|
|
|
Mūžības pieskāriens...
Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu
zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā.
(Jes 65:17)
Mūžības svētdiena ir brīdis, kad mēs sev atgādinām ļoti svarīgas mūsu ticības
pamatpatiesības. Tādas, kas liek mums ieraudzīt mūsu katra dzīves kopainu. Tas
noteikti ir bezgala svarīgi, jo tieši tas šodienas cilvēkam ļoti pietrūksts – tāds
kopainas redzējums par savu dzīvi. Kas ir tās iesākums un kas ir tās
noslēgums? Ļoti bieži mums pietrūkst kaut elementāra nojausma par to visu...
mēs redzam šīs dzīves notikumus, bet īsti nespējam tos saprast...
Protams,
diezin vai mums ir dots skaidri, precīzi un līdz galam saprast
visus savus dzīves notikumus, īpaši ļoti smagos (jaukos un laimīgos jau
mēs pat
arī necenšamies kaut kā īpaši saprast). Bet viens gan ir mums acu
priekšā ļoti nepārprotams – tas, kam pretī mēs visi dodamies? Un Svētie
Raksti saka,
mēs dodamies pretī mūžībai. Katrs mūsu dzīves notikums, katra diena,
katrs gads
ir solis pretīm mūžībai.
Ir tā, ka šajā
pasaulē ir tikai nedaudzas lietas, pēc kurām mēs
ilgojamies visvairāk. Padomāsim, kuras tās ir....? Tā ir mīlestība,
drošība ... un kas vissvarīgāk mums ir vajadzīga, jel kāda jēga šai
dzīvei. Un taisni otrādi,
tieši šīs trīs lietas, ja tās mums trūkst, tieši šo lietu trūkums, mūsu
dzīvi
dara ļoti rūgtu un smagu.
Un tieši ticība tam, ka šai pasaulei ir
savs sākums un gals, tieši tas spēj piešķirt mūsu dzīvei
jēgu. Tas ka mūsu katra dzīvei ir savs iesākums un savs gals, piešķir ārkārtīgi
lielu nozīmi visam, kas mūsu dzīvē notiek. Jūs jautāsiet kāpēc? Vai
tiešām tu gribi teikt, ka arī nāvē ir iespējams saskatīt kaut ko labu un
pozitīvu..? Un es teikšu jā... Un tas ir tāpēc, ka ja šajā pasaulē laiks tiešām
būtu pilnīgi neierobežots un bezgalīgs, tad patiesībā neviens darbs, neviens
sasniegums, neviena uzvara nebūtu galīga. Un tikai tad, ja mēs saprotam, ka
laiks šajā pasaulē ir ierobežots un mūsu katra dzīve ir ierobežota, tikai tad jau
vispār ir svarīgi, ka šis laiks tiek ar kaut ko piepildīts.. tikai tad mēs
varam cerēt uz uzvarām, kuras paliek, tikai tad ir vērts cīnīties, ciest,
sāpēt, nest upurus un aizliegt sevi...
Bet problēma ar mums ir tieši tā, ka
mēs savu ikdienu vadām ar tādu, kā "nemirstības sindromu sirgdami". Mēs zinām, ka
nāve pastāv, ka ik mirkli šajā pasaulē, kādu tā skar... Jā, bet tas ir ar kādu,
kaut kur... bet ne ar mums. Brīžiem šķiet, ka mēs dzīvojam tā, it kā nāves vispār nebūtu.
Par šīs savādās imunitātes esamību mūsos, var visai viegli
pārliecināties, kaut vai ieslēdzot televizoru un noskatoties vienas
vakara ziņas. Mēs dažu desmit minūšu laikā tiekam informēti, par
neskaitāmiem nāves gadījumiem. Vienalga vai tas būtu kāds teroristu
sarīkots slaktiņš, kādā tirgus laukumā vai veikalā, Tuvajos austrumos.
Vai tās būtu kādas dabas kataklizmas Centrālamērikā.. šajā vienā dienā
ir miruši daudzi desmiti, simti varbūt pat tūkstoši cilvēku. Un ja mēs
tā sev pajautājam.. bet kā ir.. vai sirds tiešām nodreb? Tad godīga
atbilde šķiet būs, ka nē... Jo tas ir kaut kur tur.... Galu, galā mums
pa rokai ir labs risinājums, TV pults. Ja nu atgādinājums par nāvi kļūst
par daudz uzmācīgs, tad ar tās palīdzību mēs varam visai ātri pāriet
pie kaut kā atraktīvāka un relaksējošāka.
Par mūsu personīgo
galu var nedomāt, kamēr tas ir kaut kas tāds, kas ir tālu.. kaut kur
tur, ar tiem, tālu prom aiz apvāršņa, Tuvajos austrumos vai
Centrālamērikā. Kamēr tas notiek ar cilvēkiem par kuriem mēs neko
nezinām. Bet pavisam citas sajūtas mūs pārņem, ja kaut kas tāds vai ļoti
līdzīgs notiek mūsu pašu acu priekšā. Tieši tā, kā tas bija pirms gada,
ap šo laiku. Izrādās mūsu sajūtas var būt pavisam savādākas, mēs spējam
daudz asāk izjust nāves tuvumu. Un tā tas arī ir.. jo mazāka ir
distance starp mums un uzskatāmi redzamu cilvēka galu, jo asāk mēs to
izjūtam, kā savējo.
Un tomēr, mēs ik dienas staigājam tādā neapzinātā pašpaļāvībā, ka viss ir un
būs kārtībā. Tā tam vienkārši ir tā jābūt...Un tieši tādēļ, ka mums šķiet, ka viss būs, ka nekas nemainīsies, ka nekas
nesabruks un nesagāzīsies, mums ir pilnas tiesības domas par savu galu vienkārši atlikt pie malas. Tā vietā varam veltīt sevi
tikai patīkamajam un vienkāršajam.
Ar savām dzīves prioritātēm rīkoties tik pat veikli, kā ar TV pulti pārslēdzot kanālus uz ekrāna.
Tāpēc Mūžībās svētdienas atgādinājumam vajadzētu būt divtik dārgam priekš mums. Ar to vien, ka esam ieraudzījuši, ka
laiks ir ierobežots, ar to vien mēs esam jau nonākuši pie vienas svarīgas
pamatatziņas, ka tas, ka arī Kristus tik daudz runā par šīs pasaules galu,
tas nozīmē tikai vienu, ka visiem mūsu centieniem, grūtībām Dieva priekšā ir
liela nozīme, jo šis ceļš ko šajā pasaulē ejam, tas nav bezgalīgs, tam ir savs
sākums un savs gals. Un lūk tieši tāpēc ir vērts ne tikai skriet pakaļ vieglai laimei,
bet arī panest grūtības, ir vērts nest upurus. Ir vērts koncentrēties. Ir vērts
sasniegt to labāko ko varam.
Mūžības svētdienā Dieva Vārds mums atgādina - Dieva priekšā gals nav beigas... tas ir jauns sākums. Cilvēkam vispār neizdosies Dieva priekšā nomirt, jo Dievs jau nav mirušo, bet dzīvo Dievs.
Mūs katra dzīve, nevirzās pretīm kaut kam nezināmam
un nesaprotamam. Tā virzās pretī mūžībai. Un ja Kristus ir mūsu Glābējs,
tad mēs virzāmies pretī Dieva mīlošajām rokām un mūžībai Viņā
sabiedrībā. Savukārt, ja Kristus nav mūsu Glābējs, tad mēs virzāmies
pretī mūžībai, kurā Viņš nebūs mūsu tuvumā. Un tas, šķiet ir kaut kas
nesaprotams un baiss.
Jā, mums bieži nākas kļūdīties,
krist un tā vien šķiet, ka mūsu dzīve nav mūžības vērta. Bet jautāsim labāk, ko mēs esam ar to
iesākuši..? Vai vienkārši noplātam rokas
un sakām... nu ko tur, vai es viens tāds, visi jau grēcīgi... Vai tomēr paļaujoties uz Dieva žēlastības
spēku sakām – piedod Tēvs. Atceries mani tādu, kāds es esmu tagad, nevis
tādu, kāds es bija tajā brīdī, kad kritu. Vai savos dzīves svarīgākajos
izšķiršanās brīžos esam jautājuši sev – bet
ko saka Dieva Vārds par to? Vai ar lielu prieku esmu nācis Kristus
draudzē, klausījies Viņa žēlastības apsolījumos, par to guvis redzamu un
sajūtamu apstiprinājumu Svētajā Vakarēdienā? Vai esmu bijis gatavs
pieskarties tam, kur satvert mūžību
varu jau tagad. Esmu dzīvojis un izmantojis savu ierobežoto laiku tā,
lai Dievu pēcgalā
sastaptu, kā Viņa bērns, nevis Viņa ienaidnieks.
Kaspars Eglītis
Draudzes mācītājs
|
| Iesūtīts: 2014.12.02 07:20 | |
|
|
|
