Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Kā Jēzus paēdina ...?

       Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: "Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?" Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: "Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums." Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: "Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?" Jēzus sacīja: "Lieciet, lai ļaudis apsēstas!" Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās - vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!" Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: "Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē." Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.                                                          (Jāņa ev. 6:1 – 15)      

      Šīs Svēto Rakstu vietas galvenais vadmotīvs, kā sākumā gribas domāt, ir maize un cilvēku paēdināšana. Tas varētu būt tāpēc, ka šis notikums mums atklājās caur kādu šķietami pavisam neiespējamu situāciju, kad pilnīgi tukšā vietā ir sanācis liels daudzums cilvēku un Jēzus aicina savus mācekļus tos visus pabarot. ... vīru vien kādi pieci tūkstoši – un vienīgais segums tam visam būtu tikai divi simti sudraba gabalu. Bet pašiem mācekļiem jau pirmajā brīdī ir pilnīgi skaidrs, ka ar šīs summas palīdzību nav iespējams iegādāties pat tik daudz maizes, lai katram tiktu kaut mazumiņš. Ar to cilvēku nepaēdināsi, ja nu vienīgi ierosināsi viņa apetīti.

       Vēl Jānis piemin kādu citu iespējamo risinājumu, kuru priekšā ceļ Andrejs. Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis... Tas šķiet ir tieši tik daudz, cik šis bērns varēja nēsāt sev līdzi. Azaida tiesa, kas varētu ļaut paēst vienam cilvēka bērnam. Bet tam līdzās stāv vesels izsalcis cilvēku pūlis. Ieklausīsimies vēlreiz Jāņa teiktajā - vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tātad patiesais cilvēku skaits varētu būt vismaz trīs reizes lielāks.

       Un tomēr šīs šķietamās izejas solīja tikai strupceļu. Tie nebija risinājumi šim gadījumam. Tas noteikti ir kaut kas labi pazīstams. Mēs katrs vairāk vai mazāk esam iepazinuši šāda veida situācijas. Brīžus, kad šķiet, ka visi ārējie apstākļi ir spēcīgāki par mums. Tas nekad nav bijis gribas jautājums, jo tik bieži mēs gribam, vēlamies izdarīt ko labu, bet tomēr pārskatot to, kas mums ir pie rokas, esam spiesti secināt – mēs to nespējam. Tā ir mokoša atziņa – mūsu labā griba neko nespēj risināt. Mēs to varam apliecināt tikai vārdos, bet darbos tā nespēj izpausties. Izsalkušie, kā šajā gadījumā, paliek izsalkuši, neskatoties uz to, ka mūsu lielākā vēlēšanās būtu tos visus paēdināt.

       Šī notikuma ievads liek ieskatīties pašiem savā dzīvē. Proti, pēc tā, kā rīkojas Jēzus mācekļi, mums vajadzētu atpazīt to, kā dažkārt rīkojamies mēs, atrazdamies dzīves sastrēgumos, kuri neko labu nesola. Arī mēs vispirms pārcilājam naudu, tad pārskaitām zivis, tas ir galveno uzmanību veltām tam, vai tas būs pa spēkam iespējām, kas ir pašu rokās... Vai ar to, kas mums ir, pietiks, lai paveiktu dzīves uzlikto uzdevumu. Tas, ko mācekļi darīja, bija tieši tas pats – viņi mēģināja visu atrisināt pašu spēkiem.           

       Bet ir šajā notikuma ievaddaļā vēl kāda bezgala svarīga detaļa, bez kuras mēs nekādi nevaram saprast tālāk notiekošo. Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst? Tas bija jautājums, kuru uzdeva nevis mācekļi viens otram, bet to izteica Jēzus. Šķiet, tieši Viņš ierosina mācekļiem pārcilāt visas viņu niecīgās iespējas un tā rast kaut jel kādu risinajumu šai situācijai.

       Tas ir visai savādi, ja redzam, ka Jēzus vienmēr rīkojas ne tā, kā cilvēki to no Viņa sagaida. Kāzās Kānās Kristus ūdeni pārvērta par vīnu. Domājams, tas noteikti nebija tas, ko no Viņa gaidīja. Paralizētais vīrs pie Betezdas dīķa cerēja, ka Jēzus viņam palīdzēs tikt līdz ūdenim brīdī, kad tas sakustēsies. Nikodēms nāca pie Kunga naktī ar konkrētu piedāvajumu, jo bija pārliecināts, ka tieši Jēzus būs tas, kurš visas jūdu tautas sasāpējušās lietas var atrisināt ar politiskiem līdzekļiem. Jēzus vienmēr bija rīkojies pretēji gaidītajam. Viņš cilvēkiem deva nevis to, ko tie gribēja, bet to, kas tiem patiesībā bija vajadzīgs.

       Tagad bija pienākusi mācekļu kārta. Tika pārbaudīti tie, kas to visu bija redzējuši. Jā, Jēzus aicina savus apustuļus pilnīgi bezcerīgā situācijā uz mēģinājumu to risināt ar vienkāršiem cilvēciskiem līdzekļiem. Jānis jau pašā sākumā mums atklāj šī izaicinājuma mērķi: Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. 

       Šo sarunu Jānis, acīmredzot, pierakstījis ar mērķi, lai tā paliktu uz audžu audzēm. Pieminēšanas vērtais ir tajā, ka varam atklāt, kāds ir patiesais mērķis visam tam dzīvē, ko saredzam kā bezcerīgu. Notikumiem, kuri, mūsuprāt, jau no paša sākuma virzās pretī neveiksmei un zaudējumiem, Jēzus ir līdzās, lai palīdzētu. Mūsu atziņa par bezizeju mūsu dzīves notikumos nav tapēc, lai bezcerība mūs paralizētu, bet tapēc,, lai šajā šķietamajā bezizejā mēs meklētu palīdzību pie Kristus. Padomāsim, ko nozīmē šie izaicinājuma vārdi: ..Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.  Kristus zin visus notikumus uz priekšu. Viņš zin, ka pavairos maizes un zivis tā, lai pietiek visiem. Neviens līdzās Viņam nepaliks izsalcis, tā piepildot vēlāk teikto: Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.  Bet vai to zina mācekļi... Tieši viņu dēļ šī pārbaude. Viņu, kas jau tik daudz no Jēzus dievišķā spēka bija piedzīvojuši. Un uzreiz var teikt, ka līdz zināmai robežai šī pārbaude netika izturēta. Mācekļi arī tagad, neskatoties uz to, ko bija piedzīvojuši kopā ar savu Skolotāju (daudzās dziedināšanas, Viņa Vārda spēku, vētras apklusināšanu), rīkojās tā, it kā Jēzus nespētu neko darīt lietas labā. Tā, it kā Viņa vispār nebūtu līdzās.

        Šis apstāklis ir uzmanības vērts tiem brīžiem, kad esam kārdināti domāt, ka toreiz jau viss bija pavisam citādi. Mācekļi bija kopā ar Kristu, plecu pie pleca, bet ar mums turpretī viss ir savādāk. Mēs savā ikdienā nestāvam Jēzum blakus. Un tomēr – mēs būsim dziļi maldījušies, ja šādi uzlūkosim lietu izkārtojumu.

       Mēs varam jautāt pavisam tieši – vai mācekļi redzēja sev blakām miesā nākušo Dievu? Viņu acis, iespējams, to darīja, turpretī šī mācekļu pilnīgi neauglīgā darbošanās ap sudraba gabaliem un zivīm uzrādīja pretējo. Viņu sirdis joprojām bija neredzīgas. Viņi meklēja izeju un risinājumu tā, it kā Kristus būtu neaizsniedzami tālu.

       Aizejot no šīs pasaules Kristus šeit atstāja dižu apsolījumu: Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. Cik bieži mēs esam apstājušies pie šiem vārdiem un pārdomājuši to, ka šis Kristus apsolījums attiecas uz katru Viņa sekotāju? Tas ir vienlīdz teikts gan par Viņa apustuļiem, gan par apustuļu sekotājiem. Patiesībā par katru un kā šie vārdi to saka - līdz pasaules galam. Arī mums. Kristus ir vienlīdz tuvu pilnīgi visiem, kā toreiz, tā šodien ... Mēs tik tiešām ne ar ko neesam sliktākā stāvoklī iepretīm Jēzum, kā Viņa apustuļi. Viņu acis bija redzīgas, turpretī sirdis bija aklas. Mūsu acis nespēj Jēzu redzēt, tomēr sirdīm caur Tā Kunga Garu ir jātop jo dienas jo redzīgākām.

       Paraudzīsimies vēlreiz uz to, kā rīkojās apustuļi. Kristus viņus aicina paveikt neiespējamo. Jēzus jautā Filipam: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?”  Viņš to dara ne jau dēļ kādiem aprēķiniem, bet šis jautājums ir kā pārbaude, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Kā jau teicu, Filips šo pārbaudi neiztur, jo sāk skaitīt sudraba gabalus. Tāpat tas notiek ar Andreju, jo viņš sāk skaitīt zivis. Un tomēr tajā visā mēs varam atrast arī kaut ko ļoti iedrošinošu. Caur šādu, it kā pilnīgu bezcerīgu, situāciju mums tiek atgādināta kāda ļoti svarīga patiesība - Jēzus gan zin, ko grib darīt.

       Mūsu dzīvēs ir bijuši un vēl būs notikumi, kas, ja ne tieši, tad savā smagumā un bezcerībā, var droši līdzināties šodien dzirdētajai apustuļu pieredzei. Mums visai bieži var nākties paveikt cilvēciskam aprēķinam pilnīgi neiespējamo. Te noteikti katram ir sava īpaša pieredze. Bet viena šāda nepārvarama uzdevuma priekšā ik dienas atrodas visa cilvēce. Tā ir cilvēka mirstība. Tā ir visnepārvaramākā no visām dzīves situācijam – cilvēka sastapšanās ar nāvi. Un patiesībā arī par šo mums Dieva Vārds saka: Jēzus gan zin, ko grib darīt. Bet, ko Jēzus grib darīt šajā sakarā, to arī apustulis Janis nav atstājis nepieminētu: Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. (Jņ. 1:4) Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. (Jņ. 3:36) Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jņ. 5:24) Tās ir tikai dažas no Tā Kunga apustuļa liecībam, bet ar tām ir pilnīgi pietiekoši, lai atklātu, ko Kritus grib darīt. Kāds ir
Viņa iemiesošanās patiesais mērķis. Dāvāt cilvēkam grēku piedošanu un caur to spēju pārvarēt dzīvē pašu neiespējamāko – Dieva aizsargātam un atpestītam sastapt nāvi. 

       Tikko teiktā sakarā ļoti svarīga ir šī brīnumainā notikuma izskaņa: Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: "Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē." Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. Vēl pirms brīža izsalkušais, bet tagad jau paēdušais, cilvēku pūlis bija gatavi teju vai vardarbīgi Jēzu celt par ķēniņu. Bet Kristus nepieņem šo pagodinājumu, jo jau tajā brīdī redz, cik maz tajā visā ir noturības. Atcerēsimies, kā Jānis jau stāsta sākuma pieminēja - Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Mēs varam tikai minēt, cik daudzi no šiem cilvēkiem mazliet vēlāk bija tā pūļa vidū, kas Lielajā piektdienā kliedza: “Sit Viņu krustā!” Te var tikai piebilst – uzticība mēdz būt pērkama un  mīlestība mēdz būt aprēķinoša...

       Protams, šī situācija mums var šķist nesimpātiska, bet atcerēsimies, ka arī šī stāsta daļa noteikti runā daudz plašāk ...nekā tikai par tiem cilvēkiem toreiz. Šie ļaudis bija gatavi Jēzu celt lielā godā, jo Viņš dāvāja vienreizēju iespēju paēst tuksneša vidū. Kad mums ir bēdas un grūtumi, arī mēs vēršamies pie Kristus, jo mums ir vajadzīgs atbalsts. Tad mēs esam gatavi iet, kur iet Viņš. Bet, kad Kristus vēršās pie mums ar vārdiem, kas var sāpīgi atmodināt mūsu sirdsapziņu, kad atgādina par krustu, kas patiesība ir jānes katram, kas vēlas Viņam sekot, tad mūsu gaviles var jūtami apsīkt. Ja esam gatavi dziļāk ielūkoties savā sirdī, tad, vai tomēr mums nenāksies atklāt arī sevī, līdzīgi kā šajos cilvēkos, ko ļoti nesimpātisku? Vai tik bieži arī mēs neesam Jēzu mīlējuši vairāk par to, ko no Viņa varam saņemt mūsu laicīgajai dzīvei?

       Šie ļaudis gribēja Jēzu celt par ķēniņu, jo saredzēja Viņā vispiemērotako kandidatūru savu politisko plānu izpildei. Arī tā noteikti ir visai plaši pielietota attieksme pret Kristu. Arī mēs varam izsvērt, cik mūsos ir liela vēlme no Kristus saņemt spēku un atbalstu mūsu plāniem, iecerēm, ideāliem,  iepretīm gribai iemantot vienkāršu pazemību, lai pieņemtu Viņa gribu un ieceres mūsu dzīvēs. No tās dienas nav daudz kas mainījies: cilvēks tik bieži vēlās saņemt Kristus dāvato bez Viņa krusta... Cilvēks tik bieži ir gatavs lietot Dievu savās interesēs, tā vietā, lai Dievs būtu tas, kas nosaka cilvēka dzīvi.

       Jēzus aiziet un uzkāpj kalnā, tā parādīdams, ka Viņš nav tas cilvēces pieprasītais ķēniņš, kuru varēs lietot pēc vajadzības. Tas ir arī skaidrs atgādinājums mums, jo Viņā nav apslēpts mūsu cilvēcisko vēlmju piepildījms, bet gan apustuļa Pāvila vārdiem sakot: Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības (Ef. 1:7). Tas noteikti var kalpot kā svarīgs Ciešanu laika atgādinājums, lai mēs tiktu pasargāti no nesimpātiskiem pārpratumiem.

       Visubeidzot, šim notikumam no apustuļa Jāņa puses ir piesķirts vēl kāds īpašs uzdevums. Šķiet, viņš to ir tik detalizēti pierakstījis (Jānis maz ir atkārtojis sava evangēlijā notikumus, kurus ir jau aprakstījuši pārejie evaņģēlisti) tapēc, lai daudz labāk mums būtu saprotami Jēzus tālākie vārdi (visa atlikusi 6.nodaļa) par sevi kā par Dzīvības maizi. To ir daudz un tie visi ir domāti mums. Noslēgsim mūsu pārdomas ar dažiem no tiem. "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.  Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību." 
                                                                                                 ĀMEN
                                                                              Draudzes mācītājs.

 Iesūtīts: 2008.03.04 15:33
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Zane Lazdiņa

draudzes priekšniece
29493857
zane.lazdina81@gmail.com

 




Copyright © 2006; Created by MB Studija »