Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Kristus vienmēr

      Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva." Jūdi Viņam atbildēja: "Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?" Jēzus atbildēja: "Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!" Tad jūdi Viņam sacīja: "Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?" Jēzus atbildēja: "Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to." Tad jūdi Viņam sacīja: "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?" Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es." Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.
                                                               (Jāņa ev. 8:46 – 59)

       Mēs joprojām vadām Ciešanu laiku. Ir pagājis savs laiks apcerot Kristus ciešanas un savs laiks vēl ir priekšā, lai mēs no sirds to kopīgi vēl darītu. Katrai Ciešanu jeb gavēņa laika svētdienai ir sakāms kaut kas īpašs, bet varētu teikt, ka pamats ir viens – mūsu grēks. Kristus ciešanu tiešais iemesls ir nekas cits kā mūsu grēks. Šīs svētdienas īpašā vēsts ir cilvēka neticība. Arī tās pamats ir meklējams cilvēka grēcīgumā, jo grēkot jau nenozīmē tikai izdarīt kaut ko nepareizu. Izdarīt ko tādu, par ko apkārtēja sabiedrība bez ilgas domāšanas pateiktu, ka tas ir kaut kas tiešām nosodījuma vērts. Cilvēks var grēkot arī darot ko tādu, kas, piemēram, šodien caurmērā var tik atzīts pat par uzslavas vērtu lietu. Mēs varam jautāt cik gadījumos neticība Dievam varētu tikt vērtēta kā grēcīga? Dieva Vārds saka: Es esmu Dievs Tas Kungs tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā!  Tas ir pirmais bauslis, tas ir pirmais, kas ir sakāms Dievam, tas ir pirmais, ko Dievs vēlas no cilvēka. Dievs vēlas, lai cilvēks dzīvotu no ticības uz Dievu. Lai cilvēks, mūsu baznīctēva Mārtiņa Lutera vārdiem sakot: ... tieši Dievam uzticētos un paļautos tikai uz Viņu un no Viņa gaidītu, ka Viņš dos dzīvību, ēdienu, dzērienu, iztiku, veselību, aizsardzību, mieru un visu, kas ir vajadzīgs no laicīgajiem un mūžīgajiem labumiem. Viņš arī sargā no nelaimes un glābj, un palīdz, ja kaut kas notiek. Lūk, tieši tik daudz mūsu dzīvē ir atkarīgs no tā,  vai mēs uzticamies, vai, taisni otrādi – neuzticamies Dievam.

      Mēs varam tagad pārjautāt sev, cik bieži cilvēki būs gatavi neticību Dievam darīt līdzvērtīgu, teiksim, zādzībai? Vai šodien mēs varēsim sastapt daudz tādus ļaudis, kas neticību Dievam savā dzīvē būtu gatavi vērtēt tikpat skarbi, kā, teiksim, cilvēka slepkavību vai tēvzemes nodevību. Tādus ļaudis, kas būs gatavi nesaudzīgi tiesāt slepkavošanu, laulības pārkāpšanu, zagšanu, krāpšanu, mēs sastapsim uz katra soļa, bet tajā pat laikā par neticību Dievam tie nebūs gatavi bilst ne vārda. Var būt taisni otrādi – visticamāk tie būs gatavi to pat atbalstīt... Vai tiešām tas nav savādi, ka cilvēki šodien joprojām ir gatavi labprāt piekrist tam, ko Dievs saka: tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs melot, bet tajā pat laikā šie paši cilvēki ar tik pat lielu dedzību ir gatavi Dievu noliegt, no savas dzīves izraidīt, pat piesmiet? Tā ir cilvēka neticības lielā pretruna. Šī pretruna liek cilvēkam lietot Dieva nospraustos dzīves principus, bet reizē pašu Dievu no savas dzīves izraidīt.

     Pirms brīža es teicu, kā šādus cilvēkus mēs šodien varam sastapt ļoti daudz. Tas ir tiesa. Bet šajā brīdī es vēlētos šīs neticības sastapšanas apjomu darīt vēl plašāku. Es gribētu teikt, ka šādu cilvēku, kas Dieva Vārdā teiktajam piekrīt un reizē tik bieži pašu Dievu noliedz, šādu cilvēku mēs varam sastapt daudz, daudz biežāk. Šādu cilvēku mēs varam sastapt ik uz soļa. Varbūt jūs jau esat nojautuši par kuru tieši es runāju...? Šādu cilvēku mēs ik dienas varam ieraudzīt paši sevī. Tieši tāpēc arī viena no Ciešanu laika pieturas svētdienām runā par neticību. Un nevis par neticību, kas izpaužas kaut kur pasaulē un kādā klaji bezdievīgā nostājā vai uzskatos, bet par neticību tieši mūsos pašos.

     Pirms brīža mēs bijām liecinieki kādai sarunai, kura norisinajās Templī starp Kristu un Viņa tautiešiem, šīs svētās vietas ļoti uzticīgiem apmeklētājiem. Vērsīsim savu uzmanību jau pašā sākumā uz šo apstākli. Saruna nav starp kādiem klaji bezdievīgiem cilvēkiem un Kristu. Sarunā ar Kungu ir iesaistījušies ļaudis, kuri sevi uzskata par ticīgiem cilvēkiem. Sevi uzskata par cilvēkiem, kuri Dievam ir tuvi, kuri savā dzīvē nes un piepilda Dieva gribu.

     Jau sarunas pirmajos vārdos mēs varam ieraudzīt kaut ko no manis pirms brīža teiktā. Jēzus teica: Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?  Acīmredzot Kristus teiktajā nav nekā tāda, kam nevarētu piekrist. Vēl vairāk, Jēzus rīcībā nav iespējams atrast nekā tāda, ko nevarētu atzīt par labu. Tāpēc jau arī Kristus jautā: Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet kas seko šim Kristus jautājumam? Klusums... Nav gari netīkamo darbu saraksti, grēki, pārkāpumi, nelietības vai kas cits, ar ko varētu apsūdzēt Dieva Dēlu. Nekā, tik vien kā pašu neticības apliecināšana: "Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?"

      Kāpēc ir tā, ka cilvēkiem jau tā īsti nav ko teikt, nav ko pārmest Kristum, tomēr tie ir tik lielas vēlmes pilni to darīt. Tā, protams, nav tikai tāda to dienu parādība, šodien mēs to var redzēt ik uz soļa. Joprojām Kristus varētu jautāt arī šodienas cilvēkam – ko sliktu es esmu atnesis tieši tev? Vai – kāds ļaunums tev ir noticis no tā, ka caur mani pasaulei tagad ir pieejama glābšana no nāves un elles? Ko un kāpēc tu man varētu pārmest? Šeit, tieši tāpat kā toreiz, varētu būt klusums un caur šo klusumu var izlauzties tikai vārdi: vai tad es, mēs ... vai tad mēs neesam teikuši, ka Tu neesi nevienam vajadzīgs!!! Tieši tā... Bet tad reizē arī būsim godīgi un ieraudzīsim, ka te nerunā Kristus grēks, vai kas cits Viņam piemītošs, bet tikai un vienīgi mūsu neticība. Runā šajos savdabīgajos iebildumos – vai tad mēs neesam teikuši... Runa šeit nav par Dieva Dēla trūkumiem, bet gan par cilvēka nespēju Viņu saprast. Tāpēc arī tālāk seko vārdi: Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.

      Jēzus tautieši toreiz nedzirdēja, neredzēja... un arī nespēja saņemt to, ko Jēzus piedāvāja. Viņi ne tikai palika vieni templī (zīmīgi, ka šo cilvēku pārlieku lielās dedzības un apsūdzību dēļ Kristus no Tempļa ir spiests aiziet), viņi palika vieni un neaizsargāti savu grēku un nāves priekšā. Viņu grēcīgie vārdi, domas un darbi palika tiem kā apsūdzība. Apsūdzība, kam nav nekāda attaisnojuma. Bet, cik maz vajadzēja, lai tas būtu pavisam citādi... "Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!" sacīja Jēzus. Tikai uzklausīt, ko Viņš saka, ļaut Viņa vārdam uzrunāt sevi. Tik vien bija vajadzīgs un šie ļaudis būtu gan pazinuši, kas runā, gan ticējuši un saņēmuši to, ko tikai Dievs var dot. Viņš neprasīja, lai cilvēki kaut ko paši paveiktu. Viņš negribēja nosodīt un pazudināt, tikai: "Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!" Viņš pats nāca un izcieta nāvi par katru grēku. Pavisam vienkārši: "Ja kas manus vārdus turēs." Kas paturēs Viņa sacīto savā sirdī, tam vairs nav jābaidās par savu nākotni. Un, kad pienāks laiks stāties nāves priekšā, tad katrs, kas šo būs dzirdējis varēs droši paļauties – kaut arī miesa mirst, man ir dots Dieva vārds, ka nāve mani neuzveiks. Pat, ja es redzu ko citu, es vairāk ticu Viņa, Dieva, teiktajam. Jo "kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus."

     Pēdējā doma noteikti ir ļoti svarīga, jo tur mēs varam redzēt daudz ko no savas neticības. Pat, ja es savā dzīvē redzu ko citu, es vairāk ticu Viņa, Dieva, teiktajam. Cik daudz un cik lielā mērā mēs spējam uzticēties Dieva Vārdam par spīti visam dzīvē notiekošajam – mūsu miesas vājumam, grūtībām, slimībām, ciešanām?

     Protams, ar mums var būt nav tieši tā, kā ar šiem ļaudīm Templī. Dzirdot Kristus apsolījuma vārdus  -  "Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!", mūsu atbilde, ļoti iespējams, nebūs: nu tas gan ir samarietis vai vēl vairāk - gatavais velns. Jā, mēs, iespējams, tik tieši neapliecināsim, Tu, Jēzu, ej prom, ātrāk ej prom... Mēs pat dzirdēt negribam, ko Tu saki, mēs drīzāk esam gatavi palikt savos grēkos un savā nāvē. Nē, varbūt tieši tā ar mums nav, bet noteikti nevar teikt, ka mūsos nekā nav no šādas attieksmes.

     Mēs dievkalpojumu iesākam ar grēksūdzi un grēku piedošanas pasludinājumu. Tas noteikti mūs priecē... priecē dotajā brīdī. Kāds ir teicis, ka Dieva dāvanas, ko esam saņēmuši dievkalpojumā, šo dāvanu darbu, patieso vērtību un spēku varam piedzīvot nevis svētdienā, bet gan, teiksim, otrdienā. To nav grūti pārbaudīt... Mēs varam jautāt, vai šie Dieva Vārdā un Kristus pavēlē sakņotie grēku piedošanas vārdi mūs spēj droši mierināt ne tikai svētdienā, bet, teiksim, kādā otrdienas pēcpusdienā... Kad atkal, jau kuro reizi, esam krituši kādā grēkā, kuru līdz šim neesam spējuši uzveikt. Kas ar mums notiek tajā brīdī? Kam dodam priekšroku? Vai Kristus pavēlei un apsolījumam vai varbūt tomēr saviem paša secinājumiem – vai tad es neteicu, ka tieši tā tas arī būs..!?

     Ja tieši tā tas arī notiek, tad šeit vietā būtu ļoti svarīga pārbaude pašiem sev. Cik daudz mēs dzirdam, vai esam gatavi dzirdēt Kristus vārdus? Cik daudz mēs dzirdam no tā, kas notiek dievkalpojumā? Cik daudz tieši priekš sevis esam saklausījuši grēku piedošanas pasludinājumā, kuru kopīgi esam noslēguši ar ĀMEN? Cik daudz esam ieklausījušies altāra lasījumos. Vai, teiksim, tajos vārdos, ar ko parasti iesākas dievkalpojums, vai tajos nav arī kaut kas īpašs tieši man? Vienvārdsakot, vai Kristus teiktie vārdi ir stāvējuši pāri pār maniem paša spriedumiem, domām ... un tā pie manis piepildās šodien Kristus teiktais - "kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus."

     Un, protams, dievkalpojums beigsies ar svētības vārdiem: "Dievs tevi svētī un pasargā". Un, ja ikdienā jūs redzat ko citu, tad atceraties šos vārdus. Un, ja tie neizrādās stiprāki par to, ko redzat, ja nevarat vairs pamanīt, kur ir Viņa svētība, tad nāciet un meklējiet to atkal. Tad atkal ir laiks sarunai ar Dievu. Tad atkal ir laiks grēksūdzei, kopīgai lūgšanai, Svētajam Vakarēdienam. Noteikti tam, nevis paša spriestajam – vai tad es neesmu teicis, ka būs tā un šitā.

     Toreiz cilvēki nesaprata, ka tas, kas stāv viņiem pretī un tik pacietīgi viņus māca, ir tas, kas par sevi visos laikos saka: "Es esmu." Jēzus teica: "Pirms Ābrahāma tapa, es esmu." Tas ir Viņš, kas atbildēja Mozum: "Es esmu, kas Es esmu! tā tev jārunā ar Israēla bērniem: "Es esmu"– tas mani sūtījis pie jums." (2.Moz.3:14) Bet, ko darīja Israēla bērni, satiekot Viņu vaigu vaigā? "Viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā." Izrādās, ka templī, kas ir celts Dieva godam, Viņam nav vietas! Viņš ir spiests iziet ārā, jo pūlis netic Viņa vārdiem. Cilvēkiem šķita vieglāk Jēzu nokaut, nekā mainīt savus uzskatus.

     Noslēgt šodienas pārdomas es gribētu šādi. Kāds ir teicis, ka ir viena lieta, ko Dievs nevar. Jā, Visuvarenais Dievs vienu lietu nevar izdarīt. Viņš var visu. Naktī zvaigznes liecina: cik varens ir mūsu Radītājs. Dienā putni un zvēri teic: cik gudri Viņš visu ir iekārtojis. Viņam paklausa pat kalni un jūras, vēji un vētras šalc Viņa godam. Visu, kas ir, Viņš ir radījis. Bet ir viena lieta (lai cik aizdomīgi tas arī neskanētu), ko Viņš nevar. Dievs nevar melot! Dievs nevar melot, jo ir tā, ka Dieva vārds notiek. Tas, ko Dievs saka ir nevis, lai aprakstītu notikumus, bet Dieva vārds pats ir notikums. Viņš saka: rimsties vētra! un tā apklust; Viņš saka: celies augšā! un pat mirušais pieceļas. Ko Dievs saka, tas notiek, tādēļ Viņš nevar melot. Nav nekas augstāks par to, kas varētu izvērtēt, vai tas ir patiess vai nē, jo Dieva teiktais ir patiesība. 

                                                                                    Āmen.
 
 Iesūtīts: 2010.03.18 10:51
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »