"ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!

                                                                       (Jāņa ev. 11:25 –26)

    Sirsnīgi sveicu Kristus Augšāmcelšanās svētkos visus Ērgļu pagasta iedzīvotājus!                                                                                        

       Augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Tā skan gaišais Kristus augšāmcelšanās sveiciens Lieldienu rītā. Un tieši šie pacilājumā teiktie vārdi mūsu skatu pievērš galvenajam šo svētku notikumam. Augšāmcelšanās notikumam.     Tomēr šie sveiciena vārdi mūs nostāda arī kādas ļoti radikālas izšķiršanās priekšā. Šis vārds – augšāmcelšanās, pats no sevis liek mums katram dot vērtējumu, izdarīt izvēli. Šajā gadījumā apzināti palikt bez attieksmes ir visai sarežģīti. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs visi, bez atlikuma pilnīgi visi, agri vai vēlu esam spiesti pienākt pie robežas, aiz kuras notiekošas mums paliek it kā apslēpts. Katrā gadījumā mūsu ikdienas pieredze, kaut gadu desmitiem krāta, nespēj sniegt tajā pat pašu niecīgāko ieskatu.

     Visu cilvēku lielākā dzīves problēma ir saskarsme ar savu mirstību. Dažkārt par lielu izveicību, pat par specifisku optimismu, tiek uzskatīta spēja nedomāt par nāvi, to pilnībā izslēdzot no pārredzamās nākotnes. Pat tad, kad tā elpo teju pakausī. Mēs par lielu mierinājumu uzskatām mirstošajiem teikt: “Tev vēl gadu gadiem dzīvot.” Dažkārt pat tādam cilvēkam, kurš jau sasniedzis lielu vecumu un ir tā problēmu apgrūtināts vai kurš slimo ar audzēju pēdējā stadijā ar metastāzēm... Varbūt tas ir zināms atbalsts, par spīti mānīgumam un šķietamībai, par spīti tam, ka gala rezultāts visiem ir labi zināms. Var jau būt... Tomēr šeit atklājas vēl kas: mūsu pašu nevēlēšanās risināt lielos, visai dzīvei dotos, uzdevumus. Mūsu tieksme nāvi sastapt nesagatavotiem. To darīt pašiem, tāpat uz to vadīt arī citus.

      Par nāvi runāt nav viegli, bet vēl sarežģītāku šo uzdevumu padara pašreiz valdošais, caurcaurēm virspusējais, dzīvības novērtējums. Simtiem un tūkstošiem bērnu mūsu valstī tā arī nav sagaidījuši savu piedzimšanu, jo šī valsts un cilvēki no tiem ir novērsusies. Pirms dažiem gadiem, 7. Saeima, bez padziļinātām diskusijām, lielā saskaņā un vienprātībā deva iespēju likumīgā ceļā grūtniecību pārtraukt jebkura iemesla dēļ. Tādā veidā ar likuma burtu nostiprinot cilvēka dzīvības zināmu nosacītību un mazo vērtību. Diemžēl šeit var līdzēt tikai pareizā attieksme. “Diemžēl” saku tāpēc, ka šāda attieksme kļūst par retumu. To pirms neilga laika labi apliecināja kāds pašmāju sarunu šovs par abortu tēmu. Kurā tā arī ne no viena runātāja mutes neizskanēja skaidrs formulējums, ka runa taču iet par dzīvu cilvēku, kuram tiek atņemta iespēja piedzimt. Viņam nepajautājot, viņa tiesības nerespektējot. Tā vietā daudz tika skartas dzīves apstākļu, algu, karjeras, visbeidzot ārējā izskata problēmas. Bet pareizā attieksme neslēpjas kaut kur ārpus mums, bet gan mūsos pašos. Spējā šajā mazajā, dzīvības strāvu pilnajā bērniņā saskatīt tieši tādu pašu cilvēku, kādi esam mēs paši. Piešķirt viņam tieši tās pašas tiesības, kādas tik ļoti kārojam piešķirt sev kā cilvēki. Saskatīt viņā to unikālo cilvēcisko skaistumu, kuru allaž gribam redzēt pie sevis.

     Mēdz teikt, ka vispaviršāk novērtējam taisni tās lietas, kuras mums ir vistuvāk. Pirmāmkārtām to var droši sacīt par cilvēkiem, tāpat arī par dzīves parādībām mums apkārt. Šādu neredzēšanas un pavirša novērtējuma dilemmu mēs ik dienas izdzīvojam arī attiecībās ar Dievu, to Svētie Raksti mums atgādina šādi: “Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap.d. 17:26 – 27) Mēs svinam Lieldienas ik gadus, bet šo svētku dziļākā jēga mūsu acīm paliek apslēpta. Tā piepildoties reiz izteiktai atziņai: “Bieži kaut kas jāredz simtreiz, tūkstošreiz, iekams pirmo reizi to patiešām ieraugām.”

      Šajās Lieldienās vēlu visiem ieraudzīt. Kādam sen, kādam ne tik sen aizmirstu, kādam patiešām pirmo reizi atklātu, Dieva dotu un dzīves jēgu piešķirošu atziņu: “...kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs..” . Ieraudzīt no jauna, atklāt šajā pasaulē paša Dieva ielikto cilvēka dzīvības un mirstības dziļo kopsakarību: “... cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” (Ebr. 9:27). Lieldienu būtība, tās centrs – tukšais kaps parāda, ka Kristus augšāmcelšanās ir ne tikai Viņa augšāmcelšanās, bet tā kļūst vienlīdz arī par katra cilvēka augšāmcelšanos. Katra, kas ticībā šo dāvanu ir gatavs saņemt. Augšāmcelšanos mūžīgai dzīvībai, pār kuru sairšanai un tās galam – nāvei – nebūs vairs varas. 

Draudzes mācītājs Kaspars Eglītis

Attēls: Giotto di Bondone "Descent  into Limbo"