|
|
|
2009. gada Ziemsvētkos
„Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.”
(Lūkas ev. 2:10 – 11)
Cilvēkam domātā Ziemsvētku vēsts iesākas ar vārdu – nebīsties. Uzreiz ir jāteic, eņģelis, savu pasludinājumu iesākdams tieši šādi, ir trāpījis „naglai uz galvas”. Un trāpījums ir tiešs ne tikai tām tālajām dienām, bet arī šim laikam.
Šodiena uzrāda to, ka bailes mūsos ir kļuvušas teju vai epidēmiskas. Vēl dažus gadus atpakaļ tas tā nebūt nebija... Patreiz ir tik daudz lietu šajā dzīvē, kuru dēļ cilvēki ir spiesti izjust raizes, nedrošību un bailes. Te gan uzreiz ir jāsaka, ka šodienas bailes noteikti ir īpašas ar to, ka tās nav cieši sasaistītas ar kādiem cilvēka dzīves „lielajiem jautājumiem”. Tās ne vienmēr ir bailes, teiksim, no nāves vai kādām smagām slimībām, bailes zaudēt tuvus cilvēkus vai bailes zaudēt dzimteni. Šodien cilvēku vidū izplatītākās bailes ir iekarojušas drošu vietu tieši viņu ikdienā. Tās var mūs sagrābt ik uz soļa. Vai rīt man vēl būs darbs..? Vai spēsim iztikt līdz mēneša beigām..? Vai pietiks naudas, lai nokārtotu visus rēķinus..? Vai bērni nepaliks bez iespējas mācīties..? Vai vecākajai paaudzei tik iedots vismaz tik daudz, ko saucam par iztikas minimumu..?
Bailēm ir liels spēks. Un vispirmāmkārtām tas ir tāpēc, ka bailes ir mums dabīgi piemītoša parādība. Tomēr vienlaikus mēs arī labi zinām, cik ļoti tās spēj sagandēt mūsu dzīvi. Bailes no neizdošanās attur mūs uzsākt kādus darbus, kas mainītu mūsu dzīves. Bailes, ka mūs pārpratīs, bieži liedz mums meklēt palīdzību ārpus ierasto attiecību loka. Bailes pacelties pāri šodienas cinismam un vienaldzībai. Bailes ne tikai par savu nākotni, bet pat par savu rītdienu ... bailes cerēt, ka tā var atnest arī ko labu. Cilvēki šodien viegli spēj kļūt noslēgti un naidīgi viens pret otru un tas atkal ir aiz bailēm, vai tikai kāds mani neapdraud... Jā, tik tiešām, bailes sagandē mūsu dzīvi, tās atņem tai prieku un skaistumu.
Ziemsvētkos Dievs šajā pasaulē ienāk kā mazs bērns, kas ir pilnīgi atkarīgs no apkārtējo gribas. Tas nav vienkārši tikai skaists simbols, bet liela zīme tam, cik ļoti Dievs ir gatavs nākt mums pretī. Viņš ienāk šajā baiļu, aizdomu un nosodījuma pilnajā pasaulē, un labāk pats panes krustu nekā ļauj, lai ciestu kāds cits. Tas ļoti skaidri parāda, ka ticēt Dievam nenozīmē visu laiku baidīties un diedelēt Viņa žēlastību, kura liekas esam tik ļoti maza, ka visiem jau visticamāk nepietiks... tikai pašiem labākajiem, svētākajiem un pilnīgākajiem.
Tomēr pie tā, kā Kristus piedzimst Ziemsvētkos, mums nevajadzētu apstāties. Ir jāmēģina ieraudzīt arī to, kāds ir bijis šīs skaistās Ziemsvētku piedzimšanas turpinājums. Šajā laikā vēl svarīgāk ir ieraudzīt un iepazīt tuvāk Viņa nodzīvoto dzīvi, kura nav bijusi gara, laimes, prieka, veiksmes un uzvaru pārpilna. Ieraugot Dieva Dēla ceļu šajā pasaulē, mēs varam sākt mācīties uzreiz nejusties pilnīgi pamestiem, kad mums iet grūti. Jo mums ir dots zināt, ka tad, kad Dievs bija šajā pasaulē, Viņš neatklājās kā pārcilvēks, kas pilnībā stāv pāri pilnīgi visam, bet gan kā sāpju vīrs. Kā tāds, kurš pats mīlestības un pazemības pilns izstaigā šīs pasaules izmisuma un baiļu ceļus. Un, ja to ir darījis Viņš, tad tas nozīmē tikai vienu – arī mans izmisums un bailes nav zīme tam, ka esmu Dieva pamests. Tā vairāk ir liecība, ka esmu ļoti cieši vienots ar Dievu, esmu tuvāk Dieva sirdij kā nekad... Tad mēs katrs varam zināt, ka visam tam, kas ar mums notiek, ir kādā jēga. Un vai tad tas nav jautājums, kuru tik neskaitāmas reizes esam sev paši uzdevuši... jautājums par mūsu grūtību jēgu. Un vai tad ir iespējams no Dieva puses pienākt vēl tuvāk, lai mums atklātu, cik ļoti Viņš mīl cilvēku..?
Kādā vietā Dieva Vārds saka: „Pārbaudiet Mani!” (Mal. 3:10) Tas noteikti nav pamudinājums Dievu kaut kā izaicināt, bet gan aicinājums iegūt konkrētu dzīves pieredzi kopā ar Viņu. Tas patiesībā ir tas, kas cilvēkam ir visvairāk vajadzīgs arī šodien – pašam sava pieredze ar Dievu. Un tieši ar un caur šādu pieredzi cilvēks sāk lēnām mācīties panest daudzas lietas, kas līdz tam šķita nepanesamas. Caur šādu pieredzi cilvēkam ir vienreizēja iespēja sākt mācīties mīlēt savu dzīvi un likteni pat lielās grūtībās. Visu notiekošo uzņemt bez bailēm un izmisuma.
Saimnieciskās krīzes nāk un paiet. Ar šo krīzi noteikti būs līdzīgi. Jo kā redzams – atkal risinām to tikai ar ekonomiskiem līdzekļiem. Un tas, savukārt, nozīmē tikai vienu – atkārtot to pašu kļūdu atkal un atkal. Pēc desmit vai divdesmit gadiem, bet noteikti atkārtot atkal.
Tieši kļūt brīvam no bailēm caur paša pieredzi un rast drošību Dievā noteikti ir labākais vēlējums ne tikai šodienai, bet patiesībā visai mūsu dzīvei. Jo to brīdi, kad šī drošība mums būs ļoti vajadzīga, mēs nevaram nedz zināt, nedz droši paredzēt. Tikai par to gan varam būt pilnīgi pārliecināti – tādu brīžu noteikti būs vēl daudz...
|
| Iesūtīts: 2010.01.18 10:49 | |
|
|
|
