Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







Mūžības pieskāriens...
       Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā.
                                                          (Jes 65:17)


     
      Mūžības svētdiena ir brīdis, kad mēs sev atgādinām ļoti svarīgas mūsu ticības pamatpatiesības. Tādas, kas liek mums ieraudzīt mūsu katra dzīves kopainu. Tas noteikti ir bezgala svarīgi, jo tieši tas šodienas cilvēkam ļoti pietrūksts – tāds kopainas redzējums par savu dzīvi. Kas ir tās iesākums un kas ir tās noslēgums? Ļoti bieži mums pietrūkst kaut elementāra nojausma par to visu... mēs redzam šīs dzīves notikumus, bet īsti nespējam tos saprast...
       Protams, diezin vai mums ir dots skaidri, precīzi un līdz galam saprast visus savus dzīves notikumus, īpaši ļoti smagos (jaukos un laimīgos jau mēs pat arī necenšamies kaut kā īpaši saprast). Bet viens gan ir mums acu priekšā ļoti nepārprotams – tas, kam pretī mēs visi dodamies? Un Svētie Raksti saka, mēs dodamies pretī mūžībai. Katrs mūsu dzīves notikums, katra diena, katrs gads ir solis pretīm mūžībai.
      Ir tā, ka šajā pasaulē ir tikai nedaudzas lietas, pēc kurām mēs ilgojamies visvairāk. Padomāsim, kuras tās ir....? Tā ir mīlestība, drošība ... un kas vissvarīgāk mums ir vajadzīga, jel kāda jēga šai dzīvei. Un taisni otrādi, tieši šīs trīs lietas, ja tās mums trūkst, tieši šo lietu trūkums, mūsu dzīvi dara ļoti rūgtu un smagu.
       Un tieši ticība tam, ka šai pasaulei ir savs sākums un gals, tieši tas spēj piešķirt mūsu dzīvei jēgu. Tas ka mūsu katra dzīvei ir savs iesākums un savs gals, piešķir ārkārtīgi lielu nozīmi visam, kas mūsu dzīvē notiek. Jūs jautāsiet kāpēc? Vai tiešām tu gribi teikt, ka arī nāvē ir iespējams saskatīt kaut ko labu un pozitīvu..? Un es teikšu jā... Un tas ir tāpēc, ka ja šajā pasaulē laiks tiešām būtu pilnīgi neierobežots un bezgalīgs, tad patiesībā neviens darbs, neviens sasniegums, neviena uzvara nebūtu galīga. Un tikai tad, ja mēs saprotam, ka laiks šajā pasaulē ir ierobežots un mūsu katra dzīve ir ierobežota, tikai tad jau vispār ir svarīgi, ka šis laiks tiek ar kaut ko piepildīts.. tikai tad mēs varam cerēt uz uzvarām, kuras paliek, tikai tad ir vērts cīnīties, ciest, sāpēt, nest upurus un aizliegt sevi...
‍      Bet problēma ar mums ir tieši tā, ka mēs savu ikdienu vadām ar tādu, kā "nemirstības sindromu sirgdami". Mēs zinām, ka nāve pastāv, ka ik mirkli šajā pasaulē, kādu tā skar... Jā, bet tas ir ar kādu, kaut kur... bet ne ar mums. Brīžiem šķiet, ka mēs dzīvojam tā, it kā nāves vispār nebūtu.
‍     Par šīs savādās imunitātes esamību mūsos, var visai viegli pārliecināties, kaut vai ieslēdzot televizoru un noskatoties vienas vakara ziņas. Mēs dažu desmit minūšu laikā tiekam informēti, par neskaitāmiem nāves gadījumiem. Vienalga vai tas būtu kāds teroristu sarīkots slaktiņš, kādā tirgus laukumā vai veikalā, Tuvajos austrumos. Vai tās būtu kādas dabas kataklizmas Centrālamērikā.. šajā vienā dienā ir miruši daudzi desmiti, simti varbūt pat tūkstoši cilvēku. Un ja mēs tā sev pajautājam.. bet kā ir.. vai sirds tiešām nodreb? Tad godīga atbilde šķiet būs, ka nē... Jo tas ir kaut kur tur.... Galu, galā mums pa rokai ir labs risinājums, TV pults. Ja nu atgādinājums par nāvi kļūst par daudz uzmācīgs, tad ar tās palīdzību mēs varam visai ātri pāriet pie kaut kā atraktīvāka un relaksējošāka.
‍     Par mūsu personīgo galu var nedomāt, kamēr tas ir kaut kas tāds, kas ir tālu.. kaut kur tur, ar tiem, tālu prom aiz apvāršņa, Tuvajos austrumos vai Centrālamērikā. Kamēr tas notiek ar cilvēkiem par kuriem mēs neko nezinām. Bet pavisam citas sajūtas mūs pārņem, ja kaut kas tāds vai ļoti līdzīgs notiek mūsu pašu acu priekšā. Tieši tā, kā tas bija pirms gada, ap šo laiku. Izrādās mūsu sajūtas var būt pavisam savādākas, mēs spējam daudz asāk izjust nāves tuvumu. Un tā tas arī ir.. jo mazāka ir distance starp mums un uzskatāmi redzamu cilvēka galu, jo asāk mēs to izjūtam, kā savējo.
     ‍Un tomēr, mēs ik dienas staigājam tādā neapzinātā pašpaļāvībā, ka viss ir un būs kārtībā. Tā tam vienkārši ir tā jābūt...Un tieši tādēļ, ka mums šķiet, ka viss būs, ka nekas nemainīsies, ka nekas nesabruks un nesagāzīsies, mums ir pilnas tiesības domas par savu galu vienkārši atlikt pie malas. Tā vietā varam veltīt sevi tikai patīkamajam un vienkāršajam. Ar savām dzīves prioritātēm rīkoties tik pat veikli, kā ar TV pulti pārslēdzot kanālus uz ekrāna.
‍       Tāpēc Mūžībās svētdienas atgādinājumam vajadzētu būt divtik dārgam priekš mums. Ar to vien, ka esam ieraudzījuši, ka laiks ir ierobežots, ar to vien mēs esam jau nonākuši pie vienas svarīgas pamatatziņas, ka tas, ka arī Kristus tik daudz runā par šīs pasaules galu, tas nozīmē tikai vienu, ka visiem mūsu centieniem, grūtībām Dieva priekšā ir liela nozīme, jo šis ceļš ko šajā pasaulē ejam, tas nav bezgalīgs, tam ir savs sākums un savs gals. Un lūk tieši tāpēc ir vērts ne tikai skriet pakaļ vieglai laimei, bet arī panest grūtības, ir vērts nest upurus. Ir vērts koncentrēties. Ir vērts sasniegt to labāko ko varam.
     Mūžības svētdienā Dieva Vārds mums atgādina - Dieva priekšā gals nav beigas... tas ir jauns sākums. Cilvēkam vispār neizdosies Dieva priekšā nomirt, jo Dievs jau nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Mūs katra dzīve, nevirzās pretīm kaut kam nezināmam un nesaprotamam. Tā virzās pretī mūžībai. Un ja Kristus ir mūsu Glābējs, tad mēs virzāmies pretī Dieva mīlošajām rokām un mūžībai Viņā sabiedrībā. Savukārt, ja Kristus nav mūsu Glābējs, tad mēs virzāmies pretī mūžībai, kurā Viņš nebūs mūsu tuvumā. Un tas, šķiet ir kaut kas nesaprotams un baiss.             

      Jā, mums bieži nākas kļūdīties, krist un tā vien šķiet, ka mūsu dzīve nav mūžības vērta. Bet jautāsim labāk, ko mēs esam ar to iesākuši..? Vai vienkārši noplātam rokas un sakām... nu ko tur, vai es viens tāds, visi jau grēcīgi...  Vai tomēr paļaujoties uz Dieva žēlastības spēku sakām – piedod Tēvs. Atceries mani tādu, kāds es esmu tagad, nevis tādu, kāds es bija tajā brīdī, kad kritu. Vai savos dzīves svarīgākajos izšķiršanās brīžos esam jautājuši sev – bet ko saka Dieva Vārds par to? Vai ar lielu prieku esmu nācis Kristus draudzē, klausījies Viņa žēlastības apsolījumos, par to guvis redzamu un sajūtamu apstiprinājumu Svētajā Vakarēdienā? Vai esmu bijis gatavs pieskarties tam, kur satvert mūžību varu jau tagad. Esmu dzīvojis un izmantojis savu ierobežoto laiku tā, lai Dievu pēcgalā sastaptu, kā Viņa bērns, nevis Viņa ienaidnieks.
‍Kaspars Eglītis
‍   Draudzes mācītājs

 
 Iesūtīts: 2014.12.02 07:20
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »