Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







Sagaidīt Dieva Valstību

     Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja.  Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu.  Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.

(Mateja ev. 25:1 – 13)  


      Ja kāds mēģinātu no šī stāsta „izvilkt” kaut jel kādu jēgu raugoties uz to ar rietumu cilvilizācijas cilvēka acīm, tad, iespējams, šādam cilvēkam tas varētu atklāties kā ļoti nesakarīgs notikums. Tur būtu ļoti grūti atrast ko dabīgu un pašsaprotamu.

      Desmit jaunavas, no kurām puse izrādās ne visai prātīgas. Līgavaiņa gaidīšana līdz pat nakts vidum. Histēriska eļļas sagāde, tāpat nakts vidū. Kāzas aiz aizslēgtām durvīm, kur kavētāji vairs netiek ielaisti, kaut bijuši aicināti uz lielajiem svētkiem. Tas viss var izklausīties tik ļoti nesakarīgi un neloģiski šodienas cilvēkam. Un tomēr, par spīti tam visam, patiesība ir tāda, ka runa šeit iet par norisēm, kuras tuvo Austrumu cilvēkam ir visai labi pazīstamas. Tieši tāpēc arī Kristus iesāk šo stāstu - Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām... Jēzus mērķis nav apcerēt kādas visiem labi pazīstamas praktiskās dzīves nianses, bet gan atklāt Debesu valstības principus saviem klausītājiem. Sadzīves aina kalpo tikai kā tāds informācijas nesējs, kurš līdz cilvēka ausīm aiznes viņam vajadzīgās ziņas par Debesu valstību. Par lietām, kuras citkārt pārsniedz ikviena mirstīga cilvēka saprašanu. Debesu valstību saprast, aptvert ir neiespējami. Bet vienmēr ir iespējams mēģināt saskatīt līdzīgo, uz ko arī norāda pats Dieva Dēls. Ir jāierauga līdzīgais, jo tas var mums daudz pasakaidrot.

       Kāzas vienmēr ir bijis ļoti liels notikums. Austrumu ieraža paredz, ka jaunlaulātos sveikt iznāk viss ciems un pavada viņus līdz jaunās ģimenes mājām. Šādos gadījumos tika izvēlēts pats garākais ceļš pa ciema ieliņām, lai tādējādi sveikt jaunos varētu pēc iespējas vairāk cilvēku. Pat rabīni bija gatavi piekrist tam, ka cilvēks pat drīkst atrauties no Svēto rakstu studijām, lai varētu iet un dalīties lielajā priekā ar jauno vīru un sievu un lai ņemtu dalību lielajās kāzu svinībās. Ja esam ņēmuši vērā šīs tuvo Austrumu īpatnības, tad mūsos nevajadzētu rasties īpašam izbrīnam par to, ka tieši kāzu mielasts un svinības Jēzus līdzībās tik bieži parādās kā Debesu valstības tēls.

      Tomēr šī stāsta galvenā daļa atklājas tajā, ka līgavai pirms kāzām ir jāiziet pretī savam izredzētajam un jāsagaida līgavainis. Kāds ceļotājs šādi aprakstīja pavisam nesen redzēto. „Kad mēs tuvojāmies kādam toreizējās Galilejas ciematam, mēs pamanījām nelielu, ļoti krāšņi apģērbtu jaunavu pulciņu, kuras spēlēja uz kaut kādiem mūzikas instrumentiem un ik pa laikam laidās nelielā dejā. Pavadonis paskaidroja, ka tās ir līgavas draudzenes, kuras ir iznākušas sastādīt kompāniju jaunajai līgavai sava izredzētā gaidīšanā. Uz to es savam pavadonim izrādīju īpašu vēlmi – vai mēs nevarētu nedaudz uzkavēties šajā vietā, lai redzēt pašu kāzu ceremoniju? Uz to šis vīrs tikai esot pašūpojis galvu un atbildējis, ka tā īsti jau nevar pateikt, kad tas notiks... Varbūt pēcpusdienā, varbūt vakarā. Bet tikpat labi tas var notikt arī rīt no rīta vai rīt vakarā. To bez līgavaiņa, kurš ir ceļā, neviens cits nezina. Līdz ar to līgavaiņa atnākšana ir liels pārsteigums, tik ļoti bieži tas notiek pilnīgi negaidīti priekš tiem, kas gaida viņa atnākšanu. Un tieši šis apstāklis arī paredz kādu ļoti svarīgu lietu pie gaidītājiem – viņiem ir vienkārši jābūt gataviem. Jau no pirmā brīža kopš viņi ir sākuši gadīt, viņiem ir jābūt pilnīgi sagatavotiem līgavaiņa atnākšanai. Mēs varam arī atrast izskaidrojumu tam, kāpēc šajā līdzībā tik liela uzmanība tika pievērsta eļļas lampām un lielājām grūtībām turpināt līgavaiņa gaidīšanu, ja šī eļļa traukā vienkārši aptrūkās. Tur, kur Jēzus stāstīja šo līdzību, neviens iestājoties tumsai nevarēja atrasties un uzturēties kādās pilnīgi neizgaismotās vietās. Ja cilvēks devās pilsētas ielās, lai kādu sagaidītu un uzņemtu savā namā, šim cilvēkam bija jādodas pretī savam viesim ar gaismekli rokās, lai varētu sev un savam viesim izgaismot ceļu.

      Kaut kas no šīs dzīves nepieciešamības tik skaisti atskan 119. Psalmā: Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem. Dieva vārds un tā patiesība ir kaut kas tāds, ko cilvēks nedrīkst atstāt bez ievērības. Dzīvot savu dzīvi jeb iet savu dzīves ceļu bez Dieva, tas nozīmē savu ceļu mērot biezā un necaurredzamā tumsā, kurā tu esi nonācis bez mazākā gaismas avota. Kur tev ir jātaustās un lielā nedrošībā jāmēro šis ceļš, jo tu nezini, kurā brīdi tev var ceļā gadīties nepārvarams šķērslis.

      Būt gatavam sagaidīt līgavaini – kāpēc tas bija tik nozīmīgi? Līdzība paskaidro - nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Ja sagaidītājs nebija gatavs un līgavaiņa atnākšana viņam bija gājusi secen, tad tieši tāpat viņam gāja secen visas lielās kāzu svinības. Lūk, tāda ir tā drāma, kura ir aizslēpusies aiz šīs Kristus līdzības.

      Savas pārdomas turpinot mēs varētu vienkārši nedaudz pārdomāt, kā spēja un izšķirošā vajadzība būt gatavam attiecās uz mums? Protams, Jēzus savu stāstījumu vēstīja tā laika cilvēkiem, jo viņu vidū bija daudz tādu, kas nebija gatavi Kristu uzņemt, uzņemt kā paša Dieva sūtīto Žēlastību. Bet tas noteikti nav kaut kas tāds, kas ir piemitis tikai tam laikmetam. Mēs joprojām esam iesaistīti pasaulē un tās norisēs, kurās Dieva noliegšana nav nekas neparasts. Mēs joprojām dzīvojam dzīvi, kurā mūs tik daudz kas sasaista un reizē atrauj no Tā Kunga. Mēs izdzīvojam dzīvē notikumus, kuri bieži vien mūs spēj padarīt nedzirdīgus pret Dieva Vārdā teikto. Pat pret tik tiešiem un skaidriem vārdiem, ar kuriem noslēdzas Bībele: Tiešām, Es nāku drīz.

      Šī līdzība mūs pamāca, ka ir lietas šajā dzīvē, kuras nav iespējams iegūt pēdējā brīdī. Katrs zina, ka ir par vēlu sākt gatavoties izšķirošam eksāmenam brīdī, kad tevi jau aicina iekšā mācību telpā. Ir par vēlu sākt apgūt kādu konkrētu arodu vai iemaņas brīdī, kad tev tiek jau uzticēts noteikts uzdevums.

      Tāpat šī līdzība liek mums pie sirds, ka ir mūsu dzīvē tādas lietas, kuras nav iespējams pēdējā brīdi paņemt vai aizņemties. Līdzīgi kā šajā līdzībā minētās piecas ģeķīgās jaunavas nevarēja pēdējā brīdi aizņemties saviem lukturiem tik ļoti nepieciešamo eļlu. Cilvēks nevar aizņemties īslaicīgam pielietojumam attiecības ar Dievu, tās ir jāiegūst un jāizkopj pašam. Cilvēks nevar aizņemties kādam īsam un izšķirošam brīdim Dieva žēlastību – no tās ir jādzīvo, tajā ir jābalsta visa sava laicīgā un mūžīgā esība.

       Ko tad saka līdzība - kam līdzinās Debesu valstība? Debesu valstība, pirmāmkārtām, ir gaidīšana un pats galvenais – sagaidīšana. Kā līgava, kas gaida savu līgavaini, tā mēs gaidām savu Kungu Kristu atnākam. Un ievērosim labi – līdzība nerunā teiksim par kādiem desmit notiesātajiem, kas gaida uz sprieduma nolasīšanu vai ļaunāk – sprieduma izpildi. (Bet diemžēl tieši tā mēs bieži stādāmies priekšā Dieva atnākšanu...) Nē, Debesu valstība līdzinās aizraujošu sirds trīsu pilnai gaidīšanai. Kas tik tur nav, kādas izjūtas, tās var būt tik dāžadas... Zināms nemiers, kurš liek jautāt – kur Viņš kavējās? Prieks – es esmu pamanīts un pieņemts. Pacietības sakoncentrēšana – Viņš noteikti atnāks, jo Viņš ir solījis atnākt. Uzticība – jā, Viņš noteikti manas cerības nepadarīs par apsmieklu.

Tā ir Debesu valstība šeit un tagad.... 
 
 Iesūtīts: 2010.03.18 10:47
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »