Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







Latvijas Republikas 92. gadadiena
Bet kāds Viņam jautāja: "Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?" Uz to Viņš atbildēja: "Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.”                                                                                   
(Lūkas ev. 13:24)         

       Mūsu Latvijas Republikas proklamēšana ir viena no tām retajām reizēm, kad var teikt – tā ir svētku diena visiem. Vai precīzāk būtu teikt – varētu būt... Patiesi un no sirds svinēt valsts svētkus šodien nav viegli. Tas var prasīt pat diezgan lielu piespiešanos. Ir grūti cilvēkam kaut nedaudz atrauties no samilzušajām personiskajām vajadzībām, lai kaut jel cik pievērstos kādam kopējam labumam... Tas pats noteikti ir noticis arī ar mūsu cerībām – tās vairs nespēj tā īsti būt kopīgas.

       Šie Kristus vārdi var nebūt sveši arī cilvēkam, kurš varbūt pat nav pārāk labi pazīstams ar kristīgo vēsti. Cīnaities jeb cīnieties. Cīnīties noteikti ir vērts tikai par to, kas tiešām ir vērtīgs. Neviens nekad necīnīsies par to, ko bez pūlēm varētu pacelt no zemes vai kas vienkārši varētu būt kāda aizsviets kā nevajadzīgs. Jā, tieši tam, kas tiek iegūts cīņā, piemīt liela jēga. To vienmēr vajadzētu teikt arī par valstisko neatkarību.

        Cilvēka pacietība visbiežāk beidzās tur, kur ar šo cilvēku sāk klaji nerēķināties. Šodien to izjūt daudzi un arī tas noteikti ļoti spēcīgi var bojāt mūsu kopīgo gandarījumu par mūsu valsti. Nav vērts varbūt pat mēģināt radīt mākslīgu prieka izjūtu, tam nebūtu lielas jēgas. Tomēr es vēlētos ko atgādināt. Mēs taču nesvinam savas un, galvenais – savu tuvāko cilvēku jubilejas tikai tāpēc, ka viņi būtu pilnā mērā attaisnojuši mūsu cerības un lolotos plānus? Būtu labi, ja mēs līdzīgi varētu paskatīties arī uz savas valsts dzimumdienu.

       Šodienas cilvēks ļoti vēlās dzīvot tādā kā „garīgā reibumā”, kas viņam atņemtu atbildību par savu paša dzīvi. Tādēļ viņš arī pastāvīgi meklē pūli, meklē izklaidi un meklē laika kavēkli. Cilvēks visvairāk šodien bēg no vienatnes. Bēg pats no sevis, no savas esības. Un tas viss veido mūsu dzīvēs vienu pretrunu pēc otras: ...mēs it kā no vienas puses cenšamies tērēt aizvien vairāk, bet izrādās, ka tieši pateicoties tam, mums pieder aizvien mazāk... Mēs varbūt esam iemācījušies kā izdzīvot (it īpaši pēdējos gados), bet esam pilnīgi aizmirsuši ko īsti nozīmē dzīvot... Mēs esam sākuši būvēt aizvien lielākas mājas, bet nezin kāpēc mums ir aizvien mazākas ģimenes... Mums ir aizvien vairāk sadzīves tehnikas, kas daudz ko dara mūsu vietā un tomēr mums nezin kāpēc mums ir aizvien mazāk laika... Mums ir aizvien vairāk zāļu, bet tajā pat laikā aizvien mazāk veselības... utt. Un tam visam rezultāts ir pavisam konkrēts – mēs ļoti bieži jūtamies pilnīgi izsmelti un pilnīgi vienaldzīgi attiecībā pret savu nākotni.

       Vecās Derības vīrs Salamans reiz rakstīja šādus vārdus: Labāk ir ieiet sēru namā nekā dzīru namā, jo tur redz norādījumu uz visu cilvēku galu, un tas, kas vēl dzīvo, to lai ņem pie sirds!  (Salamans māc. 7:2) Šie vārdi ir visai mūsdienīgi, jo patiesībā piedāva divas visai mūsdienīgas iespējas.

       Tik tiešām labāk ir ieiet sēru namā nekā dzīru namā... Jo tieši mūsu grūtības var mums daudz vairāk sniegt skaidrības par mūsu dzīvi. Jeb, kā kāds ir tā ļoti trāpīgi pateicis – kaut mēs spētu no savas laimes iegūt tik daudz labuma, kā no savas nelaimes. Tieši skaidra apziņa, ka visa mūsu dzīve iet pretī savam noslēgumam, spēj dot vērtīgas vadlīnijas, kā šo dzīvi nodzīvot, nodzīvot pa īstam.

       Iespējams, ka tā ir tāda mūslaiku zīme... Ka mūsu vienmuļo un virspusējo dzīves plūdumu nereti var izkustināt tikai kādas ārkārtējas pieredzes. Mums kādreiz ir vajadzīgas pat ļoti smagas pieredzes, pat traģēdijas, lai mēs sāktu saprast, ka mūsu dzīve nav vienkārši bezjēdzīgs skrējiens „pa apli”.

      Ja mēs savu dzīvi dzīvojam skaidri apzinoties, ka to dzīvojam Dieva priekšā, tad mums vienmēr ir dota iespēja cīņai par to, kas tiešām ir tās vērts. Cīņai par mūsu mūžīgo dvēseli. Un tieši par to ir tik daudz sakāmā šiem Kristus vārdiem. Cīņā par laicīgo mēs vienmēr vadāmies pēc acīmredzamā. Ir ļoti viegli iesoļot caur platajiem vārtiem, ieiet tur, kur viss ir gatavs, sataisīts un pasniegts baudīšanai. Savukārt cīņā par savu dvēseli, par savu mūžīgo esību Dieva priekšā, parasti viss ir otrādi. Tur, kur ir šķietami nepārvaramas grūtības, nepanesamas sāpēs, neatrisināmi sarežģījumi, tieši tur cilvēka dzīvē var dzimt kaut kas pavisam jauns.

      Cīņa ar sevi prasa daudz, bet vienlaikus tā arī sniedz daudz. Tā dāvā mums galveno – īstu cilvēcību. Tādējādi caur to arī kļūstot par savas valsts labāko daļu. Par daļu, par kuru droši reiz varēs teikt – tā bija un ir mūsu nacionālā bagātība.

      Kristīgajā vēstī ir atrodams pavisam unikāls domu gājiens – ļaunums, sāpes, zaudējumi var pie mums atnākt nevis no manas pagātnes, bet gan no nākotnes. Mums ir vienmēr jābūt gataviem jautāt - nevis par ko, bet gan – kā vārdā? Kad Dievs ienes cilvēka dzīvē grūtības, tad tajā brīdī Viņš pamatīgi strādā tieši pie cilvēka nākotnes. Tīri intuitīvi mēs parasti jūtamies pilnīgi pretēji. Kad kāds ļaunums mūs piemeklē, mēs vienmēr vispirmāmkārtām jautājam – kāpēc, par ko, ko es tādu esmu nogrēkojies? Grūtības vienmēr ir nākotnei, tās ir dotas, lai augtu. Lai caur šiem dzīves pārbaudījumiem mēs spētu vairot savu cilvēcību.

      Mēs dzīvojam neatkarīgā Latvijā, pēc skaita otrajā. Un tas pats par sevi jau ir fakts, kas  norāda uz to, ka valstiskā neatkarība ir visai trausla lieta mūsu rokās. Šajā pasaulē daudz kas mainās un par nožēlu – bieži pilnīgi pretēji tam, kā to vēlētos mēs. Bet mums vienmēr paliek tas, kas nav pakļauts pārmaiņām un politiskajai situācijai. Patiesība, ka cilvēks nedzīvo šo dzīvi vien. Ka cilvēka beigas nav meklējamas miesas nāvē, bet gan tajā, kā šī dzīve tiek nodzīvota – vai viņš ir gatavs ieiet pa Kristus pieminētajiem šaurajiem vārtiem...

      Sveicu visus Latvijas Republikas proklamēšanas 92. gada dienā un vēlu kopīgu, laicīgo rūpju neievainotu prieku!

                                              Draudzes mācītājs Kaspars Eglītis
 
 Iesūtīts: 2010.11.26 10:13
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »