Dzīvojiet ar mani
Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos. Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.
(Jāņa ev. 14:15–21)
Šodienas evaņģēlijs kārtējo reizi mūs aizved pie notikumiem, kas risinājās neilgi pirms mūsu Kunga rūgtās ciešanas un nāves. Kristus vārdos atkal dzirdam rūpes par saviem mācekļiem, raizes par to nelielo laika sprīdi, kas viņiem būs jāpavada vieniem pašiem, bez sava skolotāja. Bet vienlaikus šajos vārdos ietverts stiprinājums, ieprieca jau daudz ilgākam laikposmam, kad mācekļi sava Kunga uzdevumā vieni paši izies pasaulē, lai turpinātu Kristus iesākto. Lai to nestu līdz pasaules galam.
Šinī brīdi apustuļi neskaidri apzinājās priekšā stāvošo – gan notikumus Lielajā Piektdienā, gan visu, kas sekos pēc tam, ieskaitot arī viņiem vēlāk doto uzdevumu: ..eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. Bet mums ir dota iespēja uz to visu paraudzīties no attāluma, skaidri saskatot visas sakarības. Tas ir varens uzdevums. Un uzreiz jāsaka, ka tā sekmīgai izpildei ir nepieciešams kaut kas īpašs. Ar vienkāršu apņemšanos te būs par maz. Mēs paši itin labi zinām, cik reižu labā griba un apņēmība mūs ir pievīlusi. Mēs to zinām arī no apustuļu liecībām. Pēterim netrūka apņēmības teikt, ka viņš sava Skolotāja dēļ ir gatavs doties pat nāvē. Tomēr brīdis, kad šai apņēmībai vajadzēja izpausties darbos, rādīja pavisam ko citu.
Lai pie cilvēka patiesi piepildītos daudz kas no tā, kas rakstīts Svētajos Rakstos vai ieraugāms visas kristīgās baznīcas vēsturē, ir vajadzīgs daudz vairāk, nekā vienkārša cilvēciska apņēmība būt kopā ar Dievu. Ārējas izmaiņas mūsos vēl nebūt neliecina par īstām attiecībām ar To Kungu. Vērst uzmanību tikai uz to vien ir bīstami. Kāpēc? Tāpēc, ka arī mēs varam saņemt Dieva Vārda spriedumu: ..jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību.
Šodien lasītie Kristus vārdi sniedz brīnišķīgu liecību par to, kas notiks pēc Viņa atgriešanās Debesu godībā. Mācekļi uzskatīja, ka viņiem ir pamatots iemesls bēdām, tomēr Kristus liek ieraudzīt pavisam ko citu: Viņa aiziešana no redzamās pasaules mācekļiem nebūt nav zaudējums, bet gan ieguvums.
Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos. Šajos vārdos Kungs apsola – ievērosim labi! – citu Aizstāvi. Šis apsolījums vien jau ļoti daudz pasaka par mums un mūsu visdziļākajām vajadzībām. Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kas ir gatavs viņu aizstāvēt, pasargāt. Bet, to dzirdot, var rasties jautājums: no kā aizstāvēt? Viens no velnu apzīmējošiem vārdiem, ko atrodam Bībelē, ir ‘apsūdzētājs’. Atklāsmes grāmata, pasludinot Dieva pestīšanu, saka: ..jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm. Gāzts ir mūsu brāļu apsūdzētājs, – tas ir teikts par velnu.
Bet kā, kādā mērā un uz kāda pamata var mūs apsūdzēt? Cik liels ir šo pret mums vērsto apsūdzību spēks? Vispirmām kārtām tā ir mūsu pašu dzīve, kas nemēdz būt pilnīgi brīva no grēka. Dievišķās patiesības spriedums par cilvēku nav sevišķi pievilcīgs. Te pietiek pieminēt kaut vai vienu atzinumu: Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Te nav vietas izņēmumiem. Pat cilvēks, kuram šķiet, ka viņš Dievam ir tuvu, var sevī manīt daudz ko tādu, ko patiesībā sirds dziļumos pats ienīst. Tai nav nemaz jābūt klaji bezdievīgai rīcībai, tas viss ar lielu spēku var darboties mūsu domās, jūtās, vēlmēs. Tā var būt mūsu sirds dziļumos mītošā neticība, kas izpaužas kaut vai kā kūtrums pret Dieva Vārdu un lūgšanu. Un, ja esam gatavi sevi vērtēt pēc Dieva mērauklas, tad šādu nepilnību ieraudzīsim bez sava gala. Pravietis Jesaja, attēlodams cilvēka sirdi, lietoja šādu spilgtu līdzību: ..saviļņota jūra, kas nevar rimt, bet kuras ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus. Cilvēkam pat nav nekas īpaši jādara. Pati sirds, savu dabīgo kustību rosināta, izverd dubļus un netīras dūņas. Varu tikai piebilst, ka apsūdzības rokās šādai patiesībai par mums būtu liels svars.
