Lielais loms
Kādu reizi ļaudis
pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes
ezera. Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija
izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja
Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no
laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: "Dodies uz augšu un
izmet savus tīklus." Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: "Meistar,
mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu
es gribu tīklu izmest." Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā
ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu
palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko
negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja:
"Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." Jo tam izbailes
bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā
arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz
Sīmani: "Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot." Un,
savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. (Lūkas
ev. 5:1 – 11)
Klausīties
|