XIV ARTIKULS
Par baznīcas kārtību
Par baznīcas kārtību baznīca māca, ka nevienam citam baznīcā nav atļauts nedz publiski mācīt, nedz pārvaldīt sakramentus – kā tikai likumīgi aicinātajiem.
XV ARTIKULS
Par baznīcas rituāliem
Par baznīcas rituāliem baznīca māca, ka ir paturami visi tie rituāli, kas neapgrēcina, kas kalpo mieram un labai kārtībai baznīcā, piemēram, noteiktās svinamās dienas, svētki u. c.
Tomēr par tādām lietām cilvēki ir jābrīdina, lai viņi neapgrūtinātu sirdsapziņu, domādami, ka šo rituālu ievērošana būtu nepieciešama pestīšanai.
Stingri arī jānorāda, ka cilvēku tradīcijas, kas ievestas, lai Dievam pielabinātos, izpelnītos žēlastību un gandarītu par grēkiem, ir pret Evaņģēliju un ticības mācību. Lūk, tādēļ tādas tradīcijas kā klosteru solījumi, ēdieni, gavēņu dienas, kas ieviestas žēlastības nopelnīšanai un gandarīšanai par grēkiem, ir veltīgas un pretrunā Evaņģēlijam.
XVI ARTIKULS
Par valsts lietām
Par valsts lietām baznīca māca, ka likumīgā valsts pārvalde ir Dieva iedibinātā kārtība, tādēļ kristiešiem ir atļauts pildīt valsts amatus, darboties tiesā, iztiesāt lietas pēc impērijas un citiem pastāvošajiem likumiem, saskaņā ar likumu sodīt, cīnīties taisnīgā karā, kalpot karadienestā, likumīgi slēgt darījumus, iegūt īpašumu, zvērēt, kad valsts iestādes to prasa, kā arī doties laulībā.
Mūsu draudzes nosoda anabaptistus, kas aizliedz kristiešiem pildīt šādus pilsoņu pienākumus.
Mēs nosodām arī tos, kas evaņģēlisko pilnību meklē pilsonisko pienākumu pamešanā, nevis Dieva bijāšanā un ticībā, – jo sirds mūžīgo taisnību taču māca tikai Evaņģēlijs. Tomēr Evaņģēlijs neizposta nedz valsti, nedz ģimeni, bet jo īpaši pavēl to visu sargāt un uzturēt kristīgā mīlestībā kā Dieva iedibināto kārtību. Tādējādi kristiešiem ir jāpaklausa savām valdībām un likumiem, izņemot gadījumus, ja tiek pavēlēts grēkot, tad katrā ziņā – “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap. d. 5:29).
XVII ARTIKULS
Par Kristus atkalatnākšanu uz tiesu
Baznīca māca, ka Kristus, pasaules pēdējās dienās, nāks redzamā veidā uz pastaro tiesu un uzmodinās visus mirušos: dievbijīgajiem un izredzētajiem dos mūžīgu dzīvi un nebeidzamu prieku, bet bezdievīgos cilvēkus un velnus notiesās bezgalīgām mokām.
Mēs nosodām anabaptistus, kas uzskata, ka notiesāto cilvēku un velnu sodam reiz pienāks gals.
Mēs nosodām arī citus, kas izplata jūdu uzskatus, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie pārņemšot pasaules pārvaldīšanu, visur nomākdami bezdievjus.
XVIII ARTIKULS
Par brīvo gribu
Par brīvo gribu baznīca māca, ka cilvēka gribai ir zināma brīvība pildīt pilsonisko taisnību un izšķirt prātam pakļautas lietas. Bet tai nav spēka bez Svētā Gara palīdzības piepildīt Dieva taisnību jeb garīgo taisnību, tāpēc ka “miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara” (1. Kor. 2:14). Bet Dieva taisnība rodas sirdī, kad caur Vārdu tiek uzņemts Svētais Gars. To pašu skaidros vārdos saka Augustīns Hypognosticon III grāmatā: “Mēs atzīstam, ka visiem cilvēkiem ir brīva griba savos prāta spriedumos, bet ne tā, ka viņi būtu spējīgi ko spriest par Dievu, nedz būtu spējīgi bez Dieva ko sākt vai arī droši pabeigt, bet viņi spēj spriest vienīgi par šīs dzīves darbiem – kā labiem, tā ļauniem. Par “labiem” es saucu tos darbus, kas nāk no labā, ko cilvēka daba vēl spēj, tas ir, labprāt strādāt tīrumā, ēst, dzert, iegūt draugus, ģērbties, celt namus, doties laulībā, kopt lopus, mācīties derīgu amatu vai jebko citu labu šajā dzīvē. Visas šīs lietas ir atkarīgas no Dieva pārvaldīšanas, jo tik tiešām viss ir cēlies un pastāv no Viņa un caur Viņu. Par “ļauniem” es saucu tādus darbus kā vēlēšanos kalpot elkiem, slepkavot u. tml.”
Mēs nosodām pelagiāņus un visus tos, kas māca, ka bez Svētā Gara, tikai ar dabiskajiem spēkiem mēs spējam mīlēt Dievu vairāk par visām lietām un pildīt Dieva pavēles pēc to būtības. Ja vēl ārējos darbus cilvēka daba kaut kādā veidā varētu veikt (piemēram, atturēties no zādzības vai slepkavības), tomēr tādas iekšējās ierosmes kā dievbijību, uzticību Dievam, šķīstību, pacietību u. tml. tā nespēj panākt. |
