Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
 Priekšvārds
 1-4 artikuls
 5-8 artikuls
 9-13 artikuls
 14-18 artikuls
 19-21 artikuls
 22-23 artikuls
 24-25 artikuls
 26-28 artikuls
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







XIX ARTIKULS
     Par grēka cēloni    
     Par grēka cēloni baznīca māca: lai gan Dievs ir radījis un uztur dabu, tomēr grēka cēlonis ir ļauno, proti, velna un bezdievju griba, kuri paši, bez Dieva līdzdalības, novēršas no Viņa, kā to apstiprinājis Kristus: “Velns, melus runādams, runā pēc savas dabas.” (Jņ. 8:44)

XX ARTIKULS   
     Par ticību un labajiem darbiem    
     Mūsu teologi nepatiesi tiek apvainoti, ka mēs aizliedzot labos darbus. Mūsu redzamākie raksti par desmit baušļiem un citi ar līdzīgu saturu apliecina: mēs esam lietderīgi mācījuši par visām dzīves kārtām un pienākumiem, tas ir, kādas dzīves kārtas, kādi darbi jebkurā aicinājumā ir Dievam patīkami. Par šīm lietām agrāk mācītāji ir gan pārāk maz mācījuši, neatlaidīgi prasīdami tikai bērnišķīgus un ne tik nepieciešamus darbus – noteiktas svētku dienas, noteiktus gavēņus, dažādas brālības, svētceļojumus, svēto godināšanu, rožu kroni, mūku dzīvi un tiem līdzīgus. Arī mūsu pretinieki ir mācījušies atradināties šos nederīgos darbus cildināt tā, kā darīja kādreiz. Bez visa cita ir arī sākuši pieminēt ticību, par ko agrāk bija apbrīnojams klusums. Tagad viņi mūs māca, ka netopam taisnoti tikai caur darbiem vien, bet saista kopā ticību un darbus un saka, ka topam taisnoti caur ticību un darbiem. Šī mācība ir ciešamāka par pirmo un var sniegt vairāk mierinājuma nekā viņu vecā mācība.       
     Kad nu vissvarīgākā baznīcas mācība par ticību tik ilgu laiku bija palikusi nezināma, un tiešām visi var liecināt, ka sprediķos par ticības taisnību bija visdziļākais klusums, ka par to ne vārdiņa nedabūja dzirdēt, bet baznīcā varēja klausīties tikai mācību par darbiem, tad nu mēs savas draudzes par ticību esam mācījuši citādi.     
     Vispirms jau to, ka mūsu darbi nevar mūs salīdzināt ar Dievu, nedz var mums nopelnīt grēku piedošanu, žēlastību un taisnošanu, bet – ka to visu iegūstam tikai caur ticību, ticēdami, ka tiekam pieņemti žēlastībā Kristus dēļ, kurš vienīgais ir nolikts par vidutāju un salīdzināšanas upuri, caur kuru Tēvs tiek salīdzināts ar mums. Ja nu kāds iedomājas ar darbiem sev nopelnīt žēlastību, tāds nicina Kristus nopelnu un žēlastību un bez Kristus, pats ar saviem cilvēciskajiem spēkiem, meklē ceļu pie Dieva, kaut gan Kristus ir sacījis par sevi: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība!” (Jņ. 14:6)
     Šo mācību par ticību Pāvils māca visās savās vēstulēs, piemēram: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana, ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef. 2:8–9)
     Un tādēļ, lai neviens viltīgi neteiktu, ka mēs esam ieviesuši jaunu Pāvila mācības skaidrojumu, tad par visu šo jautājumu sniedzam arī baznīcas tēvu liecības. Tā Augustīns daudzos rakstos aizstāv žēlastību un ticības taisnību pret darbu nopelniem. Un līdzīgi māca Ambrozijs darbā De vocatione Gentium (Par pagānu aicināšanu) un citur. Minētajā darbā viņš raksta: “Atpirkšana ar Kristus asinīm kļūtu nevērtīga un arī cilvēku darbu priekšrocības nomāktu Dieva žēlastību, ja taisnošana, kas notiek žēlastībā, būtu panākama ar iepriekš iegūtiem nopelniem, tā ka tā no Dieva dāvanas kļūtu par pelnītu atalgojumu.”         
     Lai gan nesaprātīgie nievā šo mūsu mācību, tomēr dievbijīgās un satriektās dvēseles piedzīvo, ka tā dod sirdsapziņai jo lielu mierinājumu, tāpēc ka mierīgu sirdsapziņu nevar iegūt ne ar kādiem darbiem, bet tikai ticībā, kad droši paliek pie tā, ka Kristus dēļ Dievs ir mums labvēlīgs, kā arī Pāvils māca: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom. 5:1) Visa šī mācība ir cieši saistīta ar izbiedētās sirdsapziņas cīņu, un to nevar saprast, ja nepazīst šo cīņu. Tāpēc aplami par šo lietu spriež nepieredzējuši un nesvēti cilvēki, kas kā pa sapņiem murgo, ka kristīgā taisnība neesot nekas cits kā pilsoniskā vai filozofiskā taisnība.
     Kādreiz sirdsapziņu nomāca ar mācību par darbiem, tā ka nedzirdēja par Evaņģēlija iepriecinājumu. Nemierīgā sirdsapziņa citus dzina tuksnesī, klosterī, cerēdama tur izpelnīties sev žēlastību ar klostera dzīvi. Citi izdomāja citus darbus žēlastības pelnīšanai un gandarīšanai par grēkiem. Tādēļ bija ļoti nepieciešams pūlēties šo mācību par ticību uz Kristu sniegt tālāk un atjaunot, lai izbiedētajām sirdīm ne tikai netrūktu mierinājuma, bet lai tās zinātu, ka žēlastība, grēku piedošana un taisnošana ir saņemama ticībā Kristum. 
     Ļaudis tiek arī mācīti, ka vārds “ticība” šeit nenozīmē tikai paša stāsta, tas ir, Evaņģēlija zināšanu, kāda ir arī bezdievīgajiem un velnam, bet tas nozīmē tādu ticību, kas tiešām tic ne tikai stāstam, bet arī stāsta ieguvumam, proti, šim artikulam – grēku piedošanai, tas ir, ka mēs caur Kristu saņemam žēlastību, taisnību un grēku piedošanu.       
     Kas nu ir sapratis, ka caur Kristu viņam ir žēlīgs Tēvs, tas patiesi pazīst Dievu un apzinās, ka ir Dieva gādībā, tas Viņu piesauc un nav bez Dieva kā pagāni, jo velni un bezdievīgie nespēj šim artikulam – grēku piedošanai – ticēt. Tāpēc viņi Dievu nīst kā ienaidnieku, Viņu nepiesauc un nekā laba no Viņa negaida. Arī Augustīns vārdu “ticība” šādā veidā paskaidro lasītājam un māca, ka Rakstos vārds “ticība” netiek saprasts kā zināšana, kā tas ir pie bezdievīgajiem, bet kā paļaušanās, kas iepriecina un iedrošina izbiedētos prātus.    
     Turklāt mēs mācām, ka labi darbi jādara nevis cerībā ar tiem nopelnīt žēlastību, bet Dieva gribas dēļ. Tikai ticībā tiek satverta grēku piedošana un žēlastība. Un, kad caur ticību tiek saņemts Svētais Gars, tad sirdis tiek atjaunotas un iegūst jaunu dedzību, lai varētu parādīties labi darbi. Ambrozijs saka: “Ticība ir labas gribas un taisnas rīcības avots.” Tiešām, cilvēka spēki bez Svētā Gara ir ļaunas iekāres pilni un pārāk vāji, lai Dieva priekšā spētu darīt labus darbus. Turklāt tie ir velna varā, kurš dzen cilvēkus uz visādiem grēkiem, bezdievīgiem uzskatiem un negantībām, kā tas ir redzams pie filozofiem, kas paši gan centušies godīgi dzīvot, tomēr to nav spējuši, bet ir aptraipījušies ar daudzām acīm redzamām negantībām. Tāds ir cilvēka vājums, kad viņš ir bez ticības un bez Svētā Gara un sevi vada tikai ar cilvēciskiem spēkiem.
     No tā viegli saprotams, ka šī mācība par ticību nav nopeļama, it kā tā liegtu labus darbus, bet daudz vairāk cildināma, tāpēc ka rāda, kādā veidā mēs spējam darīt labus darbus. Tiešām, bez ticības cilvēciskā daba nekādā veidā nespēj darīt pirmā un otrā baušļa darbus. Bez ticības cilvēks nelūdz Dievu, no Dieva nekā negaida, krustu nepanes, bet meklē cilvēku aizstāvību, uzticas cilvēku aizsardzībai. Tādējādi sirdī valda it visas iekāres un cilvēciski nodomi, jo nav ticības un paļaušanās uz Dievu. Lūk, tādēļ Kristus saka: “Jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ. 15:5) Un baznīca dzied: “Bez Tavas Dievišķās žēlastības nav cilvēkā nekā šķīsta.”     

XXI ARTIKULS
     Par svēto pielūgšanu         
     Par svēto pielūgšanu baznīca māca, ka svētos var turēt piemiņā, lai ņemtu priekšzīmi no viņu ticības un labiem darbiem, katrs pēc sava aicinājuma. Tāpat kā ķeizars karā ar turkiem, tos dzīdams ārā no tēvijas, var sekot Dāvida piemēram, jo abi ir ķēniņi. Bet Raksti nemāca pielūgt svētos vai lūgt palīdzību no svētajiem, jo tikai Kristus mums ir norādīts kā vienīgais Vidutājs, Salīdzinātājs, Augstais priesteris un Aizlūdzējs (1. Tim. 2:5; Rom. 8:34). Viņš ir jāpiesauc, jo ir apsolījis uzklausīt mūsu lūgšanas, un šāda pielūgšana Viņam patīk visvairāk, proti, ka Viņu piesaucam visās bēdās un grūtumos: “Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1. Jņ. 2:1)      
     Šis ir gandrīz viss mūsu mācības kopsavilkums, kurā var redzēt, ka tur nav nekā tāda, kas nesaskanētu ar Rakstiem vai kristīgo baznīcu, vai Romas baznīcu, kā tas zināms no tās teologiem. Ja tas ir tā, tad tie, kuri pieprasa mūsējos uzskatīt par atkritējiem, spriež cietsirdīgi. Taču nevienprātība ir tikai dažu aplamu ieražu dēļ, kas bez droša pamatojuma ir iekļuvušas baznīcā. Un, ja arī tajās būtu bijusi kāda atšķirība, tad taču bīskapiem pienāktos izturēties iecietīgi pret mums tās ticības apliecības dēļ, kuru nupat izklāstījām. Pat baznīcas kanoni nav tik stingri, lai prasītu visur vienas un tās pašas kulta paražas, jo visās draudzēs tās nekad arī nav bijušas vienādas. Turklāt lielāko veco ieražu daļu mēs jo rūpīgi ievērojam. Katrā ziņā tā ir nepatiesa apsūdzība, ka mūsu draudzes atmetot visas ceremonijas, visus vecos kultiskos iekārtojumus. Tā kā jau agrāk bija vispārēja žēlošanās par aplamām ieražām galvenajos baznīcas rituālos un ar skaidru sirdsapziņu tās nevarēja atzīt par labām, tad tās ir daļēji labotas.

 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »