”… Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.”              
                                            (Jāņa ev. 14:19)     

      Šos vārdus Jēzus saka saviem mācekļiem brīdī, kad Viņa gūstītāji ir jau ceļā. Tie nāk, lai izpildītu tiem uzdoto uzdevumu sagūstīt, vēlāk tiesāt un pēcgalā sist krustā. Baisie Lielās piektdienas notikumi ir tepat, tie tūlīt sāksies...

      Varētu teikt – pārāk pretenciozi šie vārdi skan no cilvēka, kura dzīves atlikušās stundas ir skaitītas. Mūsu pieredze ir spiesta pret to sacelties. Nāve ir noslēgums, mēs teiktu. Patiesībā katra izdzisusī dzīvība ir kā atgādinājums ikvienam no mums – viss iet uz galu. Un varam tikai minēt, cik no visa tā, kas dzīvē vēl bija iecerēts, izplānots, tā arī paliks nekad nepiepildīts. Nāves pieteiktās tiesības cilvēkam apšaubīt ir neiespējami.

      Ko tad Kristus grib pateikt ar šiem vārdiem, kuri pilnīgi droši stāv ārpus mūsu pieredzes? Šī teikuma jēgu pareizi var saprast tikai tādā gadījumā, ja esam pareizi sapratuši Lieldienas.

      Bet kas tad ir Lieldienas? Lieldienas ir jautrības pilni pavasara svētki. Lieldienās mēs krāsojam olas un šūpojamies. Galu galā, tas ir iemesls dažām brīvam dienām. Šīm atbildēm ir zināma jēga, jo tās spēj raksturot to, kas caurmērā Lieldienās notiek. Bet tomēr jāatzīst, ka tās nespēs mūs pietuvināt Kristus teikto vārdu nozīmei. Te būs jālūkojās uz ko citu. Nevis uz to, ko šodien plašākā sabiedrības daļa Lieldienu sakarā atpazīst kā ierasto lietu kārtību.

       Ir Lieldienu rītam arī cits, pavisam atšķirīgs, iesākums, kurš tad arī veido pilnīgi citu šo svētku saturu. Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Tā viens otru sveicina cilvēki, kam Kristus Augšāmcelšanās ir nevis vienkārši notikums, uz kuru varētu paraudzīties dažādi, bet gan fakts, kas saknē maina viņu dzīvi tagad un pats galvenais – viņu dzīvi aiz nāves sliekšņa.

      Lieldienu rīts caur Kristus Augšāmcelšanos ir metis vislielāko izaicinājumu nāvei, kuru cilvēks citkārt uzlūko, kā savas esības galu. Pieceļoties no kapa Jēzus parādīja, ka nāvei nav varas pār Viņu. Viņš ir metis ne tikai izaicinājumu nāvei, bet arī to uzveicis. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas. (Atkl. gr. 1:18) Šādi Kristus izsakās par sevi. Bet ne tikai. Ar vārdiem – Man ir nāves un elles atslēgas – Kristus pasaka, ka šo uzvaru Viņš var piesķirt, dot, sniegt kā dāvānu ikvienam ...

      Kam Kristus ir gatavs sniegt savu uzvaru pār nāvi? Tagad vēlreiz vajadzētu ieklausīties sākumā citētajos vārdos. … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Šeit it jāsaredz kāda kopsakarība. Ja Kristus dzīvo un dzīvo tieši priekš mums, tad mēs kļūstam līdzdalīgi Viņa dzīvē. Vēl vairāk – mēs kļūstam līdzdalīgi Viņa Augšāmcelšanās notikumā tik cieši, ka tas veidojās, aug un briest arī par mūsu Augšāmcelšanos. Mūsu patiesā dzīve, tās piepildījums ietiecās tajā, kā dzīvoja Kristus, kāpēc dzīvoja, kāpēc mira un augšāmcēlas.

      … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Ja ieklausāmies uzmanīgāk, tad atklājam, ka šajos vārdos ir ietverta arī pavēle. Tā aicina uz noteiktu savas dzīves izvērtēšanu. Kad sākam aizdomāties, kā tur, aiz nāves sliekšņa, būs, tad mums no sākuma ir jāpadomā – bet kā ir bijis sliekšņa šajā pusē... Kad domājam par dzīvi pēc nāves, ir arī jādomā – kāda ir bijusi mana dzīve līdz nāvei? Un vai maz tā vispār ir bijusi...

       Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. (Lūkas ev. 11:23) Tas var izklausīties pārāk kategoriski, kur kāds vienkārši aicina runāt līdzi vai arī ciest klusu. Tomēr runa ir par mūsu dzīves pamatizvēlēm. Šiem vārdiem ir dziļa līdzība ar Kristus teikto par savas un mūsu dzīves ciešo saistību. Salikt kopā dzīvi, salikt pa īstam, salikt kopā savu mužību var tikai ar Kristu. Ar to, kurš Pats ir uzveicis nāvi un iznīcību. Solis pāri nāves slieksnim cilvēkam var būt liels, neaptverami liels, ieguvums, bet vienlīdz tas var būt arī lielākais zaudējums. Robežšķirtne ir apslēpta tajā, kāda vieta mūsu dzīvē ir bijusi Kristus dzīvībai.  … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.

Priecīgus Jums visiem Kristus Augšāmcelšanās svētkus!
Ērgļu ev. lut. draudzes mācītājs 
Kaspars Eglītis