Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







Galma vīra ticība

         Tā Viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat." Galma vīrs Viņam saka: "Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst." Jēzus viņam saka: "Ej, tavs dēls ir dzīvs." Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: "Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis." Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: "Tavs dēls ir dzīvs." Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.                                                 
                                                              (Jāņa ev. 4:46 – 54)

      Viena lieta, ar ko Jāņa evaņģēlijs atšķiras no pārējiem trijiem, ir – ar dažādiem tēliem pārpilnā valoda, kura tiek lietota, lai aprakstītu Kristus dzīvi. Līdzās Jēzus runām, Viņa atbildēm uz cilvēku neizpratni, tāpat pretinieku apsūdzībām, Jānis apraksta arī, kā viņš to pats saka - zīmes. Tie kopā ir kādi gandrīz desmit notikumi (desmit zīmes), parasti pārdabiska rakstura notikumi, kuros tad Jānis aicina saredzēt kaut ko īpašu.

     Ko Jānis būtu domājis ar šo vārdu – „zīme”? Šīs evaņgēlista aprakstītās zīmes nav pasniegtas kaut kā haotiski. Ja uzmanīgāk ieskatāmies, tās parasti seko vai arī ievada kādus paša Jēzus teiktus vārdus vai pat veselas uzrunas. Piemēram, ļoti garo Jēzus monologu, kur Viņš par sevi runāja kā par Dzīvības maizi, ievadīja ļoti iespaidīgs notikums, kur Jēzus paēdināja lielu ļaužu pulku ar niecīgu maizes daudzumu. Bet, kā vēlāk no paša Jēzus vārdiem bija redzams... cilvēki šo zīmi bija atstājuši bez ievērības. Viņi bija redzējuši tikai maizi, viņi bija paēduši un nebija nonīkuši pilnīgi tukšajā un tuksnesīgajā vietā, bet zīmi tie tā arī neieraudzīja. Tāda pat īpaša zīme bija Jēzus darbs kāzās Kānā, kur Viņš ūdeni pārvērta vīnā. Arī tur tikai nedaudzi no visiem klātesošajiem saredzēja Jēzus darba lielumu. Šodien dzirdētais notikums, kur tiek dziedināts kāda augstmaņa dēls, kā Jānis teica, bija otrā zīmē, ko Jēzus ir darījis. Tāpat šāda zīme bija triekas ķertā cilvēka dziedināšana Betezdas dīķa krastā.

      Ņemot vērā to, kā šīs zīmes tiek atklātas un liktas priekšā klausītājam, ar ļoti lielu pārliecību var teikt – Jānis par šīm zīmēm runā kā par lietām, kas atklāj kaut ko īpašu par Jēzus darbu. Tām nav vienkārši tikai tāds informatīvs raksturs, kur būtu teikts – lūk, Jēzus darīja to, to un Viņš vēl darīja to un to... Nē, šīm zīmēm ir sakāms kas daudz vairāk. Tās nevis vienkārši kaut ko pastāsta par to, ko Kristus ir darījis, bet gan vairāk kalpo tam, lai atklātu Kristus darba būtību. Tās runā par to, kas Viņš ir. Kā notiek sastapšanās ar iemiesoto Dievu – Kristu. Pie kādiem rezultātiem noved šī satikšanās. Jā, Jēzus jau darīja ļoti daudzus un dažādus brīnumainus darbus, bet tas interesantais ir tas, ka Jāņa evaņģēlija autors no visa tā, ko Jēzus ir darījis, it kā atlasa un īpaši izceļ tikai dažas lietas.

     Es domāju, ka atbildi uz jautājumu – kāpēc tieši šie notikumi Jānim ir bijušas tik svarīgi? –mums sniedz evaņģēlija beigu daļa. Tur, noslēdzot savu stāstījumu, apustulis raksta: Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.  

     Redziet, kāda ir Jāņa atbilde. Tik ļoti daudz ko Jēzus ir darījis un tas viss noteikti nav mazsvarīgi. Tomēr tas, ko Jānis ir īpaši izcēlis, ir bijis ar konkrētu mērķi. Šiem notikumiem, šīm zīmēm, ir sakāms kaut kas tāds, kas ļoti tieši runā par cilvēka nākšanu pie ticības, ka Kristus ir Dzīvā Dieva Dēls. Tās ir pierakstītas un līdz mums nonākušas, lai, patiecoties tieši šīm, mēs nāktu pie ticības un iegūtu dzīvību Viņa Vārdā.

