Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā. Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! – Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. – Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu? Tie saka: “Pēdējais.” Tad Jēzus saka tiem: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.”                                         
                                                              (Mateja ev. 21:28–32)     

       Šajos līdzības vārdos Kristus ar vienkārša stāsta palīdzību atklāj visai izplatītu cilvēka iedabas īpatnību. Kāds tēvs pa kārtai aicina savus divus dēlus iet strādāt viņa vīna dārzā. Katra dēla atbilde un – pats galvenais – viņu rīcība kalpo mums par pamācību.

       Uz lūgumu iet un strādāt vīna dārzā abi dēli atsaucās katrs pa savam. Viens teica: JĀ, KUNGS! Savukārt otra atbilde skanēja: ES NEGRIBU! Proti, NĒ. Tiktāl Kristus stāstītais varētu mūs īpaši nepārsteigt, jo piekrišana kaut kam vai arī kaut kā noliegšana nav nekas neparasts. Būtiskus secinājumus mēs varētu izdarīt no tā, kas seko tālāk. Būtiski ir nevis izteiktie vārdi, ne arī abu dēlu apņēmība, bet gan tas, vai viņi darīja to, ko sākumā teica. Un Kristus atklāj: tas, kurš teica “jā”, negāja. Savukārt tam, kura atbilde bija noraidoša, vēlāk palika tēva žēl un viņš aizgāja strādāt.             

       Zīmīgs apstāklis ir arī tas, kādā situācijā šie līdzības vārdi teikti. Acīmredzot tas nenotiek kādā bezdievju un atkritēju kompānijā. Līdzība tiek stāstīta templī, kur Jēzu ielenkuši farizeji un rakstu mācītāji. Šie vārdi adresēti ļaudīm, kuri šķietami nešaubās par savām attiecībām ar Dievu. Cilvēkiem, kuriem, viņuprāt, nav pamata domāt, ka attiecībās ar Dievu viņi būtu rīkojušies citādi, nekā to liecina viņu vārdi un ikdienas apņēmība.

       Šo vārdu tā brīža jēga slēpās tādā kā sava veida apgrieztā realitātē. Tieši rakstu mācītāji un farizeji, Israēla priekšstāvji, bija tie, kuri reiz bija teikuši nepārprotamu “Jā, jā!” Dieva aicinājumam un Viņa norādītājam ceļam. Bet viņi to nebija gājuši un negāja arī tagad. Savukārt līdzībā pieminētie muitnieki un netikles, kurus simbolizē otrais dēls, jau no paša sākuma skaidri apliecināja, ka droši un neatskatīdamies ies paši savu ceļu. Tomēr vēlāk viņi savas domas mainīja un izvēlējās Tā Kunga ceļus.

       Šī ir viena no tām Kristus dzīves epizodēm, kura skaidri atklāj iemeslus, kāpēc, laikam ejot, tik daudzi dega nepārvaramā vēlmē redzēt Jēzu piekārtu pie krusta. Lai to pārbaudītu, atliktu tikai sevi iedomāties to cilvēku vietā, kuri toreiz dzirdēja Kunga teikto. Diezin vai rastos liela atsaucība, ja kādam ienāktu prātā kaut ko tādu pateikt šodienas cilvēkam, kurš savā pašnovērtējumā reti kad mēdz būt vārdos skops.

       Līdzība mums lieku reizi atgādina, cik grūti ir kļūt viengabalainam, harmoniskam, tādam, kura vārdi saskan ar darbiem. Katrs, kas no sirds to ir mēģinājis, apliecinās, ka tā ir viena no grūtākajām lietām. Pretrunas starp teikto un darīto cilvēku savstarpējās attiecībās par sevi atgādina ik pa laikam. Ja gribēsim būt godīgi, atzīsim, ka šajā ziņā mēs visi esam ļoti tālu no pilnības. Tomēr daudz traģiskāk ir tad, ja nesaskaņa vārdos un darbos ielaužas mūsu attiecībās ar Dievu. Kad savā ticības ceļā, līdzīgi kā Israēls pravieša Ēlijas laikā, nevis ejam, bet gan klibojam uz abām kājām. 

       Mūsu šodienas pulcēšanās iemesls ir īpašs ar to, ka esam sanākuši kopā cēla mērķa vārdā. Vienība – šis vārds var sniegt pacilājumu. Tas ir vārds arī ar ļoti lielu slodzi. Bet vienība no mums prasa arī lielu atbildību. Un tas ir tāpēc, ka šodien par to var runāt ļoti dažādi. Piemēram, vienību var skaļi apliecināt vārdos, bet, ja neseko rīcība, tad gudrās runas par to ir un paliek tikai tukši vārdi. Nu tieši tā, kā šodienas Rakstu vietā Jēzus vārdos! Es ļoti gribu ticēt, ka mēs ikviens no sirds vēlamies apzināties šī vārda – vienība – dziļo jēgu.

       Kādu no savām runām Kristus noslēdza ar vārdiem: Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeģim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Vēl citviet mēs varam lasīt šādus vārdus: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: “Redzi – Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte.” Manuprāt, līdzība ar sākumā dzirdētajiem Kristus vārdiem ir acīmredzama. Tie mūs aicina pārdomāt, kāda vieta Kristus vārdiem ir mūsu dzīvē. Vai tie ir vienkārši tā vērti, lai tiem piekristu, vai mēs esam gatavi iet tālāk, daudz tālāk ...

       Šīgada Vienības nedēļas izdevumos bija atrodams atskats uz to, ka ekumēniskā kustība ir piedzīvojusi savu simtgadi. Šis fakts tiek atzīmēts ar zināmu pacilājumu un optimismu.

       Jā, kopš Edinburgas konferences tūlīt būs pagājis vesels gadsimts. Gadsimts. – Mēs varam padomāt, cik daudz tas ir. Viena gadsimta laikā pasaulē var ienākt četras cilvēku paaudzes. Šāda gadsimta laikā, kāds, piemēram, bija aizgājušais, var tik piedzīvoti divi pasaules kari. Var celties un krist veselas impērijas. Kāds varbūt teiks, ka viena simtgade uz visas cilvēces vēstures fona ir maz. Bet tas ir ļoti daudz, ja runājam par katras paaudzes, par katra laikmeta cilvēku vēlmi, apņemšanos un spēju paveikt kaut ko labu. Simts gadi – tas patiesībā ir daudz.

       Nekādā gadījumā nemazinot ekumenisko centienu nozīmi, es tomēr vēlos uz šādu laikposmu – simts gadi – paskatīties no nedaudz cita skatu punkta. Apziņa, ka mēs jau tik ilgi darbojamies vienības vārdā, var sniegt zināmu gandarījumu. Bet vai tas nenorāda arī uz nespēju šādu vienību sasniegt? Ir paveikts patiešām liels darbs. Tā vārdā nav žēlots laiks un līdzekļi. Ir rīkotas vispasaules konferences, sastādīti un parakstīti daudzi starpbaznīcu līgumi. Un tomēr mums joprojām ir Vienības nedēļa, kurā mēs vispārējos vilcienos apceram tādu lietu (jēdzienu) kā baznīcas vienība. Mums nav vienības gada. Pat ne vienības pusgada vai mēneša. Tikai nedēļa ... Padomāsim par to! 

       Šī gada Vienības nedēļas moto ir: Lūdziet bez mitēšanās. Es domāju, ka nav īpašas vajadzības atgādināt, ka lūgšana patiesi ir varenākais ierocis, kas dots katram ticīgajam. Tai ir doti diži Dieva apsolījumi. Jā, tā pati lūgšana, kas pasaulei šķiet bezcerīgs absurds, muļķīgs pasākums, tukšs “numurs”, lētticības pilni vārdi, kas taču neko nevar mainīt, – tieši tas mums ir dots kā līdzeklis, kas, Kristus vārdiem runājot, spēj pārcelt kalnus.

       Lūdziet bez mitēšanas – tas ir ļoti svarīgs aicinājums. Bet arī lūgšana ir mūsu gara izpausme, kas jāuzlūko ar dziļu atbildības sajūtu. Vai mēs to lietojam vajadzīgajā brīdī un saskaņā ar Kristus novēlēto?

       Es lūgšu par tevi... Ļoti pazīstama un bieži dzirdēta frāze, kas jau kļuvusi par sava veida novēlējumu, jo tiek lietota daudz un bieži. Dažkārt pat šķiet, ka šie vārdi tiek izmantoti kā universāla atbilde jebkurā dzīves situācijā, krīzē, sāpēs un ciešanās. Es lūgšu par tevi... Tas taču patiesībā kā atbilde der pilnīgi visam. Es vienkārši lūgšu par tevi ... 

       Kāda Anglijas dievnama sienu rotā interesants uzraksts, kurš sasaucas ar tikko izteikto domu. Tas vēsta: Es biju izsalcis, un tu pulcināji humānistu grupu lai apspriestu manu izsalkumu. Es biju ieslodzīts, un tu nolīdi klusiņām savā kapelā un lūdzi par manu atpestīšanu. Es biju kails, un tu savā prātā brīnījies par manu ne visai pieklājīgo izskatu. Es biju slims, un tu uz ceļiem pateicies Dievam, ka esi vesels. Es biju bez pajumtes, un tu skaisti runāji par garīgu patvērumu Dieva mīlestībā. Es biju vientuļš, un tu atstāji mani vienu un devies lūgt par mani. Tu, šķiet, esi tik svēts, tik tuvu Dievam, bet es joprojām esmu ļoti izsalcis, vientuļš, un man ļoti salst.

       Šie vārdi daiļrunīgi atsedz kādu, manuprāt, izplatītu pārpratumu – cik ļoti maz dzīvē spēj mainīt cēla apņemšanās, ja neesam gatavi rīkoties arī praktiski. Šodienas Kristus līdzības vārdiem sakot, esam gatavi pateikt “jā”, bet tālāko – šī “jā” iemiesošanu dzīvē – atstājam kā otršķirīgu [tā arī nepildām].          

       Mums nav vienības katrā dzīves dienā... Mums ir tikai šāda Vienības nedēļa, turklāt reizi gadā. Vai nebūtu vērts pajautāt sev – kapēc? Vai izskaidrojums nebūs meklējams apstaklī, ka esam gatavi par to visu runāt tikai vispārīgi un tikai reizi gadā? Esam gatavi apņemties: mēs lūgsim Dievu, bet tajā pat laikā nerunāsim viens ar otru, tā teikt, par lietu. Par to, kas tad ir tas, kāpēc mums joprojām ir tikai viena Vienības nedēļa gadā.

       Mēs lūgsim bez mitēšanās. – Tā noteikti arī paliks kā šīs 2008. gada Vienības nedēļas apņemšanās. Bet es ļoti ceru, ka tā nekalpos kā iespēja izvairīties no daudz konkrētākiem soļiem mūsu dzīvē – no praktiskas rīcības, kas mūs spētu tuvināt ikdienā. 

       Mēs lūgsim bez mitēšanās. – Nekādi nemazinot lūgšanas vērtību, vajadzību un spēku, tomēr piebildīšu: pasakot vārdus “mēs lūgsim”, lielu daļu savas atbildības mēs uzkraujam Dievam. Bet vai prasīt no Dieva visu lietu sakārtošanu ir korekti? Vai tiešām Dievs ir vainīgs, ka mums ir liela baznīcu dažādība? Nekādā ziņā! Un būs jāsāk ar mums pašiem. Ar to, cik gatavi mēs esam lietas vērst par labu. Cik gatavi esam pārskatīt savas kļūdas, vilšanos, savas sakāpinātās ambīcijas.          

       Mēs visi skolā esam mācījušies matemātiku. Šajā priekšmetā ir tāds matemātisko darbību kopums kā vienādojums. Tur ir savi zināmie un nezināmie lielumi. Mēs atceramies, cik bieži kļūdījāmies... Un es ceru, ka mēs ļoti labi atceramies arī to vienīgo iespēju, kā kļūdu varēja novērst. Nekāda gadījumā tas nebija iespējams, rēķinot uzdevumu tālāk – turpinot saskaitīt, atņemt, reizināt un dalīt. Tas nebija iespējams tāpēc, ka, dodoties uz priekšu, kļūda taču palika tur, kur tā ieviesās. Katra nākamā darbība uzdevumu tikai sarežģīja, un rezultāts nemaz nevarēja būt pareizs. Bija tikai viena izeja – atgriezties pie uzdevuma sākuma. Vēlreiz pārbaudīt dotos lielumus. Pārbaudīt katru izdarīto soli un atrast, kurā vietā skaitļi saskaitīti vai sareizināti nepareizi.  

       Runājot šīsdienas līdzības vārdus, tā būtu atgriešanās pie teiktā jāvārda. Tā būtu atgriešanās pie ticības vienādojuma dotajiem lielumiem, pie pamatlielumiem – pie Kristus vārdiem.  

       Jēzus Kristus noteikti nav kā tāds virsraksts kādai cilvēciskai rosībai. Viņš ir savas Baznīcas Kungs un Pestītājs. Tā ir pati svarīgākā atziņa mums, nāves vajātiem cilvēkiem. Jēzus Kristus ir Mūžīgās Dzīvības Gādnieks, kas pats ir svētījies nāvē, lai ikviens Viņā iegūtu uzvaru pār nāvi. Lai iegūtu drošu cerību un stingru klinti zem kājām. Kristus ir savas Baznīcas Kungs, un Baznīca sākas tieši ar Viņa Vārdu, nevis kalpo kā papildinājums tai. Tas viss sākas tur, kur kristīgā draudze nāk, lai gūtu cerību nāves priekšā. Un tikai tur var iesākties patiesa vienība – vienība Kristus vārdos. Tur var sākties vienība arī mūsu vienkāršajā ikdienā, kurā esam gatavi dalīties šajā cerībā.                        ĀMEN.

                                                                            Draudzes mācītājs