Artikuli, kuros aplūkotas un izlabotas aplamās ieražas
Tā kā mūsu baznīca neatšķiras nevienā ticības artikulā no kristīgās baznīcas, bet tikai atmet dažas aplamas ieražas, kas ir jaunas, pretējas baznīcas likumiem, kas ir ieviesušās laikmeta samaitāto tikumu dēļ, tad mēs lūdzam, lai ķeizariskā majestāte iecietīgi uzklausa ne vien ieviestās pārmaiņas, bet arī to, kāpēc ļaudis nav spiežami pretēji viņu sirdsapziņai ievērot šādus aplamus paradumus. Lai ķeizariskā majestāte netic tiem, kuri, gribēdami sakūdīt cilvēkus pret mums, izplata tautā dīvainus apmelojumus. Viņi, šādā veidā aizvainodami krietnus vīrus, jau no paša sākuma ir radījuši pastāvošo sašķeltību un pūlas nesaskaņas palielināt. Tiešām, ķeizariskā majestāte sapratīs, ka gan mūsu mācība, gan ceremoniju veids ir pieņemamāks, nekā to apraksta kādi mums naidīgi, ļaunprātīgi cilvēki. Turklāt nav iespējams nonākt pie patiesības, uzklausot cilvēku tenkošanu un ienaidnieku zākāšanos. No teiktā ir viegli secināms, ka nekas tā nepalīdz ceremoniju cienīguma saglabāšanai, godbijības un dievbijības veicināšanai tautā, kā tas, ja ceremonijas baznīcā tiktu pareizi ievērotas.
XXII ARTIKULS
Par abiem Svētā Vakarēdiena veidiem
Tā Kunga mielastā draudzes locekļiem pasniedz Sakramentu abos veidos, tāpēc ka šādai kārtībai ir Kunga pavēle: “Dzeriet visi no tā!” (Mt. 26:27) Šeit Kristus noteikti pavēlējis, lai no biķera dzer visi. Un, lai neviens nevarētu atrunāties, ka tas attiecas tikai uz priesteriem, tad Pāvils, rakstīdams korintiešiem, sniedz piemēru, no kura skaidri redzams, ka visa draudze saņēmusi Sakramentu abos veidos (1. Kor. 11:26). Šis paradums ilgu laiku ir pastāvējis baznīcā, un nav droši zināms, kad un kā vārdā tas ticis pārveidots, lai gan kardināls Nikolajs no Kūzas min laiku, kad tas ticis pieņemts. Kipriāns vairākās vietās apliecina, ka Kristus asinis ir sniegtas draudzei. To pašu apliecina Hieronīms, sakot: “Priesteri vada Eiharistiju un sniedz draudzei Kristus asinis”. Jā, pat pāvests Gelazijs pavēl nesadalīt Sakramentu (Dist. 2. “De consecratione”, cap. Comperimus). Tātad paradums rīkoties citādi nav tik sens. Ir skaidrs, ka tāds paradums, kas ieviests pretēji Dieva pavēlēm, nav pieņemams, kā liecina baznīcas likumi (Dist. 8. cap. “Veritate” un arī turpmākie). Tātad šis paradums ir pieņemts ne vien pretēji Rakstiem, bet arī pretēji senākajiem baznīcas kanoniem un tās piemēram. Tādēļ tie, kas grib saņemt Sakramentu abos veidos, nav spiežami rīkoties citādi, apgrūtinot sirdsapziņu. Un, tā kā Sakramenta sadalīšana nav savienojama ar Kristus iedibināto kārtību, mēs atmetam arī procesiju, kāda līdz šim bija ierasta.
XXIII ARTIKULS
Par priesteru laulību
Ir bijusi vispārēja žēlošanās par priesteriem, kas nav turējuši šķīstību un kas ir kā ļauns piemērs. Šā iemesla dēļ, kā raksta Platina, arī pāvests Pijs teicis, ka esot gan bijusi vajadzība, kādēļ priesteriem laulība jāaizliedz, bet vēl daudz lielāka nepieciešamība esot to atkal atļaut. Kad nu, īsi sakot, mūsu priesteri vēlējās vairīties no publiskiem skandāliem, viņi apprecējās un mācīja, ka viņiem ir atļauts noslēgt laulību. Pirmkārt – tāpēc ka Pāvils saka: “Netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva.” (1. Kor. 7:2) Tāpat: “Jo labāk doties laulībā nekā kaist kārībā.” (1. Kor. 7:9) Otrkārt – tāpēc ka Kristus saka: “Visi nespēj saprast šo vārdu..” (Mt. 19:11), kur Viņš māca, ka visi cilvēki nespēj dzīvot bez laulības, tāpēc ka cilvēku Dievs radījis bērnu radīšanai (1. Moz. 1:28). Tas nav cilvēka spēkos – bez īpašas Dieva dāvanas un palīdzības mainīt radīšanas kārtību. Tādēļ tiem, kuri neder celibātam, vajag doties laulībā. Jo Dieva pavēli un Dieva kārtību nespēj atcelt neviens cilvēku likums, neviens solījums. Šo iemeslu dēļ mūsu priesteri māca, ka viņi drīkst doties laulībā.
Ir zināms, ka senbaznīcā priesteri bijuši precēti, jo arī Pāvils saka: “Bīskapam pienākas būt nepeļamam, vienas sievas vīram.” (1. Tim. 3:2) Vācijā tikai pirms kādiem 400 gadiem aizliedza priesteriem doties laulībā, un viņi tik ļoti pretojās šim aizliegumam, ka Maincas arhibīskapu saniknotie priesteri dumpī gandrīz nogalināja, kad viņš par šo jautājumu publicēja Romas pāvesta ediktu. Celibāts tika ieviests tik despotiski, ka aizliedza ne vien turpmākās laulības, bet izšķīra jau esošās, pretēji visiem Dieva un cilvēku likumiem un pretēji arī pašiem kanoniem, ko izdevuši ne vien pāvesti, bet arī augsti teicamas sinodes.
Pasaulei novecojot, cilvēku daba kļūst aizvien vājāka, un tādēļ ir jārūpējas, lai Vācijā neielaužas vēl vairāk netikumu. Dievs ir iekārtojis laulību, lai tā būtu arī dziedniecības līdzeklis cilvēku nespēkam. Paši kanoni nosaka, ka vēlākos laikos cilvēku vājības dēļ noteiktos gadījumos senā stingrība ir jāsamazina. Likumi visās kārtīgās valstīs, pat pie pagāniem, ir parādījuši laulībai vislielāko godu. Tagad pat mācītāji pretēji kanoniem tiek nežēlīgi līdz nāvei nomocīti bez kāda cita iemesla – kā vien laulības dēļ. Pāvils to nosauc par dēmonisku mācību, kas aizliedz doties laulībā (1. Tim. 4:1–3). Tagad tas ir viegli saprotams, kad ar šādiem sodiem tiek aizstāvēts laulības aizliegums.
Bet, tāpat kā neviens cilvēku likums nevar atcelt Dieva pavēli, tāpat to nevar arī neviens solījums. Līdzīgi arī Kiprians dod padomu, lai sievietes, kuras nespēj saglabāt apsolīto šķīstību, dodas laulībā. Šie ir viņa vārdi: “Bet, ja tās negrib vai arī nespēj saglabāt savu šķīstību, tad ir labāk, ka tās dodas laulībā, nekā savu kārību dēļ krīt ugunī, patiesi tām nevajadzētu dot nekādu apgrēcību brāļiem vai māsām.” (Lib. I, epist. 11)
Pat kanoni parāda zināmu iecietību pret tiem, kas pirms likumīgā vecuma devuši klostera solījumu, kā tas arī parasti līdz šim ir noticis. |
