Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj,  tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.                                                       (Mateja ev. 6:24– 34)      

      Mūsu pārdomām šodien ir labi pazīstami, ne reizi vien dzirdēti vārdi no Jēzus Kalna sprediķa, kuros Viņš runā par divām savstarpēji nesavienojamām lietām. Un tas ir: nevar vienlaikus kalpot divām lietām – nevar kalpot Dievam un mantai. Šo Jēzus vārdu gaismā ļoti skaidri atklājas doma par to, ka cilvēks nevar vienlaikus būt pilnībā pārņemts ar materiālo un vienlaicīgi ar tikpat lielām sekmēm atrast Dieva valstību.

        Varbūt arī šajos vārdos ietvertā domā pirmajā brīdī mums var likties visai skaidra (te ir arī jāpiebilst, ka šie vārdi tieši šāda vienkāršota redzējuma dēļ ir kļuvuši par neskaitāmu pārpratumu iemeslu), tomēr ir tā, ka nebūt ne viss ir tik vienkārši, kā gribētos domāt.

        Jā, tik tiešām ļoti bieži šie vārdi ir lietoti kā stingrākais pierādījums tam, ka vienīgais veids kā raudzīties uz šo pasauli ir to sadalot divās lielās daļās. Ir garīgā daļa, kura ir visnotaļ laba, svētīga un ir materiālā, kura nebūt tāda nav. Vienu cilvēkam vajag pieņemt, pēc tās tiekties. Savukārt, no otras labāk būtu norobežoties, stāvēt pēc iespējas tālāk no tās. Jā, šāda doma atkal un atkal atgādina, ka viss materiālais pēc būtības ir kaut kas slikts, bet, savukārt, viss garīgais ir ļoti labs. Bet kāds varētu būt gala rezultāts šādam pasaules sadalījumam? Ja pie šīs domas pierod, pie tās stingri pieķeras, tad agri vai vēlu cilvēks būs spiests secināt, ka, lūk, īstais pretnostatījums, īstā nesavienojamība nemīt nekur citur kā viņā pašā. Proti, viņa dvēseles un miesas pretstats.

       Vēsturiski raugoties šādam uzskatam dāžādos laikos ir bijusi dažāda ietekme uz cilvēkiem. Ir bijuši brīži, kad tas ir celts lielā godā un tikpat daudz šāds pasaules redzējums ir apkarots, cilvēki pret to ir iebilduši. Un tas vien, ka šāda doma ir uzņemta visai neviennozīmīgi ir pierādījums tam, ka daļa patiesības vienmēr ir bijusi abos gadījumos, tikai ir trūkusi skaidrība...

      Ja mēs vēlamies uzzināt kaut ko par pasaules būtību, cilvēka vietu tajā, tad kā drošākais izziņas avots mums var kalpot pasaules pirmsākums. Brīdis, kad pasaule ir radīta, jo tieši tur tad arī vislabāk atklājas Dieva sākotnējais plāns. Tas ir brīdis, kad galvenais atklājas ar lielu skaidrību, kad tas vēl nav cietis no cilvēku spekulācijām un sagrozījumiem.

       Kas notiek brīdī, kad Dievs šo pasauli radīja? Kad Dievs tai ir licis ienākt šajā esībā no tukšuma, no nekā. Jo tieši tas ir materiāls, kas ir atradies Dieva rokās -  tukšums, nekas... Dievs šo redzamo pasauli ir radījis no nekā.  Dievs šo pasauli uzlūko un izdara kādu ļoti īsu, bet reizē ļoti svarīgu secinājumu... Pasaule ir laba. Viņš atzina to par labu esam. Un patiesībā tieši šie vārdi kļūst par izšķiroši svarīgiem, lai mēs spētu, lai mēs varētu un drīkstētu pareizi, saskaņā ar Dieva predzēto, domāt par šo pasauli, tās dziļāko būtību un līdz ar to arī par mūsu vietu tajā.

       Dievs rada pasauli un rada to labu. Un tajā nav nekā tāda, ko mēs varētu atzīt par sliktu.  Viss ir labs, jo viss ir Dieva radīts. Arī mēs paši esam Dieva radīti un nevis kāda daļa no mums, teiksim, dvēsele, bet viss tas, kas mēs esam. Dvēsele un miesa, viss kopā.

        Tā kā tikko aiz muguras esam atstājuši 1. septembri, mums vajadzētu pašiem sev atgādināt, ja tā varētu izteikties, tādu kā ābečnieku patiesību ticības lietās.

       Kas ir galvenais, ko par šo pasauli varētu pateikt? Tā ir Dieva radīta un uzturēta. Tā bez atlikuma pieder Dievam un bez Dieva šajā pasaulē pat mats nenokrīt no kādas galvas. Un pats galvenais, šī pasaule ir laicīga. Tai ir savs iesākums un, kā Atklāsme to arī apliecina, tai būs arī savs noslēgums. Kas attiecās uz mums katru - mēs esam kāda daļa no tās un esam pilnā mērā pakļauti visam iepriekš minētajam. Tātad esam Dieva radīti, uzturēti un arī no mūsu katra galvas ne mats nekrīt bez Dieva ziņas. Un, protams, arī mums katram ir savs iesākums un reiz būs savs noslēgums šeit. Tāpat kā visam dzīvajam mums apkārt – zāle nokalst, putns nomirst, un tāpat cilvēks, lai arī viņš ir kaut kas vairāk kā zāle un putns, arī reiz nonāk pie savas dzīves izskaņas. Tāda ir šī pasaule. Un es domāju, ka tas mums kaut netieši, tomēr tika atgādināts arī šodienas Kristus vārdos. Tie, norādot uz pareizo dzīves attieksmi, neapslēpj laicīgās dzīvības mērķi – zāle tiek iemesta ugunī, savukārt, cilvēka spēkos nav savu mūža ilgumu pagarināt jeb kā tas šodien skanēja – pat ne olekti tam klāt pielikt, jo tas ir Dieva rokā.

      Šis tikko secinātais neatstāj mums citu iespēju, kā iebilst pirms brīža aplūkotajam pasaules redzējumam, kas sadalīja pasauli labajā un sliktajā. Pasaule ir viena, tā viscaur Dieva radīta un tā ir laba. Acīmredzot tas nesavienojamais ir nevis pasaulē, bet kaut kādā mērā mūsos, mūsu attieskmē pret šo pasauli, mūsu dzīves prioritātēs, kuras esam sev izvirzījuši.          

       Ja mēs uzmanīgāk ieklausāmies šodien dzirdētajos Jēzus vārdos, tad varam ieraudzīt, ka Viņš šeit vairāk mēģina ar šī pretnostatījuma (materiālais – garīgais) palīdzību aprakstīt to, kā cilvēks domā, kā rīkojas, kas ir cilvēka lielākās vērtības šajā dzīvē.

       Kaut vai pavirši izlasot šos vārdus, mēs varam ieraudzīt, ka to galvenais, centrālais vārds ir „zūdīties”. Jēzus cauri visai šai domai mūs aicina nezūdīties. ... nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Gribētos domāt, ka šajā vietā Jēzum taču būtu lieliska iespēja pateikt: vai tad dvēsele, vai tad gars nav labāki kā miesa...? Tādā veidā izceļot visa garīgā nesalīdzināmo pārākumu pār materiālo. Taču Jēzus tā nerīkojas. Viņa vārdi mums liek iet pavisam citā virzienā. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Un tad vēlāk: Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Jā, un atkal, ja tiešām viss materiālais būtu tik ļoti slikts, tad Jēzum varbūt vajadzētu teikt: meklējiet, dzenieties pēc Dieva valstības, bet kas attiecās uz šo pasauli, tad aizmirstiet par to pilnīgi un galīgi, dzīvojiet tā, it kā tās nemaz nebūtu... Taču nekā tamlīdzīga. Jēzus saka, ka Dievs gādās. Jā, tieši pats Dievs būs tas, kas parūpēsies par mūsu materiālās dzīves nodrošinājumu.

       Šo Kristus vārdu patiesais mērķis nav sadalīt šo pasauli vērtīgajā un mazāk vērtīgajā, bet gan aktualizēt jautājumu, kas vienādi vai otrādi ir skāris un skar ik dienas gandrīz katru cilvēku. Kā dzīvot...? Kā dzīvot, lai šī dzīve nebūtu par lielu, nepanesamu nastu, kuru varbūt pat kādā brīdī vairs nemaz negribās saukt par dzīvi. Kristīga cilvēka dzīvē šie vārdi noteikti tiecas atktualizēt jautājumu par manu un Dieva vietu manas dzīves izdzīvošanā.

      Pareizā attieksme pret savas dzīves izdzīvošanu... Kā to atrast, kā satvert? Un, atbildot uz šo jautājumu, izšķirošs būs atkal tikai viens vārds no tikko dzirdētā. Un tas ir vārds – kalpot.

      Ko nozīmē kalpot mantai un kalpot Dievam? Un kāpēc abas šīs kalpošanas viena otru izslēdz?

      Kalpot mantai nozīmē to, ka cilvēkam allaž tās ir par maz, viņam vienmēr vajag vēl un vēl mazliet vairāk, nekā viņam ir uz doto brīdi. Tā ir tā absolūti nojauktā cilvēka bagātības izjūta. Bagāts cilvēks ir nevis tāds, kuram viss pietiek, bet gan tāds, kuram allaž ir nedaudz vairāk nekā otram. Un te vietā būtu pateikt, ka ne vienmēr jau runa uzreiz būs par kādiem ļoti turīgiem ļaudīm. Jo īsta bagātība vienmēr ir cilvēka dzīves uztveres jautājums. Sauli noteikti var vienlīdz labi aizsegt acij kā ar vienu miljonu latu, tā ar vienu santīmu... Viss atkarīgs no tā, cik tuvu acij to pieliek.

      Ko nozīmē šāda kalpošana, var labi ieraudzīt Iļjas Ilfa un Jevgēņija Petrova leģendārajā romānā „Zelta teļš”. Tuvu stāsta noslēgumam tur ir aina, kur pēc ilgāka laika vilciena stacijā sastopas divi stāsta varoņi. Viens (Šura Balagānovs) bez kapeikas kabatā guļ uzgaidāmajā telpā, savukārt, otrs (Ostaps Benders) ar smagu, naudas piedzītu čemodānu atrod šo gulošo. Pēc negaidītās tikšanās abi dodas uz tuvāko retorānu iestiprināties. Un tur Ostaps Šuram jautā – cik daudz naudas tev vajag, lai tu būtu laimīgs? Otrs, kādu brīdi metis uz pirkstiem dažādus skaitļus, atbild – 6400 rubļu un ka viņam ar šo summu pasaulē būtu ļoti labi. Ostaps Benders atvēra savu čemodānu un no turienes izvilka un ielika rokās Šuram veselus 50 000 rubļu. Jāsaka, ka priekš tā laika un apstākļiem tā bija neaptverami liela naudas summa. Šuram tas bija viss, tā bija jauna, pavisam cita dzīve. Tā, iespējams, bija tieši tā dzīve, par kādu pirms laika abi kopā bija sapņojuši. Tā bija Atlantijas okeāna piekraste, tā bija pludmale ar karstām smiltīm, tās bija skaistas tumsnējas mulates, vakaros čarlstons deju lokālā un, protams, katra diena baltās biksēs. Gribētos domāt, kas gan vēl dzīve trūktu...? Bet Šuram Balagānovam vēl nedaudz pietrūka... Un tas bija kādas pilsones maciņš tramvajā, kura saturs bija bruņurupača čaulas pūdernīca, arodbiedrības biedra karte un viens rublis septiņdesmit kapeikas naudas. Un tieši tas arī pazudināja tikko iegūto jauno dzīvi un piedevām vēl brīvību uz kādiem gadiem. Kalpošana mantai cilvēku noved pie izsīkuma un pie lieliem zaudējumiem. Tā cilvēku iztukšo un darā alkatīgu, kā Šuras Balagānova gadījumā – pazudinoši alkatīgu.

     Jā, tās ir tās raizes, tā zūdīšanās... Un tā ir tā dzīves pamatizjūta, kura tik bieži sasien cilvēku – lūk, ka tas, kas mums pieder, vai vēl vairāk – tas, kas mums nepieder, bet, ko mums vajadzētu iegūt, lūk, tas būs tas, kas mums atnesīs lielo dzīves apmierinājumu un drošību. Un līdz ar to citu cilvēku vērtība ir tieši proporcionāla tam, vai viņi sekmē, vai, taisni otrādi, traucē mums iegūt kāroto. Te noteikti ieskanas kaut kas no reiz Augustīna teiktā: Dievs mums, cilvēkiem, ir devis mantu, lai mēs to lietotu, un citus cilvēkus, lai mēs tos mīlētu. Bet mēs nezin kāpēc vienmēr esam vērsti uz pretējo. Tas ir mēs... mīlam mantu un lietojam cilvēkus.

     Savukārt, ar kalpošanu Dievam viss pilnīgi otrādi. Tur mēs nekad nevaram justies tā, it kā mums viss būtu un visa mums pietiktu. Tieši pašpietiekamība ir tā, kas tik bieži var būt pazudinoša cilvēka attiecībām ar Dievu. Dieva priekšā mums ir jājūtas tieši tā, ka mums vēl, vienmēr vēl pietrūkst, jo tikai tā mēs varam kļūt patiesi bagāti Dievā. Jā, un tieši tāpēc abas šīs kalpošanas ir tik nesavienojamas, tās abas, lai arī vārdos var šķist tik līdzīgas, tās tomēr katra ved pilnīgi pretējā virzienā. Viena ved pazušanā, otra dzīvībā un patiesā pārpilnībā. Vai ne to Jēzus domāja reiz sacīdams: Es esmu nācis lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība...

     Un tieši tāpēc Jēzus rāda citu ceļu. Ceļu kā atbrīvoties no pašu radītās kalpības mantai, lai kalpotu Dievam. Te arī Kristus vērš mūsu uzmanību uz to, ka rūpes un raizes par laicīgajiem labumiem ir pilnīgi nepamatotas. Jēzus jautā, vai mūsu raizes un zūdīšanās spēj kaut vai par mata tiesu paildzināt mūsu dzīvi? Vai tās spēj kaut uz mirkli aizkavēt mūsu uzturēšanos šajā pasaulē brīdī, kad tā būs jāatstāj? Protams, ka nē. Turpretī Dieva lietas to spēj. Pat daudz vairāk, ne tikai pagarināt cilvēka dzīvi, bet sniegt tai mūžības apmērus. Tāpēc arī zūdīšanās ir jāpārvērš paļāvībā uz Dievu. Un šī cerība nevis mudina mūs novērsties no ikdienišķā darba, bet gan kļūst par priekšnosacījumu, mērķi un piepildījumu.  Savukārt, bez uzticības Dievam mūsu raizēm nav ne gala, ne malas.

      Lūk, kāds Viņš ir. Apsolītais Pestītājs, cilvēku bēdu Remdētājs, patiesais dvēseles Mierinātājs, Atbrīvotājs no nāves, grēka un velna varas. Šeit Kristus, runājot par mūsu ikdienišķo, skaidri mums norāda uz šī ikdienišķā neizbēgamo galu. Tas viss pats par sevi zudīs, tāpēc arī zūdīšanās par to ir lieka. Mūsu zūdīšanās nekad nespēs apturēt materiālo lietu iznīcību. Ja zūdāties, tad zūdaties par Mūžīgām lietām. Ja zūdīsimies, tad zūdīsimies par to, lai spējam paturēt prātā, ka esam nabaga grēcinieki Dieva priekšā. Lai atcerētos ik brīdi to Dieva apsolījumu, kuru esam saņēmuši no Viņa svētajā Kristībā. Kristībā, kurā esam saņēmuši Svēto Garu, kurš arī uztur mūsu ticību mūsu sirdī, neļauj tai pagurt vai vispār atstāt mūs. Svētais Gars, kurš ienāk mūsos, Vakarēdiena maizes un vīna, Kristus miesas un asins, pavadīts. Tikai tādā paļāvībā, ka Svētais Gars darbojas mūsos, Pāvila vārdiem runājot, mēs “...nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Gal.6:9 – 10)