Par ticību
Nekad cilvēks tā neizjūt Dieva roku pār sevi kā tad, kad viņš apdomā sava mūža aizgājušos gadus.
Ticība ne vien dara dvēseli līdzīgu pašam Dieva vārdam, ka tā kļūst žēlastības pilna, brīva un svētlaimīga, bet arī savieno dvēseli ar Kristu, gluži kā līgavu ar viņas līgavaini.
Ka cilvēks paklūp, par to nav jābrīnās. Brīnums ir, ka cilvēks atkal ceļas augšā.
Dievs tad ir vistuvāk, kad Viņš liekas esam vistālāk.
Mūsu dziesma velnam nepatīk un dara viņam sāpes. Bet kad viņš redz, ka esam nepacietīgi un dzird mūs vaimanājam tad viņš par to priecājas plaukstas sizdams, jo viņam ir prieks mūs mocīt, sevišķi kad mēs sludinām un apliecinām Kristu.
Bet, kad cilvēks, kuram nav acu gaismas, kaut kur dodas, viņš klūp pār saknēm un akmeņiem, līdz nokrīt un pārlauž kaklu, vai arī iekrīt ūdenī un noslīkst, jo viņam nav acu gaismas, bet totāla tumsa. "Tā tas ir kristieša dzīvē," Kristus vēlas sacīt, "īpaši ar alkatību. Skatieties, lai jūsu garīgai miesai būtu acu gaisma, tas ir – veselīgi uzskati un laba izpratne, ka jūs izprastu savu ticību un dzīvi un nepieviltu sevi ar tumsu, kas nāk no maldīgām idejām." |
