„Jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.”

                                                                          Lūkas ev. 2:11

     Cik gan ļoti cilvēki gaida Ziemsvētkus! Retais šodien būtu gatavs apšaubīt šādas ilgas. Un šo ilgu izskaidrojumam prātā nenāk nekas cits, kā vien cilvēka cerība līdz ar Ziemsvētkiem savā dzīvē arī piedzīvot ko pilnīgi jaunu. Par to skaidru liecību sniedz dažādas aptaujas internetā un žurnālistu jautājumi pilsētas ielās, uz kuriem bieži tiek atbildēts ar šādām pārmaiņu cerībām. Laikam jau tieši tāpēc arī gada noslēgums bieži tiek izvēlēts kā tāds atskaites punkts „jaunas dzīves” uzsākšanai. Te runa varētu būt par atteikšanos no kāda kaitīga ieraduma, kuru pieveikt cilvēkam līdz šim nav veicies. Tā varētu būt arī vēlme sakārtot attiecības ar sev tuviem cilvēkiem, kurās aizejošā gada laikā daudz kas sašķiebies un sagriezies. Un šīs vēlmes patiešām būtu ļoti jaukas, ja vien... ne skaudra atziņa, ka gaidītais tā arī vairākumā gadījumu neatnāk. Svētku prieka mūžs ir īss un ne mazums cilvēku jau dažas dienas pēc Ziemsvētkiem jūtas īgni un nomākti. Vēlāk nomainās gada skaitlis, bet ierastā dzīve reti mainās tam līdzi. Nevēlamie ieradumi par sevi atgādina ar jaunu spēku un attiecības ar līdzcilvēkiem ieiet jau pierastajā gultnē, kur vēlēšanās rēķināties tikai ar sevi vienmēr nomāc vēlmi saprast citu. Un tas vēl brīdī, kad visa ziemas tumsa un drūmums vēl tikai priekšā...

        Kad cilvēks nesaņem gribēto, kad dzīvē notikumu gaita nav saskanējusi ar plānoto, tad teju pati no sevis sirdī iezogas vēlme atrast vainīgo. Un šādos meklējumos skats vēršas pilnīgi pretējā virzienā, nekā personīgo vēlmju gadījumā. Tagad meklētājs nesāk ar sevi, bet ar visu kas apkārt. Un te nav tālu līdz vilšanās pilnai atziņai, ka, ja arī Ziemsvētkiem ir kāda jēga, tad tikai ne priekš manis!

       Bet kā ir ar mūsu skatījumu uz Ziemsvētkiem? Varbūt vaina ir tajā? Es zinu – meklēt vaininieku sākot ar sevi pašu nav populāri. Bet varbūt tomēr ir vērts saņemt drosmi mazliet atkāpties no ierastā?

      Jo gadus, jo kļūstam eiropeiskāki. Un līdz ar to arī mūsu Ziemsvētkos atklājas arvien eiropeiskāki vaibsti, jo gadus, jo vairāk. Sen aiz muguras ir tas laiks, kad Ziemsvētku prieks tika baudīts aiz aizklātiem logiem. Toreiz tas mums sniedza reti izbaudāmas izjūtas ar patīkamām sirds trīsām, ka darām ko tādu, kas neklājas. Ko tādu, ko tā laika vara liedza. Bet tagad jāatzīst, ka uzdrīkstēšanās nepaklausīt mūsu pašapziņai pievienoja daļu dvēseliskas neatkarības, sirds pacilātības un drosmes. Bet ko mūsu pašapziņai pievieno šodienas Ziemsvētki? Tie vairs nav slepus svinami, bet gan paši teju vai vardarbīgā ceļā laužas mūsu namos. Caur reklāmām, vilinošiem atlaižu piedāvājumiem, svētku uguņiem. Ja šodien kāds vēlēto aizbēgt no Ziemsvētkiem, tas sevi nostādītu gandrīz neizpildāma uzdevuma priekšā. Ziemsvētki šodien grand un rīb, zib un mirdz, bet tam klāt ir nākusi arī liela daļa sekluma, virspusējības, kas mūsos tik bieži iesēj vilšanās sēklas. Tās savukārt diedzē nespēja izvairīties no kaitinošās tukšības, līdz pēc galā mūsos nobriest vilšanās un rūgtums.

       Cik gatavi mēs esam šodien izvēlēties citus Ziemsvētkus, svētkus ne tik daudz acij, ausij un vēderam (tas nenozīmē to visu izslēgt, arī tam noteikti ir sava vieta svētkos), bet dvēselei? Cik gatavi esam sevī meklēt spēkus iebilst tukšībai un visam, kas spēj mūsu ikdienai un svētkiem atņemt garīga piepildījuma saldo garšu?

        Šodienas rosmei ir daudz kopīgā ar tām tālajam dienām, ar pirmajiem Ziemsvētkiem, ar Kristus Dieva Dēls piedzimšanu šai pasaulē. Toreiz visiem bija savas rūpes, skriešanas un iešanas. Tikai Kristum ienākot šajā pasaulē nekur neatradās vieta. Kaut kas līdzīgs piemīt arī šodienai. Arī tagad Dievam Viņa paša radītajos svētkos vairs nav vietas. Izstumts ārpus tā visa, izlikts aiz durvīm, prom no ļaužu acīm.

       Redzi, tu esi tiem kā jauka dziesma, kā tāds, kam skaista balss, kas jauki māk spēlēt cītaru. Tādēļ tie klausās tavus vārdus, bet tos nepilda. (Ech. 33:32) Tie ir vārdi, kuri runā par cilvēka gatavību klausīties Dieva atklāsmes vēstījumā. Lai arī tie ir apmēram 2500 gadu seni, tomēr to garīgā jēga ir svaiga kā pati rītdiena. Cilvēks šodien ir gatavs panest Dieva esamību, pat apsveikt to, ja tik tā neprasa ko mainīt viņa dzīvē. Tā ir smaga dilemma, kuras priekšā daudzi attopas – vēlamies un alkstam taču, lai mūsu dzīvē būtu pārmaiņas, bet savu iekšējo cilvēku gribam atstāt neskartu. Tā teikt, lai tik mainās dzīve, bet nav jāmainās man pašam. Tā rezultātā cilvēki biežāk ir gatavi sevi pakļaut dažādiem garīgas dzīves surogāta līdzekļiem, kurus izvēlas tā paša iemesla dēļ - mūsu pašu pasivitāte ir noteicošā, līdzeklis ir tik tālu labs, cik tālu tas visu veic manā vietā.

       Cik gan ļoti cilvēki gaida Ziemsvētkus! Tās ir vērtīgas ilgas. Un vēl vērtīgākas tās kļūst, ja pārmaiņas dzīvē negaidām no zīmīgiem datumiem vai no pasīvas svētku izdzīvošanas, bet no Dzīvā Dieva klātbūtnes, kura var kļūt arī par klātbūtni mūsu dzīvē. Ja vien esam gatavi mēģināt un gatavi uzdrīkstēties pieņemt lēmumus, kuru popularitāte nav visai augsta. Ja esam gatavi pārmaiņas dzīvē meklēt sākot ar sevi, nevis cilvēkiem sev apkārt. Ja esam gatavi atteikties no tik nomācošā sekluma un virspusējības dzīvē, tad esam nobrieduši vienam svarīgam atklājumam – Pestītājs, Dāvida pilsēta, kas ir Kristus Tas Kungs, šogad ir dzimis arī tieši man. Un, ja tik būšu gatavs sekot Viņam, tas izmainīs mani un manu dzīvi!

       Sirsnīgi sveicu Ērgļu pagasta iedzīvotājus Kristus piedzimšanas svētkos un vēlu svētīgu Jauno, Tā Kunga žēlastības 2007. gadu!              

Ērgļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs

Kaspars Eglītis

Attēls:Giorgione "Gani"