Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis." Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. Un Ābrāms ņēma Sāraju, savu sievu, un savu brāļadēlu Latu un visu mantību, ko tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši, un tie izgāja, lai dotos uz Kānaāna zemi. Un tie nogāja uz Kānaāna zemi. Un Ābrāms pārstaigāja šo zemi līdz pat vietai, vārdā Sihema, līdz Mamres ozolam; bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši. Un Tas Kungs parādījās Ābrāmam un sacīja: "Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi." Un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies. Un no turienes viņš devās kalnos, austrumos no Bēteles, un nostiprināja savas teltis, tā ka Bētele bija rietumos un Aja austrumos; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam un piesauca Tā Kunga Vārdu. Un Ābrāms devās tālāk un tālāk uz dienvidiem.                                                      (1.Moz. 12:1 – 9)    

       Sava zeme, sava ģimene, dzimta, cilts, savas tēvu mājas, sava tēvzeme – tie notiekti ir jēdzieni, kuru nozīme mums nav īpaši jāskaidro. Varētu teikt, ka tie ir jēdzieni, kuros ir ieslēgts viss labākais un cēlākais, kas piepilda mūsu laicīgo dzīvi. Rast sev mājas, paliekamu vietu, kur tu mīlētu un pats tiktu mīlēts. Kur tevi vienmēr kāds gaidītu pārnākam. Pēc tā lielā mērā ilgojas katrs cilvēks. Nav augstāka prieka, kā atrast, iegūt sev īstas mājas. Vietu, kur varētu augt, briest un piepildīties viss skaistākais tavā dzīvē. Un, iepretim tikko teiktajam, varam secināt, ka tas varētu būt pats lielākais trieciens katra cilvēka dzīvē, ja viņam šī ģimene, dzimta, tēva mājas ir jāatstāj vai vēl ļaunāk – tās tiek atņemtas. Un tas ir tāpēc, ka cilvēks vienmēr, visos laikos ir ilgojies pēc miera, drošības, stabilitātes. Tāpat arī katram cilvēkam pieaugot, nobriestot neizbēgami rodas jautājums: kur to visu atrast, kā to sasniegt un kā pēc iespējas ilgāk noturēt pie sevis? 

       Mēs varētu stādīties priekšā situāciju, ka vienā brīdī mēs tiekam aicināti atstāt visu, kas mums ir dārgs un to darīt tā īsti nemaz neapzinoties, kā vārdā tas tiek no mums prasīts... Šādam aicinājumam vajadzētu būt tādam, kas reizē arī liek pretī kaut ko tik pat vērtīgu, kā to, ko dotajā brīdī esam aicināti atstāt. Tāds noteikti būtu pašsaprotams aprēķins.  

       Kaut ko ļoti līdzīgu mums atklāj šodienas Svēto Rakstu vieta. Uzreiz gribētu piebilst, ka tas ir viens no svarīgākajiem Vecās Derības tekstiem un šis vīrs vārdā Ābrāms (kura velākais vārds būs Ābrāhāms) ir viens no ievērojamākajiem cilvēkiem ne tikai Vecajā Derībā, bet visā Bībelē. Jaunā Derība šo cilvēku sauc ļoti pagodinošā vārdā – ticības tēvs.

       Ābrāms ir cilvēks tajā dzīves situācijā, kad nevar vairs tā īsti teikt, ka viss vēl ir tikai priekšā. Septiņdesmit pieci gadi, tie nav nieka gadi. Tāds mūžs sevī var ietvert ļoti daudz. Bet tiešī šis brīdis, šis mūža posms ir Dieva izvēlēts, lai teiktu priekš paša Ābrāma tik ļoti grūtos vārdus: Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Ko priekš Ābrāma nozīmēja šie aicinājuma vārdi? Tas nozīmēja atvadīties no savas pagātnes, uzgriezt muguru visam, kas bijis? Dzīve, kuras notikumi bija satilpināti septiņdesmit piecos gados, tagad bija jāatstāj, lai dotos pretī kaut kam pilnīgi nezināmam. Ievērosim, ka Ābrāmam netiek sniegti kādi īpaši paskaidrojumi, netiek doti vietas apraksti. Tik vien kā tiek pateikts – tev ir jāiet uz zemi, kuru es tav radīšu... Gribētos domāt, ka tā ir pārāk skopa informācija, lai uz to tā vienkārši paļautos. Pārāk maz kas tiek pateikts par to, kā tad tur būs un vai vispār šī zeme ir tā vērta, lai to mainītu pret esošo, daudzos gados iepazīto, iekotpo un iemīlēto tēvu zemi.

      Jā, šāda nedaudz skeptiska attieksme būtu labi saprotama. Būtu labi saprotama arī pie Ābrāma, ja ne visi tie tālākie Dieva teiktie vārdi. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis. Ābrāmam bija daudz kā tāda, ar ko bija vērts lepoties. Sava tēvu zeme, mājas, sieva, brāļi, arī turība bija gājusi plašumā. Tomēr viņam pietrūka kaut kas ļoti būtisks... Ābrāmam nebija bērnu, viņam nebija pēcnācēju, kuri rūpēsies par to, lai viņa vārds neizdzistu ... Šī vīra sirdi bezgala priecīgu darītu kaut viena bērna ienākšana pasaulē! Tomēr vēlreiz ieklausīsimies, ko saka Dievs: Un Es tevi darīšu par lielu tautu ... Vēl citu reizi, kad Ābrāmam šis apsolījums tiek atkārtots, vārdi ir vēl izteiksmīgāki: Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spej tās saskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.

       Ir dzīvē vadīti tik daudz gadi. Ābrāma mūžs ir bijis notikumiem bagāts. Ir piedzīvots daudz kas labs, ir bijuši savi pārbaudījumi, ieguvumi un noteikti arī zaudējumi. Viņš ir sasniedzis pieklājīgu vecumu. Un tomēr viņam nav bērnu, jo arī Sāra, kuras mūža gadi ir līdzīgi, tā arī nav varējusi šajā pasaulē laist kaut vienu bērnu. Uz to tad stingri jājautā, kur tad, teju vai dzīves novakarē, vēl varēs rasties vesela tauta? Pēcnāceju tik, cik debesjumā ir zvaigžņu. Tas ir bez sava gala un skaita.

       Ja tā padomājam un ņemam vērā Ābrāma dzīves pieredzi, varētu gandrīz droši teikt, ka šeit tiek pateikts kaut kas tāds, kas robežojas ar pilnīgi neiespējamo. Pamest visu, lai sekotu cerībai, kuru piepildījums šķiet jau sen dzīvē ir aiz muguras. Bet tomēr, kā saka Raksti, Ābrāms paklausa: Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. Un Ābrāms ņēma Sāraju, savu sievu, un savu brāļadēlu Latu un visu mantību, ko tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši, un tie izgāja, lai dotos uz Kānaāna zemi. Un tie nogāja uz Kānaāna zemi. Un patiesībā tas var likties vēl pārsteidzošāk. Pārsteidzoša ir uzdrīkstēšanās neņemt vēra savu un sava sievas pieklajīgo vecumu. Parsteidzoša ir uzdrīkstēšanās ignorēt neziņu par šīs iziešanas galamērķi. Patiesībā parsteidzošs ir pilnīgi viss – Dieva aicinājuma vārdi, tāpat Ābrāma atbilde uz tiem. Iespējams tieši tāpēc vēlāk, Jaunajā Derībā, par viņu tiks teikti šie tik ļoti pagodinošie vārdi – ticības tēvs.

       Un vienalga mūs var neatstāt jautājums, kāpēc Ābrāms paklausīja, ja tas viss šķita tik neticami? Ļoti iespējams viņš paklusīja tāpēc, ka lai šie vārdi arī bija neticami, tie vienlaikus apsolīja arī ko tādu, no kā Ābrāms nebija spējīgs atteikties. Šajā Dieva apsolījumā sakoncentrējās visas Ābrāma ilgas, cerības, sapņi, viss bez kā dzīve rādījās tukša, nepiepildīta, neizdzīvota, tāda kurā nav sasniegts cerētais. Šajos vārdos atklājās tas, pēc kā Ābrāms tiecās visu, bet pats savā spēkā, tā arī nebija to ieguvis. Šī apsolījuma jēga bija, lai nostiprinātu šajā vīrā vēlmi sekot Dieva aicinajumam.  

