|
"Redzīgie" un "aklais".
Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja:
"Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši
rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un
apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies
augšām." Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un
tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja
ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas
tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca:
"Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tie, kas priekšā gāja, viņu
apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida
dēls, apžēlojies par mani!" Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie
Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: "Ko tu gribi, lai Es
tev daru?" Tas atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt." Tad Jēzus
viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi." Un tūliņ
viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to
redzēdama, deva Dievam godu.
|
