, tad ar apgrūtinātu sirdsapziņu jāpārvalda īpašums un jāveic saimnieciski darījumi. Tie dzird, ka Evaņģēlijs tikai mudina nemeklēt atriebību, tādēļ daži personiskajā dzīvē nebaidās atriebties, jo atturēties no atmaksas viņiem ir tikai evaņģēlisks padoms, ne pavēle. Citi savukārt vēl vairāk maldās, novērtēdami visus pārvaldes iestāžu amatus un visus laicīgos sabiedriskos pienākumus kā kristiešiem nepiedienīgus.     
     Ir lasīts par gadījumiem, kad cilvēki, pamezdami laulību, pamezdami valsts pārvaldes amatu, sevi ieslēguši klosteros. To viņi nosauca par bēgšanu no pasaules un cenšanos pēc svētas dzīves, ar ko iegūt Dieva labvēlību, bet neredzēja, ka Dievam ir jākalpo tādos uzdevumos, kādus Viņš pats uzticējis, nevis cilvēku izgudrotos iekārtojumos. Tikai tas ir labs un pilnīgs dzīvesveids, kas ir Dieva pavēlēts. Par šīm lietām ir nepieciešams cilvēkiem atgādināt.
     Jau agrāk Gersons ir nosodījis mūku maldus par pilnību un tā apliecinājis, ka atzīt mūku dzīvi par pilnības stāvokli viņa laikā bija nedzirdēts jaunums.    
     Tik daudz bezdievīgu maldu mācību ietverts mūku solījumos: ka tie taisno, ka tie ir kristīgā pilnība, ka mūki piepilda Evaņģēlija padomus un Dieva likumus, ka labie darbi viņiem ir kas vairāk nekā nepieciešams. Tā kā tas viss ir maldi un tukšība, tad tas padara mūku solījumus veltīgus un nederīgus.

XXVIII ARTIKULS       
     Par baznīcas varu
     Daudz strīdu ir bijis par bīskapu varu, kuros daži nožēlojamā kārtā bija sajaukuši baznīcas varu ar zobena varu. Šī sajaukšana ir izraisījusi lielus karus un nemierus, kad pāvesti, lepojoties ar Atslēgu varu, ne tikai ieviesuši jaunus kultus un apgrūtinājuši sirdsapziņas ar Absolūcijas aizturēšanas tiesībām un niknām ekskomunikācijām, bet arī centušies grozīt ko pasaules valdībās un atņemt imperatoram impēriju. Tādas negantības baznīcā jau agrāk ir nosodījuši dievbijīgi un izglītoti cilvēki. Tādēļ mums, teologiem, lai mierinātu cilvēku sirdsapziņas, ir jāparāda atšķirība starp baznīcas varu un zobena varu, un tādēļ mēs esam mācījuši par tām abām, ka Dieva pavēles dēļ tās abas ir jāciena un jātur godā kā Dieva lielākās dāvanas virs zemes.          
     Bet mūsu pārliecība ir šāda: Atslēgu vara jeb bīskapu vara saskaņā ar Evaņģēliju ir vara jeb Dieva pavēle – sludināt Evaņģēliju, piedot un paturēt grēkus un pārvaldīt sakramentus. Jo ar šo pavēli Kristus ir izsūtījis apustuļus: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.. Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ. 20:21–23) Un: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Mk. 16:15)
     Šī vara attiecas tikai uz Dieva vārda sludināšanu un sakramentu pasniegšanu daudziem vai vienam – saskaņā ar aicinājumu. Jo šeit tiek sniegtas nevis laicīgas, bet mūžīgas lietas: mūžīgā taisnība, Svētais Gars un mūžīgā dzīvība. Nekas no tā nevar notikt citādi – kā tikai caur Vārda un sakramentu pārvaldīšanu, kā saka Pāvils: “Tas [Kristus Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom. 1:16) Un, tā kā baznīcas vara sniedz mūžīgas mantas un darbojas tikai caur Vārda sludināšanu, tad tā neiejaucas laicīgajā valdīšana; gluži tāpat kā dziedāšanas māksla nekādi neiejaucas valdības lietās. Tas ir tāpēc, ka laicīgā valsts nodarbojas ar pavisam citām lietām nekā Evaņģēlijs. Valdība sargā nevis dvēseles, bet miesu un laicīgās lietas pret vardarbību un savalda cilvēkus ar zobenu un miesas sodiem, lai uzturētu pilsonisko taisnīgumu un mieru.
     Tāpēc nedrīkst sajaukt baznīcas varu un laicīgo varu. Baznīcas varai ir savs uzdevums: mācīt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Tā neiejaucas svešā amatā, negroza pasaules valsts varas, neatceļ valdību likumus, neatceļ laicīgo paklausību, nekavē tiesiskus lēmumus dažādos pilsoniskos iekārtojumos un līgumos, nediktē priekšā valdībām likumus attiecībā uz valsts pārvaldes formu, kā Kristus saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jņ. 18:36) Tāpat: “Kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lk. 12:14) Un Pāvils saka: “Mūsu piederība ir Debesīs.” (Fil. 3:20) Un: “Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai.., kas paceļas pret Dieva atziņu.” (2. Kor. 10:4–5)         
     Tādā veidā mēs izšķiram vienas un otras varas pienākumus un pavēlam kā vienu, tā otru turēt godā un atzīt, ka abas ir Dieva dāvanas un svētības.     
     Ja nu bīskapiem pieder arī laicīgā vara, tad tā viņiem nepieder kā bīskapiem pēc Evaņģēlija pavēles, bet pēc cilvēku likumiem, valdnieku un ķeizaru dota – viņu laicīgo īpašumu pārvaldīšanai. Bet tās tomēr ir pavisam citas funkcijas nekā Evaņģēlija sludināšana.          
     Tātad – kad tiek spriests par bīskapu tiesisko varu, tad vajag izšķirt viņu laicīgo varu un viņu baznīcas varu. Tādējādi saskaņā ar Evaņģēliju vai, kā saka, pēc dievišķā likuma šī vara pieder bīskapiem kā bīskapiem, tas ir, kā tādiem, kuriem uzticēta Vārda un sakramentu pārvaldīšana: piedot grēkus, noraidīt Evaņģēlijam pretrunīgu mācību un izslēgt no baznīcas kopības – ne cilvēciskajā spēkā, bet vienīgi ar Vārdu tos bezdievīgos, kuru bezdievība zināma. Šais lietās dievišķo tiesību dēļ draudzēm ir nepieciešams viņiem paklausīt; tas ir saskaņā ar Kristus vārdiem: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani.” (Lk. 10:16) Bet, ja viņi ko māca vai pavēl pret Evaņģēliju, tad draudzēm ir Dieva pavēle, kas aizliedz tiem paklausīt: “Sargieties no viltus praviešiem!” (Mt. 7:15) “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no Debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8) “Jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību.” (2. Kor. 13:8) Un atkal: “Tādēļ es jums to rakstu.. pēc tās pilnvaras, ko Tas Kungs man devis ticības stiprināšanai un ne postīšanai.” (2. Kor. 13:10) Tāpat pavēl arī kanoni Par priesteriem un Par avīm. Un Augustīns vēstulē pret Petuliānu  raksta: “Nav jāseko un jāklausa arī katoliskajiem bīskapiem, ja tie maldās vai ko māca pret kanoniskajiem Dieva Rakstiem.”    
     Ja bīskapiem ir vēl kāda cita vara vai noteikšana kādos zināmos gadījumos, piemēram, par laulību vai desmito tiesu  u.tml., tad tas ir pēc cilvēku likumiem. Un ja šajos gadījumos bīskapi kļūst nolaidīgi, tad valdnieku pienākums ir, pat ja viņi to nevēlas, – izspriest tiesu saviem pavalstniekiem, lai uzturētu mieru valstī.  
     Turklāt tiek diskutēts arī par to, vai bīskapiem jeb mācītājiem ir tiesības ieviest baznīcas ceremonijas un likumus par ēdieniem, svētku dienām, par kalpotāju vai garīdzniecības amata pakāpēm u.tml. Tie, kuri piedēvē bīskapiem šīs tiesības, atsaucas uz Rakstu liecību: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā.” (Jņ. 16:12–13) Tie atsaucas arī uz apustuļu piemēru, ka tie aizlieguši baudīt nožņaugtus dzīvniekus un asinis (Ap. d. 15:20). Tie norāda uz sabata pārcelšanu uz Tā Kunga dienu [svētdienu], kas, šķietami ir pret Dekalogu. Visvairāk viņi daudzina šo piemēru par sabata pārcelšanu. Tik liela esot baznīcas vara, ka tā varējusi ko noteikt pār Dekaloga bausli!
     No savas puses mēs mācām, ka bīskapiem, kā jau iepriekš sacīts, šai jautājumā nav nekādas varas kaut ko noteikt, kas būtu pret Evaņģēliju. To pašu atzīst arī kanoni (Dist. 9). Bet tas ir pretēji Svētajiem Rakstiem – ieviest tradīcijas un pieprasīt to ievērošanu, lai ar to gandarītu par grēkiem vai izpelnītos žēlastību un taisnošanu. Katrā ziņā tas laupa Kristus nopelna godu, kad ar šādu tradīciju ievērošanu mēs domājam sev pelnīt taisnošanu. Ir skaidrs, ka šādas pārliecības dēļ šīs tradīcijas baznīcā ir vairojušās gandrīz līdz bezgalībai, savukārt mācība par ticību un ticības taisnību tajā pašā laikā ir tikusi atmesta. Tā pakāpeniski tika ieviestas daudzas jaunas svētku dienas, jauni gavēņi, jaunas ceremonijas, jauni svētie, jo šādu lietu izgudrotāji domāja ar šiem darbiem nopelnīt sev žēlastību. Tā jau senāk ir vairojušies grēku nožēlas kanoni, kuru pēdas mēs joprojām varam manīt gandarīšanas praksē.        
     Tāpat tradīciju izgudrotāji pretēji Dieva pavēlei, saistīdami grēku ar ēdieniem, dienām un tamlīdzīgām lietām, uzliek baznīcai bauslības jūgu, it kā kristiešiem taisnošanas iegūšanai būtu nepieciešama tāda kalpošana, kas līdzīga levītiskajai, kuru Dievs būtu uzticējis apustuļiem un bīskapiem. Daži tā raksta, un šķiet, ka pāvesti daļēji ir tikuši maldināti no Mozus bauslības piemēra. 


GALAVĀRDI
     Šie ir galvenie artikuli, par kuriem, šķiet, ir nesaskaņas. Kaut gan noteikti vēl varētu runāt par vairākām aplamām ieražām, tomēr, lai izvairītos no pārāk gara un plaša izklāsta, mēs esam pateikuši tikai pašu svarīgāko. Pamatojoties tajā, var viegli izspriest pārējās lietas. Lielas žēlabas ir atskanējušas par grēku atlaidēm, svētceļojumiem un ekskomunikāciju. Draudzes dažādos veidos ir cietušas no indulgenču jeb grēkatlaižu tirgoņiem. Bezgalīga cīnīšanās ir bijusi starp mācītājiem un mūkiem par draudzes tiesībām, grēksūdzēm, apbedīšanām, ārkārtējiem gadījumiem un neskaitāmām citām lietām. Šāda veida jautājumus mēs neesam minējuši tādēļ, lai galvenā lieta, īsi izklāstīta, būtu vieglāk saprotama. Šeit arī nekas nav teikts vai izdarīti secinājumi, lai kādu apvainotu. Ir minētas tikai tās lietas, par kurām, mūsuprāt, bija nepieciešams runāt, lai kļūtu skaidrs, ka ne mācībā, ne ceremonijās pie mums nekas nav pieņemts ne pret Rakstiem, ne katolisko baznīcu. Tādējādi ir nepārprotami redzams, ka mēs esam bijuši ļoti uzmanīgi, lai mūsu draudzēs neieviestos jaunas un bezdievīgas mācības.
     Saskaņā ar ķeizariskās majestātes pavēli, mēs vēlamies nodot jūsu rokās šos iepriekš minētos artikulus, lai mūsu ticības apliecība parādītos atklātībā un lai ļaudis varētu redzēt mūsu teologu mācības kopsavilkumu. Ja ir vēl kas tāds, ko kāds vēlētos šajā ticības apliecībā minēt, tad esam gatavi, ja Dievs vēlēs, sniegt plašāku ieskatu par to saistībā ar Svētajiem Rakstiem.

 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »