Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
 Priekšvārds
 1-4 artikuls
 5-8 artikuls
 9-13 artikuls
 14-18 artikuls
 19-21 artikuls
 22-23 artikuls
 24-25 artikuls
 26-28 artikuls
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







XXIV ARTIKULS   
     Par misi     
     Mūsu baznīca tiek nepatiesi apsūdzēta, ka tā atmetot misi. Taču mēs neesam atmetuši misi, bet svinam to visā godbijībā. Mēs esam saglabājuši gandrīz visas ierastās ceremonijas, vienīgi vietām latīniskajiem dziedājumiem klāt ir nākušas vācu dziesmas, kas pievienotas ļaužu pamācīšanai. Ceremoniju vienīgais uzdevums ir pamācīt vienkāršos cilvēkus. Ne tikai Pāvils pavēl lietot draudzē ļaudīm saprotamu valodu (1. Kor. 14:2–4), bet to prasa arī cilvēku likumi. Mūsu ļaudis ir raduši, ka Sakramentu kopīgi bauda tikai tādi, kas ir uz to sagatavoti, un tas arī vairo godbijību un cieņu pret reliģiskām ceremonijām. Nevienam netiek sniegts Sakraments, ja cilvēks iepriekš nav pārbaudīts un uzklausīts. Ļaudis tiek arī mācīti par Sakramenta lielo vērtību un tā lietošanu, un cik daudz mierinājuma tas sniedz izbiedētām sirdsapziņām, lai tās mācās ticēt Dievam un izlūgties no Viņa visu labo. Tāds dievkalpojums ir Dievam patīkams, un tāda Sakramenta lietošana vairo godbijību pret Dievu. Tādēļ vis nešķiet, ka mise mūsu pretinieku vidū tiktu svinēta ar lielāku dievbijību nekā pie mums.     
     Bet ir gan zināms, cik ļoti visi goda vīri jau sen par to ir atklāti žēlojušies un vislielākā sūdzība ir tā, ka mises tiek apgānītas un izmantotas peļņas dēļ. Tas nav noslēpums, ka šis negodīgais paradums – svinēt mises par naudu vai atalgojumu – plaši izplatījies visās baznīcās, un cik daudz tās tiek svinētas pretēji kanonu aizliegumam. Bet Pāvils, teikdams: “Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm” (1. Kor. 11:27), nopietni brīdina tādus, kas necienīgi apietas ar Eiharistiju. Kad mūsu mācītāji par šo grēku tika brīdināti, tad mūsu draudzēs atmeta privātās mises, jo gandrīz visas privātās mises notika peļņas dēļ.
     Šie ļaunprātīgie izkropļojumi bija zināmi arī bīskapiem, un, ja viņi laikus tos būtu novērsuši, tad tagad būtu mazāk nesaskaņu. Viņu līdzšinējās liekulības dēļ baznīcā ir ieviesušies daudzi netikumi. Tagad, kad jau ir par vēlu, viņi sāk žēloties par baznīcas nelaimēm, lai gan vienīgais šā posta cēlonis ir tās nelietības, kas bija tik acīm redzamas, ka vairs nebija paciešamas. Tagad par misi un Sakramentu ir radušās lielas nesaskaņas. Varbūt pasaule saņem sodu par tik ilgu misu profanizāciju tādēļ, ka tie, kuri spēja un kuriem vajadzēja to novērst, tik ilgu laiku baznīcā to ir pieļāvuši. Patiesi, Dekalogā ir rakstīts: “Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.” (2. Moz. 20:7) Šķiet, ka no pasaules sākuma neviena Dieva iedibināta lieta nekad nav tik nelietīgi izmantota peļņas gūšanai kā mise.        
     Turklāt vēl tika pievienots uzskats, kas bezgalīgi pavairoja privātās mises, proti, ka Kristus ar savām ciešanām ir gandarījis tikai par iedzimto grēku, tāpēc iedibinājis misi, kurā tiek upurēts par ikdienas pārkāpumiem – kā ikdienišķajiem grēkiem, tā arī nāves grēkiem. Vēl ir izplatīts vispārējs viedoklis, ka noturēta mise dzēš dzīvo un mirušo grēkus tikai ar pašu mises svinēšanu (ex opere operato). Turklāt sāka diskutēt, vai viena mise, kas noturēta par daudziem, ir tikpat iedarbīga kā mise, kas noturēta tikai vienam. Šāda prātošana galu galā radīja bezgalīgi lielu misu skaitu.
     Par šādām aplamām iedomām mūsu teologi ir aizrādījuši, ka tās nesaskan ar Svētajiem Rakstiem un laupa godu Kristus ciešanām. Jo Kristus ciešanas ir bijušas upuris un gandarījums ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem citiem grēkiem, kā ir rakstīts Vēstulē ebrejiem: “Mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. ..Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebr. 10:10–14)  
     Tāpat Raksti mūs māca, ka Dieva priekšā topam taisnoti caur ticību Kristum, kad ticam, ka grēki tiek piedoti Kristus dēļ. Ja nu mise dzēš dzīvo un mirušo grēkus – tikai ar pašu mises svinēšanu (ex opere operato), tad taisnošana notiek caur mises norisi, nevis caur ticību, bet Raksti to nepieļauj.
     Turpretī Kristus pavēl: “To darait, Mani pieminēdami!” (Lk. 22:19) Lūk, tādēļ mise ir iedibināta, lai tie, kas bauda Sakramentu, ticībā pieminētu, kādu labdarību viņi saņem caur Kristu, un tā iedrošinātu un iepriecinātu baiļu pilno sirdi. Jo pieminēt Kristu nozīmē – pieminēt Viņa svētību un saprast, ka tā tiešām ir dota mums. Turklāt nepietiek ar to, ka tikai piemin pašu notikumu, jo arī jūdi un bezdievīgie to var pieminēt. Īsi sakot, mise ir noturama tādēļ, lai Sakraments tiktu pasniegts tiem, kuriem nepieciešams mierinājums, kā to saka Ambrozijs: “Tā kā es vienmēr grēkoju, man vienmēr ir vajadzīgas zāles.”      
     Tā kā mise ir tāda dziedinoša Sakramenta baudīšana, tad pie mums tiek noturēta viena mise ik svētdienas un arī citās dienās, ja ir kādi, kas vēlētos baudīt Sakramentu, vai kur Sakraments tiek pasniegts tiem, kas to lūdz. Un tas nav jauns paradums baznīcā, jo baznīctēvi pirms Gregora, bieži runā par kopējām misēm, taču nepiemin privātās mises. Hrizostoms raksta: “Katru dienu priesteris stāv pie altāra, citus pieņemdams pie Svētā Mielasta, citus atturēdams.” Arī senajos kanonos ir skaidri redzams, ka kāds no priesteriem ir turējis misi, bet pārējie prezbiteri un diakoni ir saņēmuši Tā Kunga miesu. Tiešām, tāds ir Nīkajas koncila lēmums: “Pēc kārtas lai saņem Svēto Mielastu, pēc prezbiteriem arī diakoni no bīskapa vai prezbitera. Un Pāvils par Svēto Mielastu pavēl citam uz citu gaidīt, lai notiktu kopīga piedalīšanās (1. Kor. 11:33).”            
     Īsi sakot, tā kā pie mums mise notiek pēc sena baznīcas parauga, pēc Svētajiem Rakstiem un baznīcas tēvu mācības, tad esam pārliecināti, ka to nevar nopelt – visvairāk jau tādēļ, ka dievkalpojumi pa lielākai daļai ir saglabāti tādi, kādi tie bijuši agrāk. Tikai misu skaits ir atšķirīgs, un to biežās un acīm redzamās ļaunprātīgās lietošanas dēļ, bez šaubām, bija nepieciešams tās samazināt. Pat tajās baznīcās, kurās dievkalpojumi notika visbiežāk, misi nesvinēja katru dienu, kā to liecina Historia Tripartita (lib. 9 c. 38): “Bet Aleksandrijā trešdienā un piektdienā tiek lasīti Svētie Raksti un mācītāji tos izskaidro, un viss dievkalpojums notiek bez Svētā Vakarēdiena svinēšanas.”

