I ARTIKULS
Par Dievu
Baznīca lielā vienprātībā māca, ka Nīkajas koncila lēmumi Par dievišķās būtības vienību un trim personām ir patiesi un tiem ir jātic bez kādas šaubīšanās, proti, ka ir viena dievišķa būtība, kas tiek saukta Dievs un ir Dievs. Dievs ir mūžīgs, nemiesisks, nedalāms, ar bezgalīgu varu, gudrību un labestību. Dievs ir visu lietu – gan redzamo, gan neredzamo – Radītājs un Uzturētājs, un tomēr ir trīs Personas, kam ir tā pati būtība un vara un kas ir vienlīdz mūžīgas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Vārds persona tiek lietots tajā pašā nozīmē, kā šo vārdu šajā sakarā ir lietojuši baznīcas tēvi, ar to saprotot nevis daļu vai īpašību kādā citā, bet to, kas pastāv pats par sevi.
Baznīca nosoda visas maldu mācības, kas ir cēlušās pret šo artikulu, kā maniheji, kas atzīst divus pirmsākumus – labu un ļaunu, tāpat valentīniešus, ariāņus, einomiāņus, muhamedāņus un visus tiem līdzīgos. Tā nosoda arī samosatiešus – vecos un jaunos – kas, aizstāvot tikai vienas Personas esamību, viltīgi un bez dievbijības spriedelē par Vārdu un Svēto Garu, ka tie neesot atsevišķas Personas, bet Vārds nozīmējot – runātu vārdu un Gars – rosību radītās būtnēs.
II ARTIKULS
Par iedzimto grēku
Baznīca māca, ka pēc Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, kas dabiski dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir, bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri, un ka šī sērga jeb iedzimtā vaina patiesi ir grēks, kas arī tagad pazudina un ieved mūžīgajā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu.
Baznīca nosoda pelagiāņus un citus, kas noliedz, ka iedzimtā vaina ir grēks, tādējādi mazina Kristus nopelna un Viņa pestīšanas darba godu, apgalvodami, ka cilvēks var tapt taisnots Dieva priekšā pats ar savu spēku un prātu.
III ARTIKULS
Par Dieva Dēlu
Baznīca māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās Jaunavas Marijas klēpī, tā ka divas dabas – dievišķā un cilvēciskā – ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu sevi ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem.
Viņš ir nokāpis ellē un trešajā dienā patiesi augšāmcēlies, pēc tam uzkāpis Debesīs, lai sēstos pie Tēva labās rokas un mūžīgi valdītu kā Kungs pār visu radību, kā arī darītu svētus tos, kas tic uz Viņu, sūtīdams viņu sirdīs Svēto Garu, lai Tas viņus vada, mierina un iedrošina, dara dzīvus un aizstāv pret velnu un grēka varu.
Tas pats Kristus, visiem redzot, nāks, lai tiesātu dzīvos un mirušos utt., kā Apustuļu ticības apliecībā sacīts.
IV ARTIKULS
Par taisnošanu
Baznīca māca, ka cilvēki netiek taisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi no Dieva žēlastības Kristus dēļ tiek taisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā (Rom. 3–4). |
