Kārdināšana
Tad Gars Jēzu
aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas
un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs
piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie
akmeņi top par maizi." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts:
cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva
mutes." Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā
Dieva nama jumta galā un saka: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē,
jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz
rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi." Tad Jēzus tam sacīja:
"Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt." Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu
kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka:
"To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi." Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan!
Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien
kalpot." Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un
Viņam kalpoja.
(Mateja
ev. 4:1 – 11)
Klausīties
|