Uz to nav viegli raudzīties un vēl grūtāk ir vaļsirdīgi atzīt: jā, viss teiktais attiecas arī uz mani. Tieši tāpēc cilvēks tiek kārdināts iet vieglāko ceļu, balsinot savu ārieni, lai aiz šīs baltās čaulas neviens neieraudzītu to, kas apslēpts viņa sirdī. Tas ir, rīkoties tā, kā mūsu Kungam ir nepieņemami: no ārpuses izskatās jauki, bet iekšpuse netīra.
Un visu augstāk minēto ar prieku savās interesēs izmato ļaunais, mūs apsūdzēdams par to, kas mēs patiesībā esam. Vēl vairāk – velns mūsos to cenšas aktualizēt, pavairot, liek tam nākt uz āru. Izmantojot mūsu nepiepildītās vēlmes un vajadzības, viņš panāk, ka nespējam valdīt pār sevi. Visskaidrāk to apliecinājis apustulis Pāvils, vīrs, kurš pats piedzīvoja vislielāko neveiksmi un vilšanos, jo bija spiests atzīt: Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.
Šīsdienas evaņģēlija lasījums sākas ar Kristus vārdiem: Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. Jau pats vārds ‘pavēles’ vien cilvēkā var izsaukt protestu. Pavēles un norādījumus no malas esam raduši uztvert kā lietas, kas mūs ierobežo un atņem tik dārgo brīvību būt noteicējiem pār savu dzīvi.
Kas ir šīs ‘manas pavēles’, uz kurām norāda Kristus? To ir daudz. visa Kalna svētruna ir viens liels pavēļu kopums. Bet to visu var saslēgt divās skaidrās norādēs: Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta. Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
Rakstnieks Marks Tvens ir teicis, ka viņam nav nekādu problēmu ar Bībeles sarežģītajām vietām. Gluži otrādi, vislielākās problēmas un grūtības viņam sagādājot tieši Bībeles skaidri saprotamās vietas. Rakstnieks, līdzīgi kā Pāvils, šajos vārdos ir sniedzis vienkāršu liecību tam, cik grūti, cik smagi mums nākas savā dzīvē piepildīt Dieva doto pavēli: ..Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs. Vai šī norāde būtu neskaidra, noslēpumā tīta? Nē, šķiet, ka vēl skaidrāk pateikt nav iespējams. Tikai joprojām dažkārt noslēpumā var būt tīts tas, kā šie vārdi mūsos lai rod skaidru atbalsi. Un te varam jautāt paši sev: vai mūsu apsūdzētājs to veikli neizmantos?
Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. Šie vārdi liek mums atkal un atkal atzīt, cik vāji savā cilvēciskajā miesā esam. Nav jau grūti pateikt: es ticu, paklausu, galu galā – es mīlu Dievu! Daudz pūļu tas neprasa. Bet ko tad, ja Dievs savas svētās gribas gaismā vēlētos redzēt, kā mēs šos vārdus piepildām praktiski? Varam būt droši, ka tas reiz notiks pie ikviena no mums. Ko tik mēs par sevi nebūtu spiesti dzirdēt, ja mūsu dzīvi pārbaudītu pēc Kristus pavēles: ..mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā! Mēs jau varam teikt, ka mīlam Dievu. Bet kāds segums mūsu mīlestībai var būt, ja tik maz spējam vai pat vispār nespējam mīlēt savus līdzcilvēkus? Mēs nespējam nesavtīgi mīlēt tos, kurus redzam, bet sakāmies mīlam Dievu, kuru neredzam. Atkal jāatzīst, ka arī to apsūdzētājs vērsīs pret mums.
Bet kur lai cilvēks rod iespēju pastāvēt brīdī, kad viņa dzīve tiek pārbaudīta pēc Dieva svētās gribas mērauklas? Ja savā sirdi pie šāda jautājuma esam nonākuši, tad atklāsim, cik bezgala svarīgi ir Kristus vārdi par Aizstāvi, kas tiks sūtīts mūsu dēļ. Cik brīnišķīgi un dzīvinošas cerības pilni ir Kristus vārdi: Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums! Cik svarīgi ir atklāt, ka dzīvības cerība nav apslēpta miesīgajā cilvēkā, kas nespēj pastāvēt Dieva taisnās tiesas priekšā, bet gan ir cieši saistīta ar Augšāmceltā Kristus dzīvību. ..Es dzīvoju, un jums būs dzīvot, – saka mūsu Kungs.
Aizstāvis – tā tiek saukts Svētais Gars, kura atnākšanas dienu svinēsim pēc divām nedēļām. Šis laiks var būt ļoti auglīgs, ja veltīsim to, pārdomājot: kas Vasarsvētkos notiek tieši priekš manis? Mēs zinām, kas notika ar apustuļiem: dažādās mēles, reiz tik bailīgā Pētera drosmīgais sprediķis visas Jeruzalemes priekšā, ap trīstūkstoš cilvēku kristīšana un daudz kas cits. Bet pāri visam tā bija diena, kad piepildījās Kristus vārdi: Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.
Kristus ir pie mums. Viņš nav aizgājis un atstājis tikai savas pavēles, lai mēs ar tām mocītos līdz spēku izsīkumam, tā arī nespējot izpildīt. Kristus nāk un mūs joprojām aizstāv – līdzīgi, kā Viņš aizstāvēja laulības pārkāpēju, kurai uzrādītā apsūdzība varēja būt par iemeslu viņas pazudināšanai. Tieši tāpat, kā to piedzīvoja muitnieks Caķejs, kuru liela tautas daļa uzskatīja par pilnībā zudušu cilvēku. Kristum par šo vīru bija citas domas. Viņš teica: Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.
Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma, – saka apustulis Jānis. Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības, – mūs drošina apustulis Pāvils. Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, – šādi mūsu pestīšanu pamato apustulis Pēteris.Tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs, – raksta Jēkabs, aicinot mūsu cerības likt uz Kristu.
Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos. Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos. Aizstāvja – Svētā Gara – darbs būs veidot īpašu nedalāmu vienību ikvienam no mums ar Dievu. Šie vārdi var izklausīties nedaudz abstrakti, tomēr mēs esam aicināti te saskatīt mūsu vienīgo, bet nesatricināmo cerību. Kad reiz nāksim Dieva taisnās tiesas priekšā un tiksim konfrontēti ar mūsu apsūdzētāju, mēs nebūsim vieni. Mēs nestāvēsim tādi, kādi esam bijuši savas dzīves laikā, dodot apsūdzības pusei vienu lielisku iespēju pēc otras. Mūs apklās Kristus taisnība, atņemot apsūdzībai jebkuru pamatu.
Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. Šie vārdi skan kā izaicinājums visam, ko savā dzīvē neesam iespējuši. Vienlaikus Kristus pavēlēs ietilpst arī kas tāds, ko varam mēģināt [pildīt] vienmēr. Mūsu Pestītāja vārdi par grēku nožēlu nav tikai ieteikums. Kristus miesas un asins sakramenta baudīšana mums par svētību arī nav atstāta vienīgi pašu izvēlei. Tās ir svētās lietas, caur kurām Viņš nāk un top par mūsu Aizstāvi. Tas ir Kristus darbs mūsu pestīšanas un glābšanās vārdā. Tas viss ir tamdēļ, lai mēs Kristu sastaptu tā, kā nekur citur. Vai ne tieši to nozīmēja arī Viņa atgādinājums: Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat. Tieši tāpēc uzskats, ka Dieva svētās lietas saņemamas tikai dažreiz – tā teikt, ar mēru – patiesībā krāpj un aplaupa cilvēkus, kuri tā domā.
..Es to mīlēšu un tam parādīšos. Manuprāt, šī apsolījuma piepildīšanos mēs gaidām visvairāk. Šis apsolījums Dieva Svētā vārda un sakramentu spēkā tiecas kļūt par mūsu ikdienu. ĀMEN. Draudzes mācītājs. |