XXV ARTIKULS            
     Par grēksūdzi        
     Grēksūdze mūsu baznīcā nav atmesta. Patiesi, Tā Kunga miesu mēs nemēdzam pasniegt tiem, kas iepriekš nav sagatavoti un saņēmuši Absolūciju. Turklāt ļaudis tiek ļoti rūpīgi mācīti par ticības nozīmi Absolūcijā, kas līdz šim tika pilnīgi noklusēta. Mūsu ļaudis tiek mācīti augstu vērtēt Absolūciju, kas ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Atslēgu vara tiek parādīta visā krāšņumā un tiek atgādināts, kādu mierinājumu tā nes izbiedētām sirdsapziņām. Tiek mācīts arī tas, ka Dievs prasa ticību šādai Absolūcijai kā balsij, kas atskan no Debesīm, un ka šāda ticība Kristum patiesi iegūst un saņem grēku piedošanu. Agrāk bez mēra slavināja gandarīšanas darbus; ticība, Kristus nopelni un ticības taisnība palika nepieminēti. Tāpēc šajā lietā mūsu draudzes ir vainojamas vismazāk. Pat mūsu pretinieki ir spiesti atzīt, ka mūsu teologi ir ļoti rūpīgi aplūkojuši un cēluši gaismā mācību par grēknožēlu.   
     Bet par grēksūdzi mūsu baznīcas māca, ka pārkāpumi nav obligāti jāuzskaita un ka sirdsapziņai nav jāuzveļ visu grēku uzskaitīšanas nasta, jo tos visus nemaz nav iespējams nosaukt, kā to liecina arī psalmists: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” (Ps. 19:13) Arī Jeremijas grāmatā ir teikts: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer. 17:9) Ja piedots netiktu neviens cits grēks, kā tikai tas, kas izsūdzēts, tad sirdsapziņas nekad nevarētu rast mieru, jo lielāko grēku daļu, tās neievēro un nespēj atcerēties. Arī baznīcas tēvi ir atzinuši, ka grēku uzskaitīšana nav obligāta. Tā Dekrētos tiek citēts Hrizostoms, kas saka: “Es nesaku tev, ka tev publiski jāatklāj sava dvēsele vai jāapsūdz sevi citu priekšā, bet es gribu, lai tu paklausītu pravieša teiktajam: Atklāj Dieva priekšā savu ceļu. Tāpēc izsūdzi savus grēkus ar lūgšanu Dievam, patiesajam Tiesnesim. Nestāsti savus pārkāpumus ar muti, bet ar savas sirdsapziņas atmiņu utt.” Arī Dekrētu skaidrojums (De poenitentia dist. 5, cap. Consideret) atzīst, ka grēksūdze ir ieviesta pēc cilvēku likuma. Tomēr grēksūdze pie mums tiek paturēta gan ļoti lielās Absolūcijas svētības dēļ, gan arī tādēļ, ka tā arī citādi ir sirdsapziņai noderīga.            

 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »