Kad Jēzus piedzima Jūdejas Betlēmē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri un jautāja: "Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs viņa zvaigzni redzējām austrumos un atnācām viņu pielūgt."  To dzirdējis, ķēniņš Hērods ļoti uztraucās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Sapulcinājis visus tautas virspriesterus un rakstu mācītājus, viņš izjautāja tos par vietu, kur Kristum bija jāpiedzimst.  Tie viņam sacīja: "Jūdejas Betlēmē, jo Kungs caur pravieti ir sacījis: un tu, Betlēme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas galvenajām pilsētām, jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu tautu – Israēlu." Tad Hērods, slepeni ataicinājis gudros, rūpīgi tos iztaujāja par zvaigznes parādīšanās laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: "Ejiet un visu izjautājiet par šo bērnu. Kad jūs viņu atradīsiet, pavēstiet to man, lai arī es varu iet viņu pielūgt." Uzklausījuši ķēniņu, tie aizgāja. Un, redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija bērns.  Kad tie zvaigzni ieraudzīja, tos pārņēma milzīgs prieks. Iegājuši tajā namā, tie redzēja bērnu kopā ar Mariju, viņa māti, un, nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza. Tie atvēra savas dārgumu lādes un pienesa viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Sapnī brīdināti pie Hēroda neatgriezties, tie devās atpakaļ pa citu ceļu uz savu zemi.

                                                              (Mateja ev. 12:1 – 12)