     Tātad par šodien dzirdēto notikumu Jānis teica, ka tā ir otrā zīme, ko Jēzus darīja. Kad Kristus Kānā ūdeni pārvērta par vīnu, tad Jānis teica: Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. Pirmā zīme atklāja Kristus godību, bet kas būtu sakāms šai otrajai zīmei?

      Ja uzmanīgāk aplūkojam šo notikumu, kurš, tāpat kā ūdens pārvēršana vīnā, pēc Jāņa domām ir īpaša zīme, tad varam atklāt, ka tā ne tik daudz runā par Kristu, cik vairāk par mums, cilvēkiem. Proti – kas ir tas, ar ko mēs esam gatavi Dievam tuvoties? Galu galā, kas mums no Viņa ir vajadzīgs un kā mēs to no Viņa varam saņemt?

       Lūk, mēs šodien lasām par kādu cilvēku, kuram ir notikusi liela nelaime. Viņa dēls ir slims un guļ uz miršanu. Protams, pirmais, ko saprotam no Jāņa stāstītā, ir tas, ka runa šeit iet par kādu konkrētu ķēniņa augstmani, kura bērns ir tuvu nāvei. Un tomēr, ja evaņģēlists to ir nosaucis par zīmi, tad tas noteikti ir kaut kas vairāk nekā tikai vēsturiska notikuma apraksts. Jā, ko šāda zīme, kuras centrā ir cilvēks... cilvēks, kura dēls guļ uz miršanu, ko tā grib mums atklāt?

       Uz miršanu slims dēls... Ir jāsaka, ka tā laika cilvēkam dēls un bērni vispār nozīmeja kaut ko ļoti konkrētu. Ne gluži kā šodien, kad bērni varbūt tik bieži ir tikai tāda kā piedeva cilvēka pašrealizācijai. Toreiz attiecībā uz bērniem cilvēku vidū izplatīts bija priekšstats, kas saistījās ar paša cilvēka esību un tās jēgu. Tajās dienās daudziem nebija sveša doma, ka arī paša cilvēka eksistence un cilvēka dzīve savu turpinājumu rod tieši bērnos. Tam arī bija ļoti tieša piesaiste pie cilvēku priekšstatiem par pēcnāves dzīvi. Cilvēks, savu dzīvi nodzīvodams, protams, redzami mirst. Redzamā dzīve, kāda tā ir bijusi līdz šim, it kā pārtrūkst, bet tā nekādā gadījumā nepārtrūkst pavisam, jo tā turpinās bērnos, pēcnācējos. Tāpēc mēs ar drošu pārliecību varam teikt, ka šeit iet runa par cilvēku, kuram ir apdraudēta visa viņa nākotne. Visas cerības, plāni un ieceres, viss tas, kas šim cilvēkam saistās ar viņa dzīves turpinājumu, līdz ar dēla nāves tuvumu, šķiet, atrodamas pilnīgas iznīcības tuvumā.

      Un padomāsim arī mēs, cik zīmīgs un trāpīgs ir šis notikums, uz kuru Jānis liek paraudzīties sacīdams – lūk, tur jūs varat ieraudzīt kaut ko ļoti svarīgu, kaut ko īpašu. Kaut ko tādu, ko droši var saukt par zīmi, kurai pateicoties cilvēks var nākt pie ticības.

      Šis cilvēks tātad ir ķēniņa galma vīrs. Cilvēks ar lielu teikšanu un ietekmi. Visticamāk, cilvēks spēka gados. Cilvēks, kam viss ir un kam nekā netrūkst. Bet pienāk brīdis, kad vienā mirklī tas viss sāk zaudēt savu jēgu, ja varētu teikt – savu īstumu, jo uz miršanu slims ir viņa dēls. Viņš vēl nav nomiris, bet tas tūdaļ, tūdaļ draud notikt. Atgriežoties pie pirms brīža teiktā, var sacīt, ka nākotnes cerības vēl nav gluži pagalam, bet tās tūlīt draud nomirt. Tās ir it kā vēl dzīvas, bet tajā pat laikā jau ir gandrīz bez spēka.

      Jā, tā tik tiešām ir zīme, kura ļoti dziļi var uzrunāt arī šodienas cilvēku. Un tas ir tāpēc, ka šis ķēniņa galma vīrs, kuram līdz zināmam brīdim ir šķitis, ka nekas viņa dzīvē nav tāds, ko viņš nevarētu ietekmēt un izmainīt, šis sabiedrības augšgalā stāvošais cilvēks, var tik apbrīnojami līdzināties katram no mums.

      Dzīves norisēm ejot uz priekšu, tāpat cilvēka varēšanai un spējām nestāvot uz vietas, daudzi šodien ir nonākuši pie secinājuma, ka mēs varam visu. Mums viss ir, nekas mūsu dzīvē nav tāds, ko nevarētu ietekmēt, ko nevarētu nopirkt, vai kā savādāk likt tam darboties pēc mūsu pavēles un iegribas. Viss mums ir, visu mēs varam paveikt, sakārtot, mums tas viss ir pa spēkam arī bez Dieva.

      Un tomēr nē... Jo ikviena esības ceļā var pienāk brīdis, kā šī augstmaņa dzīvē ... Mans dēls mirst...  Šī otrā zīme vēlas pateikt mums kaut ko ļoti svarīgu par mums pašiem. Ne tas ir svarīgākais, kas ar mani notiek šobrīd.  Ne tas ir svarīgākais, kas un cik daudz man pieder. Cik daudz man ir varas un ietekmes. Nē, svarīgākais ir tas, kas vēl ir priekšā. Un vēl svarīgāk ir jautāt, vai viss tas, kas man ir patreiz, tas, ko uzskatu par lielu un neaizstājamu vērtību, vai tas spēs palīdzēt brīdī, kad līdz ar šodien redzēto vīru būsim spiesti teikt... mans dēls mirst... mana nākotne, viss mans turpinājums ir iznīcības priekšā!

      Šādi stādoties priekšā savu dzīvi, to salīdzinot ar šodien dzirdēto notikumu, mēs varam daudz precīzāk ieraudzīt to, kur tad īsti slēpjas Kristus lielums un Viņa nākšanas jēga. Mēs to nevaram ieraudzīt balstoties tikai uz to, kas ar mums notiek dotajā brīdī, kad varbūt mums ir labi, kad mums viss ir, kad mums nekā netrūkst. Un tas ir tāpēc, ka Kristus, kā saka Svētie Raksti ir nācis, lai mūs glābtu. Viņš nav nācis, lai būtu kā tāda piedeva mūsu dzīvei, kā kāds papildinājums... Viņš ir nācis, lai glābtu. Viņš ir nācis, lai būtu priekš mums, kaut kas daudz, daudzreiz vairāk.

      Jā tieši vārds – glābtu – ir izšķiroši svarīgs, lai pareizi saprastu Kristus darbu pie mums. Glābšana, glābiņš ir vajadzīgs tur, kur mēs ļoti skaidri sākam apzināties savu spēku robežas. Kur mēs redzam, ka nekas vairs nav atkarīgs no mums, no tā, kas mums ir, kas mums pieder. Kristus ir nācis, lai glābtu un, protams, ne tikai šim dzīves brīdim, bet, lai glābtu mūs lielai nākotnei, lai darītu mūs spējīgus piedzīvot to nākotni, ko saucam par Dieva Valstību.

      Jā, šajā galma vīrā ir kaut kas noticis. Viņš ir sapratis, ka viss tas, ko viņš savā dzīvē ir turējis par ļoti vērtīgu, tas nebūt tāds nav... Un tomēr – tas vēl nav viss, ko šī zīme mums vēlētos pasacīt. Ir kas vēl ļoti svarīgs. Un tas ir tas, kam tad ir jānotiek cilvēkā, lai šī lielā nākotne, šī Dieva Valstība reiz varētu tik sastapta un piedzīvota?

      Šajā liktenīgajā brīdī, šim cilvēkam bija tikai viens īss lūgums -  Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst. Un Jēzus atbilde uz šo lūgumu bija ļoti neparasta - Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat. Lai arī pirmajā brīdī atbilde šķiet ļoti skarba, tā tomēr ļoti labi pasaka, kas ir tas, kam cilvēkā ir jādzimst, lai viņam būtu nākotne Dieva Valstībā. Tā ir vienkārša uzticēšanās, uzticēšanās Dieva teiktajam... Šie Kristus vārdi nostājas pretī arī šodien tik ļoti populārajai ticības izjūtai, ka, lūk, tieši zīmes un brīnumi ir lietas, kurās ir vērts balstīt savu ticību. Nē, vienkārša uzticēšanās ir tā, kas ļauj cilvēkam jau tagad savienoties ar Dieva Garu, ļauj droši iet pretī nākotnei Dieva Valstībā. Tikai tad kad cilvēks caur šādu uzticēšanos sāk uztvert Dieva vēsti un nodomu viņa dzīvē, tikai tas viņš sāk piedzīvot pārmaiņas. Pirms brīža šim vīram tas vēl nebija, jo viņš bija nācis, lai saņemtu dziedināšanu savam dēlam. Viņš pāri visam bija pārliecināts, ka viss ir atkarīgs tikai no tā, vai Kristus pārkāps viņa nama slieksni vai nepārkāps. Bet tagad sastopot Kristu viņam pēkšņi tas ir, viņam ir šī spēja vienkāši uzticēties teiktajam -  Ej, tavs dēls ir dzīvs.

      Jā, cik zīmīgs ir arī šī galma vīra aicinājums... Šķiet, viņš ir gatavs tikai vienam īsam teikumam.. Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.  ... nāc, pirms mans dēls mirst. Kungs, nāc... Tas ir tas brīdis, kad cilvēks ieaicina Dieva klātbūtni savā dzīvē. Ir svarīgi to pareizi saprast, jo ir jau tā, ka Dieva klātbūtne mūs pavada vienmēr, tā ik brīdi pavada ikvienu cilvēku. Dievs ir pār ikvienu, tāpat kā debesis ir pār visu zemi, un nav tādas vietas pār ko tās nebūtu. Bet cilvēka dzīvē bezgala svarīgs ir tas brīdis, kad viņš sāk labprātīgi atsaukties šai Dieva klātbūtnei pasaulē, kad sāk pēc tās ilgoties, pēc tās alkt... Te ir svarīgi ieraudzīt kāda milzīga atšķirība ir starp to, ka cilvēks ir vienkārši kaut ko ir dzirdējis par Dievu un to, ka cilvēks ir dzirdējis Dievu runājam tieši uz viņu.

       Lūk, tāda ir šī otrā zīme, kuru liek mums skatīt Jānis. Lūk tieši tam ir domāti pārdzīvojumi līdzīgi galma vīra pārdzīvotajam, jo tie liek nevis vienkārši dzirdēt, bet saklausīt Kristus teikto. Saklausīt Kristus apsolīto mums. Svētie Raksti ir pārpilni ar brīnišķīgiem Dieva apsolījumiem, bet bieži vien ir tā, ka caurmērā mēs par tiem zinām maz, jo neesam tos priekš sevis atklājuši un iepazinuši. Tā varētu būt laba apņemšanās uz priekšdienām –  atklāt un ieraudzīt katru dienu kaut vienu no tiem.

      Bet iesākt mēs varam jau tagad... Svētajā Vakarēdienā priekš mums katra atskanēs Kristus apsolījuma vārdi – tavi grēki tev ir piedoti, Kristus miesa par tevi nodota, Kristus asinis par tevi izlietas. Un aizejot no altāra tas prasīs no mums katra arī skaidru atbildi -  vai šajā brīdī ar mums ir tāpat, kā ar šo galma vīru, vai par mums varētu teikt šādus vārdus: ... un viņš ticēja vārdiem, ko Jēzus teica un aizgāja. Vai tie ir vārdi, kuri mums kaut pasaka par Kristu? Vai tomēr tie ir vārdi, kuros pats Kristus runā uz mums? Vai tie ir vārdi, kuriem esam gatavi uzticēties un tajos balstīt savu ticību?

 Iesūtīts: 2010.03.18 10:16
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »