Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Ābrahāma derība

      Un Ābrāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad Tas Kungs atklājās Ābrāmam un sacīja uz viņu: "Es esmu tas visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns. Un Es celšu derību starp Sevi un tevi, un Es tevi vairodams vairošu."  Tad Ābrāms nometās uz sava vaiga, un Dievs sacīja uz viņu: "Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām. Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, un daudzām tautām un ķēniņiem būs nākt no tevis. Un Es uzcelšu Savu derību starp Sevi un starp tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis, uz cilšu ciltīm par mūžīgu derību un būšu par Dievu tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis.

(1.Moz. 17:1 – 7)     

      Mēs tikko dzirdējām kādu Vecās Derības notikumu, kurš attēloja Dieva Tā Kunga sarunu ar Ābrāmu, jau pēc neliela brīža sauktu par Ābrahāmu. Labs sākums mūsu pārdomām būtu tāds atgādinājuma jautājums – kas ir šis vīrs vārdā Ābrāms jeb Ābrahāms? Ļoti koncentrētu atbildi mums sniedz Jaunā Derība, kur šis cilvēks tiek saukts ļoti pagodinošā vārdā – ticības tēvs, ticības aizsācējs. Un, ja sevi redzam kā Dievam ticīgus cilvēkus, tad vēl jo svarīgāks mums ir šis cilvēks. Ja cilvēks tic tam Dievam, kas ir atklājis sevi caur Svētajiem Rakstiem, tad viņu noteikti daudz kas saista ar šo Vecās Derības vīru vārdā Ābrahāms. Patiesībā arī jautājums par īstu, patiesu ticību Dievam izšķiras un tiek pareizi saprasts tikai tad, ja mēs uzmanīgi aplūkojam šo cilvēku – ticības tēvu Ābrahāmu. Kas ir patiesa un īsta ticība Dievam ...? Tas noteikti ir ļoti svarīgs jautājums un meklējot atbildi uz to mēs varam ļoti labi pārbaudīt paši sevi – vai tiešām stāvam ticībā? Patiesībā šāda pašpārbaude ir akūti nepieciešama, jo tik bieži pat nemanot cilvēka dzīvē ienāk un nostiprinās dažādas lielas. Un šeit vienmēr ir jābūt gatavam daudz ko atsijāt, nodalīt no ticības Dievam to, kas nebūt nav ticība. Jeb, jābūt gatavam sekot apustuļa Pāvila dotajam padomam: pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!  Atraujaties no visa, kas ļauns. (1.Tes. 5:21 – 22)

    Šajā Rakstu vietā ir sacīts, ka Ābrāms bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, kad Tas Kungs atklājās un runāja uz viņu par Savu derību, par daudzajiem pēcnācējiem, kas nāks no Ābrāma, par cilšu ciltīm, par daudzajiem ķēniņiem un šis brīdis ir arī tas, kad Ābrāms arī saņem jaunu vārdu – Ābrāhāms.

     Patiesībā ir tā, ka šī nebūt nav pirmā, tā teikt, nopietnā un ļoti svarīgā saruna starp Ābrāmu un Dievu. Skaidrības labad ir jāatgādina, ka pirmo reizi Ābrāms tika Dieva uzrunāts vēl pirms divdesmit četriem gadiem, kad šim vīram bija septiņdesmit pieci.

     Šo ļoti svarīgo attiecību sākums bija Dieva aicinājums Ābrāmam: Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Tas notiek brīdī, kad šim cilvēkam dāvātā dzīve jau ir krietni padzīvota. Tas ir ļoti svarīgs apstāklis, kuru nedrīkstētu atstāt bez ievērības. Septiņdesmit pieci gadi, tas ir tieši tik daudz, cik ilgi Ābrāma dzīvē nekas ievērojams nenotiek. Mēs neko nezinām par šī cilvēka dzīvi līdz šim vecumam. Ja atveram Svētos Rakstus, neatliek nekas cits, kā secināt, ka nav šī cilvēka dzīvē līdz tam noticis kas tāds, kas būtu pierakstīšanas vērts. Pierakstīšanas vērtais sākas ar šo brīdi, kad Dievs aicina Ābrāmu iziet no savas dzimtenes, tēvu zemes, vietas, kur viņu noteikti tik daudz kas ir piesaistījis visu šo septiņdesmit piecu gadu laikā.

     Pārlasot šo Ābrāma aicināšanas notikumu, pirmā sajūta, kas pārņem noteikti ir liels izbrīns. Cik gan ļoti sarežģītai ir jābūt šai situācijai, šim lēmumam cilvēka dzīvē, kura ir mērāma septiņdesmit piecos gados. Nodzīvot tik garu dzīvi, iekārtoties šajā pasaulē, piesaistīties kādai konkrētai vietai, cilvēkiem un tad pēkšņi tev tas viss ir jāpamet... un kā vārdā...? Patiesībā, lai dotos pretī kaut kam pilnīgi nezināmam, pilnīgi neskaidram - uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Gribētos domāt – pārāk maz tiek pateikts... Kā tad tur būs un vai vispār šī zeme ir tā vērta, lai to mainītu pret esošo, daudzos gados iepazīto, iekotpo un iemīlēto tēvu zemi. Jā, diez kā būtu ar mums, ja tieši šādā situācijā tiktu „iemesti” mēs?

     Viss tālākais Ābrāma dzīves stāsts palēnām mums parāda Dieva mērķi, kas atklājās kā daudz augstāks nekā kādu vienkāršu materiālu labumu sniegšana. Teiksim – vienu dzīves vietu aizstājot ar otru, daudz labāku, ērtāku. Kā parāda Ābrāma ticības ceļš, patiesais Dieva mērķis ir nevis cilvēka dzīvē radīt kādas izteikti redzamas pārmaiņas (arī tas, protams, var notikt), bet gan pārmainīt cilvēku pašu. Nevis kaut kā radikāli, līdz nepazīšanai izmainīt dzīvi ap cilvēku, bet gan pašas lielākās un būtiskākās izmaiņas ienest pašā cilvēkā.

     Tas, ko es tikko teicu, ļoti spilgti atklājas šodienas notikumā, kad vienā brīdī Ābrāms saņem jaunu vārdu. No pirmajiem aicinājuma brīžiem mēs šo cilvēku pazīstam kā Ābrāmu, tagad pēc zināma kopā ar Dievu noieta ceļa šis cilvēks saņem jaunu vārdu – Ābrahāms. Un tā ir kā norāde, ka, lūk, šeit ir tapis jauns cilvēks, viņam no Dieva puses tiek piešķirta pavisam jauna identitāte, līdz ar to arī nozīme un jēga. Šeit ir jābūt uzmanīgiem arī mums – sākt dzīvot tādu dzīvi, uz kuru mūs aicina Dievs, tas nenozīmē uzreiz kādas lielas pārmaiņas ap mums, bet gan tieši mūsos pašos. Sekot Dievam – tas nozīmē nevis mainīt pasauli sev apkārt, bet vispirmāmkārtām gatavību mainīties pašiem.

     Šajā domā vienlaikus var pamanīt arī kādu ļoti izplatītu šķērsli cilvēka ticībai, kuru noteikti nākas pārvarēt arī vairumam no mums. Tik ļoti bieži cilvēki rīkojas tieši pretēji tikko teiktajam. Viņi attiecībās ar Dievu vispirmāmkārtām meklē kādus brīnumlīdzekļus, kādus vieglus un kompleksus risinājumus savas dzīves problēmām, tajā pašā laikā pilnīgi atsakoties kaut ko iesākt paši ar sevi... Šī aplamā ticības izjūta paredz tieši to, kā vieglāk un vienkāršāk izmainīt dzīvi un cilvēkus sev apkārt, kā likt visam pasaulē – lietām, parādībām, cilvēkiem – darboties manās interesēs. (Ar skumjām nākas atzīt, ka tieši tā arī pārsvarā tiek saprasta Dieva svētība.) Šāda ticības izjūta jau iepriekš paredz - tikai tāpēc jau vispār ir vērts kaut ko darīt, arī uzsākt kādu garīgu ceļu, ja tas pilnā mērā apmierina manas vajadzības. Tā teikt, ka tik mainās viss man apkārt, bet nav jāmainās man pašam. Attiecības ar Dievu man ir svarīgas tikai tādā gadījumā, ja tās var balstīt uz pamata, kur Dievs ir kā tāds lāga izpalīdzīgs, visās lietās paklausīgs vīrs. Kurš ir gatavs uz visu, lai tikai es justos labi un ērti.           

     Ir vēl kāds apstāklis, kas ir ļoti svarīgs domājot par Ābrahāmu kā ticības tēvu un aizsācēju. Var teikt, ka ar viņu notiek tāds kā lūzums Dieva atklāsmē. Ja mēs atšķiram Bībeles pirmo lapu, 1. Mozus grāmatu, un lasām uz priekšu, mēs varam redzēt tādu ļoti dinamisku notikumu attīstību. Bībele iesākas ar pasaules radīšanu, ar to, kā Dievs rada un iekārto šo pasauli, ieliek tajā zināmas likumsakarības, lai to pasargātu no haosa un juceklības. Un tomēr mēs lasām, ka šī lielā un skaistā Dieva iecere ir spiesta piedzīvot arī kaut ko pavisam negaidītu. Tam visam kā atbilde nāk cilvēka, radības kroņa, grēkā krišana. Cilvēka nevēlēšanās Dievam paklausīt. Tas brīdis, kuru mēs pazīstam kā grēkā krišanu (zīmīgi gan ir tas, ka tajā brīdi tas pat netiek nosaukts par grēku), ir situācija, kad, par spīti visām Dieva norādēm un brīdinājumiem, cilvēks tomēr izvēlas to, kas viņam šķiet it kā labāks, bet kas patiesībā viņu ved pazušanā. Cilvēks, kārdinātāja pamudināts, pats to līdz galam nesaprazdams, izvēlās dzīvi, kura būs pakļauta lāstam ... grēka lāstam. Un te noteikti ir vietā pieminēt, ka vārdi „svētība” un „lāsts” ir tādi ļoti lieli vārdi, kuri ir sastopami ejot cauri visai Bībeles vēstij, bet ne vienmēr tie tiek pareizi saprasti.           

     Šodien ir samērā populāri vārdu „lāsts” saprast kā tādu parādību, ar kuru ir iespējams cilvēkam rīkoties pēc izvēles un kādiem noteiktiem ieskatiem. Lāstu var kāds cilvēks uzlikt un šo pašu lāstu var šis pats vai kāds cits cilvēks noņemt, padarīt par spēkā neesošu. Visai bieži var lasīt avīzēs (dažas dienas atpakaļ pat manīju reklāmu LNT) sludinājumus, kur kādi apsviedīgi ļaudis ir gatavi (protams par zināmu atlīdzību) šādus lāstus noņemt. Zināmu popularitāti cilvēku vidū šāda lāstu uzlikšana un noņemšana, šķiet, ir ieguvusi tāpēc, ka tad ir iespējams daudz vieglāk izskaidrot savas dzīves negācijas, sarežģījumus un problēmas, tajā pat laikā pilnībā izvairoties no personiskās atbildības. Man manā dzīvē iet tik ļoti slikti, ka acīmredzami jau man kāds ir uzlicis kādu lāstu... Es pats neesmu ne pie kā vainīgs, vainīgs ir vienīgi lāsts, ko man kāds nelabvēlis ir sarūpējis.

     Dieva Vārda patiesība mums atklāj to, ka nekas tamlīdzīgs cilvēka dzīvē nenotiek. Patiesībā vārdi „svētība” un „lāsts” ir kas tāds, kas vienmēr stāv mūsu pašu izvēles ziņā. Vienmēr, ik dienas un ik brīdi, pat aiz mūsu vienkāršajām ikdienišķajām izvēlēm, kurās mēs paklausām Dieva bauslim vai arī atsakāmies to darīt. Kur mēs piedošanas un žēlastības vietā izvēlamies dusmas un ļaunatminību. Kur mēs palīdzības vietā izvēlamies vienaldzību. Kur mēs mīlestības un iejūtības vietā priekšroku dodam cietsirdībai un cinismam. Vienvārdsakot - kur mēs izvēlamies rīkoties tā, kā mums pašiem būtu labāk, ērtāk, izdevīgāk, bet kas tajā pat laikā atnes sāpes un ciešanas cilvēkiem mums līdzās.

     Vēlāk Mozus, Israēla tautas vadītājs, tai izejot no Ēģiptes, kad bija pienācis viņa laiks atvadīties, teica šādus ļoti spilgtus vārdus: Redzi, es šodien jūsu priekšā nolieku izvēlei svētību un lāstu - svētību, ja jūs klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es jums šodien pavēlu, bet lāstu, ja jūs neklausīsit Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem...

      Un tieši tā arī Svētie Raksti mums atklāj arī šīs pasaules dziļāko nelaimi un postu. Tā ir sacēlusies pret savu Radītāju, tā ir izvēlējusies rīkoties pa savam. Tagad radība vairs Dievā neredz savu Radītāju, mīlošu Tēvu, bet gan vairāk sāncensi un konkurentu, kas vēlas to ierobežot, kaut ko labu tai nemitīgi atņemt... Viss Bībeles sākums ir veltīts tam, lai mēs redzētu šīs izvēles baisās sekas. Katra nākamā nodaļa mums pavēsta to, kā pasaulē aizvien straujāk pieaug ļaunums un posts. Lasot uz priekšu jau kāda brīdī var šķist, ka nekas daudz vairs nebūs palicis pāri no Dieva sākotnējās ieceres. Īsi pirms Ābrahāma aicināšanas notikuma mēs lasām arī par tā saucamā Bābeles torņa celtniecību, kur tiek celts tornis, kura virsotnei ir jāiesniedzas debesīs un kas vienlaikus arī atklāja cilvēku pilnīgi aplamos ticības priekšstatus. Tas vēlreiz atklāja to, cik gan liels bija posts, kurā cilvēce sevi bija iegrūdusi atsakoties paklausīt Dievam – pat viņas mēģinājumi atgūt pazaudētās attiecības ar Dievu tagad ir grēka saēstas, ietekmetas, sagrozītas.

     Lūk, un tieši šādā brīdī, kad šķiet viss jau ir zaudēts, kad pasaule sāk grimt aizvien dziļākā un dziļākā tumsā, Dieva uzrunāts un aicināts tiek šis vīrs Ābrāms. Dievs viņu aicina atstāt visu un sekot Viņam, pūrā dodod kādu skaistu apsolījumu: Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es tevi svētīšu ... un tu būsi par svētību. Šajos vārdos atklājas kāds jauns sākums ... būt Dieva svētītam un būt pašam par svētību. Tas ir tas, kas būs jāpiedzīvo Ābrahāmam un caur ko tik ļoti daudz kas mainīsies viņā pašā, ka pēc gadiem divdesmit, kā mēs šodien lasījām, pat tiek nomainīts viņa vārds. Tik ļoti daudz kas šajā cilvēkā ir mainījies, tik ļoti maz kas no iepriekšējā ir palicis pāri.

     Tieši ar Ābrahāma aicināšanu sākās cilvēka ceļš atpakaļ pie Dieva. Kā tas notiek...? Vai Dievs lieto kādus piespiedu līdzekļus? Nekā tamlīdzīga... Dievs apsola, Dievs dāvā cilvēkam apsolījumus, kuri top par pamatu ticības dzimšanai. Ābrahāmu ir saukuši un sauc par ticības tēvu, tādēļ ka viņš vienkārši sāka uzticēties Dieva apsolītajam. Viņš sāka uzticēties tam, ka Dievs nav sāncensis vai konkurents, bet gan mīlošs savas radības Tēvs, kas ik brīdi tai vēl labu.    

     Noslēgumā būtu vērts vēl apstāties un pārdomāt, ko nozīmē šodien Dieva teiktais Ābrahāmam - Es esmu tas visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns.  Ko tas nozīmē mums?

      Es pirms brīža minēju, cik gan aplami šodien ir cilvēku priekšstati par tādām lietām, kā lāsts un svētība. Šie Ābrahāmam teiktie pamudinājumi vārdi izkliedē jebkuru pieņēmumu, ka bez Dieva cilvēka dzīvē vispār var notikt kaut kas ievērojams. Tāpat vārdi – Es esmu tas visuvarenais Dievs – atgādina, ka nav šajā pasaulē nekā tāda, kas stāv ārpus Dieva nodoma un paredzējuma.

       ... staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns. Ābrahāmam tas nozīmēja atstāt visu līdzšinējo dzīvi, cilvēkus un doties pilnīgi nezināmā ceļā, doties pretīm kam neredzamam. Patiesībā arī šajā lietā mēs stāvam Ābrahāmam līdzās, tikai mums šāds Dieva aicinājuma vārds – Izej – patiesībā skan ik dienas. Mums ir ik dienas jābūt gataviem iziet, atstāt savu veco grēka skarto dzīvi, lai kopā ar Dievu dotos pretīm patreiz neredzamai, bet pilnīgi jaunai dzīvei. Arī mēs Kristībā esam tapuši par jauniem cilvēkiem, kuros ik brīdi Svēto Sakramentu spēkā jātop noārdītam visam vecajam, lai dotu vietu jaunajam cilvēkam. Arī mēs esam tā paša apsolījuma mantinieki – Es tevi svētīšu ... un tu būsi par svētību. Tas ir mūsu dzīves svarīgākais uzdevums – būt par svētību jeb kā saka apustulis Pāvils: Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. 




Āmen. 
 Iesūtīts: 2010.03.18 10:39
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Zane Lazdiņa

draudzes priekšniece
29493857
zane.lazdina81@gmail.com

 




Copyright © 2006; Created by MB Studija »