       Šī ļoti nozīmīgā Vecās Derības fragmeta galvenā vēsts ir par Dieva apsolījumu un vajadzību tam paklausīt. Apsolījums. Tas ir ļoti svarīgs vārds. Bībelē tas ir sastopams 65 reizes, kur tiek runāts par Dieva apsolījumiem cilvēkam... Līdz ar to varam secināt, ka tā ir kāda ļoti nozīmīga Dieva aktivitāte attiecībā pret mums.

       Dieva apsolījums – kāda būtu šo vārdu jēga, ieguvums mums cilvēkiem? Vēl vairāk šāds jautājums iegūst savu nozīmi, ja saprotam, cik gan pašu cilvēku teiktajiem vārdiem var būt mazs svars. Solījumi un apsolījumi var tik viegli tikt doti un tikpat viegli arī lauzti.

       Lai gūtu pareizo priekšstatu par Dieva apsolījumiem, mums ir jāatgriežas senā pagātnē. Pie pasaules pirmsākumiem, kad tapa viss redzamais un neredzamais. Svētie Raksti mums nepārprotami saka, ka Dievs visas lietas ir labi darījis. Viņš ir veidojis un iekārtojis šo pasauli. Nav vietas pat mazākajam pārmetumam par kādu nepilnību, jo Dievs Tas Kungs ir teicis, ka viss šajā pasaulē, pilnīgi viss, ir atzīstams kā labs. 19.psalmam pieder skaists šīs Dieva pasaules cildinājums: Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Tāda ir šī Dieva radītā pasaule – varena, skaista, pilna Dievam veltītas slavas un goda. Un Dieva mīlestības pilnais nodoms bija, lai šī pasaule kļūtu par skaistuma, miera un mīlestības pilnu pasauli katrai tās radībai.

       Tomēr notika arī kas cits, radās sava veida blakusparādības daļā no radības. Cilvēka grēkā krišanas rezultātā šī pasaule kļuva par vietu, kur cilvēks novērsās no Dieva, norobežojās no dievišķās gaismas. Skaistākā no radībām, kurai kopā ar debesīm vajadzēja izteikt Dieva godu, tagad aizvien vairāk sevī kāpināja naidu pret savu Radītāju. Radība kļuva naida pilna. Tā nevis izteica slavu un godu Dievam, bet aizgūtnēm daudzināja pati sevi. Tā iesāka savā starpā lielo asinsizliešanas un nokaušanas drāmu. Pasaule, kaut joprojām skaista, cēla un brīnišķa, tomēr tagad grēka sagandēta, naida un pretrunu pilna. Tajā ir palicis maz no miera, tomēr ik uz soļa ir sastopams apdraudējums.

       Mēs labi zinām, kas notika tālāk. Patiesībā par to pietiekami izteiksmīgi izsakās pati pasaule. Katra tās diena, nedēļa, mēnesis, gads un gadu simts. Tās vēsture vienmēr visos laikos ir rakstīta ar asinīm un asarām. Ļaunuma un naida izpausmes savā daudzveidībā joprojām nebeidz cilvēci pārsteigt. Un tieši šis apstāklis daudzos ir arī radījis stingru pārliecību par Dieva nespēju vai vienaldzību attiecībās ar šo pasauli. Ja kas tāds var notikt, tad Dievs, ja Viņš vispār eksistē, ir tāds Dievs, kurš jau sen nepārvalda norises uz šīs planētas. Dievs, ja Viņš ir, tad arī pats, līdzīgi kā cilvēks, ir pilnīgi bezspēcīgs ļaunuma priekšā. Tomēr šeit vienmēr būtu vietā tāds kontroljautājums: vai pasaule spētu sevī saglabāt kaut niecīgāko daļinu mīlestības, labestības, ja Dievs (savā nespējā, vai vienkārši tāpēc, ka to nemaz nevēlās) šo pasauli tik tiešām būtu atstājis? Tomēr tā nav. Kaut pasaule ir ļaunuma pilna, tā joprojām zina un nes sevī galveno, ko Dievs no tās pirmsākumiem tajā ir ielicis – šo Dieva tēlu un līdzību cilvēkā.

       Šodienas Vecās Derības notikums ļoti daudz runā par attiecību atjaunošanu. Lai Ābrāms sekotu Dievam, Tas Kungs dod viņam apsolījumus. Un tā noteikti ir patiesība, kas ir lielas uzmanības vērta. Šeit parādās tas, kā Dievs darīs iespējamas attiecības ar cilvēku. To pamatā ir likti apsolījumi. Dievs nedraudēs, nepiespiedīs, nelietos represijas un iebiedēšanu. Dievs savu sarunu ar cilvēku, pirmāmkārtām, balstīs uz apsolījumiem. Viņš cilvēku vienkārši aicinās, nevis teiksim dzīs vai trieks. Ievērosim, ne Ābrāms uzrunā Dievu, bet Dievs aicina un Viņš arī apsola svētību.

       Es tevi svētīšu... Ābrāms deva savu piekrišanu un gāja. Šo – “jā” vārdu, noteikti vajadzētu īpaši ievērot. Es domāju, ka tieši tajā arī var saredzēt to, kāpēc vēlāk šis vīrs tiks sauksts par ticības tēvu. Tas, ko Svētie Raksti sauc par ticību, tas vislābāk ir ieraugāms tajā, ko dara Ābrāms. Ticība nav vienkārša piekrišana kādam noteiktam uzskatam vai pasaules redzējumam, kā tas šodien daudzviet tiek saprasts. Ticība ir kā roka, kura satver Dieva apsolījumus un dara tos par saviem. Un, savukārt, neticība varētu būt arī kā roka, kura šajā gadījumā ir savilkta ciešā dūrē, kas neļaujas šos apsolījumus Dievam tajā ielikt.

       Ābrāms devās Dieva norādītajā virzienā un, kā mēs lasām, visai drīz sasniedza gājiena mērķi – Kanaāna zemi. Šeit gribētos domāt, ka stāsts par Ābrāmu varētu beigties, bet tomēr šī ir vieta, kur viss patiesi iesākas. Apsolītā zeme nav tukša, tā ir aizņemta. "Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi." Tas liek Ābrāmam atklāt nākamo soli attiecībās ar Dievu. Dievs sniedz skaistus svētības apsolījums, bet vienlaikus Dievs arī māca tiem uzticēties. Māca sagaidīt to laiku un brīdi, kad tie patiesi piepildīsies.

       Un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies. Un no turienes viņš devās kalnos, austrumos no Bēteles, un nostiprināja savas teltis, tā ka Bētele bija rietumos un Aja austrumos; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam un piesauca Tā Kunga Vārdu. Un Ābrāms devās tālāk un tālāk uz dienvidiem.  Ar šiem vārdiem šodienas Vecās Derības stāsts tiek noslēgts. Un tas noteikti ir zīmīgi. Ļoti svarīga ir šī Ābrāma atbildes reakcija. Viņš ceļ altāri, vietu, kur piesaukt Dievu visiem redzot. Viņš iet un ceļ nākamo.Viņš iet un nes šo Dieva gaismu pasaulē. Ar to viņš it kā pasaka visiem, kas viņu redz – pielūgsmes un piesaukšanas vērts ir tikai viens Dievs. Dievs Tas Kungs, kas man atklājās žēlastībā un mīlestībā. Dievs, kas nevis biedē, pieprasa un paģērē upurus, bet Dievs, kas, pirmāmkārtām, apsola. Dievs, kas dod savas svētības, aizsardzības, gādības, mīlestības, želatības apsolījumus. Tādu Svētajos Rakstos ir pārpārēm un ir domāti ne tikai kādiem konkrētiem cilvēkiem pagātnē, bet ikvienam, kas savu ticības roku ir gatavs turēt atvērtu. Te varam jautāt arī sev, cik lielā mērā, cik daudzus no tiem esam atklājuši kā savus? Kā sev teiktus Dieva apsolījuma vārdus...

       Ābrāmu pagodinoši dēvē par ticības tēvu. Tas ir ļoti spēcīgs apzīmējums. Tajā noteikti ir ietverts ļoti daudz. Un arī mēs šodien varam jautāt, kāpēc Svētajos Rakstos tik daudz uzmanības ir veltīts šim vienam cilvēkam?  Tam varētu būt divi iemesli. Pirmkārt, Ābrāmam bija lemts tapt par tās tautas tēvu, no kuras šajā pasaulē nāks Pestītājs, Jēzus Kristus. Savukārt, otru iemeslu varētu izteikt šādi – kā Dievs rīkojās ar Ābrāmu, tā Dievs patiesībā rīkojās ar katru grēcinieku šajā pasaulē. Tieši tāpēc arī tik ļoti nozīmīgs ir šīs Ābrāma dzīves ceļš. Jo labāk mēs izprotam, kā Dievs runāja uz Ābrāmu, jo dziļāk mēs izprotam, kā Dievs runā uz mums.

       Nobeidzot mēs varētu pamēģināt ieraudzīt šo līdzību. Dievs mūs katru Svētās Kristības un Iesvētes brīdī ir aicinājis. Teicis – izej... Izej un atstāj šo nāvei un iznīcībai lemto dzīvi. Nāc uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Nāc uz dzīvi, jaunu dzīvi, kuru Es tev vēlos dot.

       Un mēs esam gājuši, esam atsaukušies Dieva aicinājumam. Un, šķiet, katrs no mums, līdzīgi kā Ābrāms, nonākot Kanaāna zemē, agrāk vai vēlāk ir atklājis – tā nav tukša... Līdzīgi var izteikties par mūsu ticības dzīvi – tā netop gatava vienā dienā. Tas, ka esam atsaukušies Dieva aicinājumam, tas vēl nav mūs novedis pie gala mērķa. Patiesībā daudz kas, īstenībā – pats svarīgākais, vēl ir tikai priekšā. Mācīties šiem Dieva apsolījumiem sekot, mācīties sagaidīt to piepildīšanas laiku un vietu. Es domāju, ka tieši pretējo sevī jūtam visai bieži... Cik ātri un viegli mūsos gaist cerība uz Dievu, teiksim, saņemot sliktas ziņas, piedzīvojot zaudējumus, apkārtējo nosodījumu un naidu. Cik viegli cerība uz Dieva apsolījumiem piekāpjas mūsu paša garastāvokļa, noskaņojuma un dzīves daudzejādo izjūtu priekšā.

       Te daudzkārt un dažādi atrodas vieta pagurumam, bet tas patiesībā nozīmē tikai vienu – mēs joprojām mācāmies paļauties. Kad šādos brīžos paraugāmies uz Ābrāmu, ko mēs redzam? Ko viņš darīja, kad nonāca apsolītajā zemē un atlāja, ka tā vēl nav viņam iegūstama? Viņš ceļ altāri. Vienu, tad otru. Viņš iet un piesauc Tā Kunga Vārdu.

       Arī šeit ir svarīgi redzēt un atklāt, kā Ābrāma dzīve runā par mūsu dzīvi. Kaut atsaukušies Dieva aicinājumam, mūsos joprojā ir daudz grēka, šaubu, grūtību, dzīves rūgtuma, paguruma. Vienvārdsakot, apsolītā zeme ir ieraudzīta, bet tā īsti mēs to nespējam apdzīvot.

       Mūžīgā dzīvība un pestīšana mums ir ne tikai apsolīta, bet mēs to Jēzū Kristū arī redzam. Un tomēr mēs dzīvojam ārpus tās, mēs dzīvojam miesā, kas ir bagātīgi pakļauta visam tikko minētajam.

       Ābrāms iet un ceļ altāri. Tā patiesībā visciešākajā mēra ir arī mūsu iešana un celšana. Tas arī ir līdzīgais ar Ābrāma dzīvi, ko esam aicināti saskatīt. Mūsu piesaukšana. Celt Dievam altāri savā sirdī, sevi nodot par upuri Tam Kungam, lai paši kļūtu par Svētā Gara templi. Tur vienmēr būs tik daudz darāmā... Darāmā Dievam. Tik daudz darāmā, kur Dievam nākt un ar sava Svētā Vārda un Svēto Sakramentu spēku pieskarties mums, lai atjaunotu mūs.

       Pirms brīža es teicu, ka Svētajos Rakstos pārpārēm ir atrodami Dieva apsolījumi, kuri ir domāti katram Viņa sekotājam. Par daudziem no tiem mēs pat nenojaušam. Tos apjaust un atklāt noteikti būtu mūsu katra tuvākās nākotnes uzdevums. Bet tagad es velētos piesaukt, manuprāt, skaistāko no tiem. To, kurā iespējams ir saņemts viss Dieva mīlestības un žēlastības apjoms: Un redzi, Es esmu pie jums līdz pasaules galam.