Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Betlēmi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja:”Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”                                                

                                                                   (Lūkas ev. 2:1 – 14)      

       Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu. Šo eņģeļa pasludinājumu ganiem Betlēmes pievārtē droši varētu izcelt kā tādu Ziemsvētku vēsts kopsavilkumu. Tie ir vārdi, kuros ir ielikts viss šo svētku ļoti apjomīgais saturs. Šie vārdi ir ietverti dziesmās, ievīti himnās, tie ir likti mākslas darbu nosaukumos, tie ir rakstīti uz dievnamu sienām un griestiem. Tie vienmēr ir bijuši visur tur, kur ir Ziemsvētki. Tie vienmēr ir bijuši klāt ar mērķi atklāt, kas ir patiesi Ziemsvētki priekš katra cilvēka.

       Daudzi šodien iespējams varētu jautāt: cik gan vērts var būt šāds paziņojums un pie tam vēl no eņģeļa? No mūsu ikdienas apziņai tik attālas būtnes? Vai atkal – ko šodienas cilvēkam var izteikt apsolījums par Pestītāja dāvāšanu šai pasaulei?

       Atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem noteikti būs atkarīgas no tā, kā mēs katrs mēdzam tuvoties šim Ziemsvētku notikumam, kuru pieminam ik gadus no jauna?

       Šodien Ziemsvētki sevi piesaka kā lielo iespēju laiku. Ja mēs jautājam, kā mēs tuvojamies Ziemsvētkiem jeb varbūt kā Ziemsvētki tuvojas mums, tad varam teikt, ka vairumā gadījumu tie tiek saprasti kā vienreizēja iespēja. Mums tiek piedāvāti atlaižu laiki un allaž vēl “nebijušas iespējas”. Iespējas, kur ieguvēji esam mēs un... noteikti daudz lielākā mērā – šo iespēju piedāvātāji. Tik tiešām – arī raugoties no otras puses mēs varam runāt par iespējām. Ziemsvētki ir kļuvuši par laiku, kad mūsos atmodinātā vēlme pirkt un pirkt šodienas tirgum paver ļoti plašus apvāršņus peļņas gūšanai. Tas noteikti visiem ir pilnīgi skaidrs un acīmredzams.

       Bet kā tad vajadzētu tuvoties Ziemsvētkiem, lai tie patiesi tuvotos arī mums? Tā varētu uzstādīt  jautājumu, ja mēs būtu gatavi kaut nedaudz attiet nost no tā visa, kas šodien ir veiksmīgi pārņemis, pat nomācis šo svētku patieso saturu. Kā mums vajadzētu tuvoties Ziemsvētkiem, lai mūsu sirdīm pietuvotos tā īstā, tā patiesā un savā siltumā nekam nepielīdzināmā vēsts? Jā, tik tiešām, eņģelis taču runājā par lielu prieku, kas visiem ļaudīm ir noticis ar tā bērna piedzimšanu, kurš nāca pasaulē Betlēmes kūtiņā...

       Prieks ir tā mūsu dzīves emocionālā puse, kuru mēs vēlamies, tiecamies neizlaist no rokām, bet kurā tik biezi notiek tas pretējais, tas nevēlamais. Prieks visai viegli izslīd no mūsu sirdīm. Kā iegūt, kā saņemt, kā padarīt par savu kaut nelielu daļu no tā prieka, kuru pasludināt bija nācis eņģelis? Jā, un pats galvenais – kā izdarīt tā, lai šis prieks nebūtu viegli gaistošs? Lai jau nākamajā nedēļā vai var būt jau pat nākamajā dienā nav jāsāk Ziemsvētki gaidīt atkal no jauna? To vēlamies mēs visi. Laikam jau tieši tāpēc arī šo svētku laikā tik bieži daudz un dažādos veidos, formās un kontekstos izskan vārds brīnums. Tieši par to taču cilvēki tik bieži sevi mēdz pārliecināt. Šajā laikā ir jānotiek kaut kam īpaši labam, kaut kam tādam, ko līdz šim esam gaidījuši. Kaut kam tādam, kas noteikti atnestu vēl nebijušo mūsu dzīvē vai varbūt atgrieztu jau sen pazaudēto. Jā, ja vēlaties sauksim tajā vardā, ko tik bieži šajā laikā arī lietojam – šajā Ziemsvetku laikā ir jānotiek brīnumam.

        Kam varētu līdzināt šodienas tik ļoti krāšņās Ziemsvētku izpausmes un mūsu centienus tajās ieraudzīt ko paliekošu? To varētu salīdzināt ar kādreiz tik ļoti populārajiem trīsdimesiju attēliem. Es domāju, ka mēs katrs esam ar tiem sastapušies. Esam arī centušies saskatīt to, ko katrs šis attēls sevī slēpa zem krāšņās, uzkrītoši raibās virskārtas, kura bija redzama katram, kurš paņema to rokā. Un tomēr tas nebija viss, ko šajā raibajā bildē varēja ieraudzīt. Lai atklātu to, ko šis attēls sevī slēpa zem virsējā attēla bija nepieciešama uzmanība un sakoncentrēšanās. Bija jāspēj it kā paskatīties tam cauri, jāspēj ar acīm salauzt tik ļoti krāšņo un reizē arī pilnīgi nesakarīgo virskārtu, lai aiz tās mūsu acīm atklātos neredzamais, apslēptais tēls.

       Tieši tāds raksturs noteikti piemīt visam, kas šodien notiek Ziemsvētkos. Apslēpts un neredzams pasaules acīm, tomēr tajā pat laikā klātesošs un ir ik brīdi gatavs atklāties ikvienam. Ir tikai jāmēģina ar savu skatienu izlauzties cauri šodienas krāšņajai svētku virskārtai, lai ieraudzītu to, kas zem tās atrodas patiesībā.

       Tieši tāpat tas notika arī tajās tālajās dienās, no kurām izlauzās un mūsu skatienam atklājās Ziemsvētku vēsts par Pestītāja dzimšanu.

       Ziemsvētku notikums iesākas ar ķeizara Augusta pavēli uzskaitīt visus valsts iedzīvotājus, lai vēlāk pateicoties šiem sarakstiem varētu izveidu jaunu un daudz efektīvāku nodokļu iekasēšanas shēmu. Daudzi toreiz bija spiesti atstāt savas mājas, lai dotos uz dzimtas pilsētām pieraksta izdarīšanai. Ir pilnīgi lieki atgādināt, ka šāds ceļojums (īpaši ņemot vērā mērķi) reti kuru sajūsmināja.

       Arī Jāzeps un Marija bija spiesti doties šajā ceļojumā uz Betlēmi savas dzīves visnepiemērotākajā laikā. Viņi bija spiesti doties uz ļaužu pārpildīto pilsētu, kurā valdīja kņada un burzma. Patiesībā uz vietu, kuras atmosfēra bija tik pārsteidzoši līdzīga šodienas Ziemsvētku norisēm. Un, kā evaņģēlijs mums to pavēsta, nebija daudz to, kas spēja ar savām acim izlauzties cauri tam visam, lai ieraudzītu to, kas pasaulē ir ienācis... 

       Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Šie ganiem pasludinātie vārdi mums parāda, ka patiesībā viss jau bija citādi. Tajā naktī, kā to daudzus simtus gadus atpakaļ pravietis bija vēstījis, piedzima Kristus. Tas, kurš nāca meklēt un glābt pazudušo. Tas, kurš ienāca, lai caur Viņu cilvēks iegūtu cerību pat nāves priekšā. Tas, kurš nāca, lai cilvēks spētu no savas dzīves lielā zīmējuma noņemt nost visu to, kas traucē ieraudzīt pašu svarīgāko. Tieši uz to aicināja apustulis Pāvils, teikdams šādus vārdus: ... arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu. Tas var izklausīties diezgan skarbi, bet vienīgais, uz ko apustulis vēlās norādīt, ir tā pozīcija, kādu cilvēks ieņem šajā pasaulē, ja viņa dzīvei trūkst Dieva. Dzīve bez Kristus ir tāda, kurai pietrūkst daudz, ļoti daudz.... Tai pietrūkst Dieva atspīdums mūsos.

       Viņš ienāca daudzu nepamanīts, neatpazīts, godu un slavu nesaņēmis. Ļoti iespējams – tas viss Viņam arī nemaz nebija vajadzīgs, jo, ko gan cilvēks var dot Dievam, kas Tam jau nepiederētu? Ziemsvētki, īstie Ziemsvētki ir Kristus dzimšanas svētki visiem, jo nāca jau Viņš arī to dēļ, kas Viņu neredzēja. Kā toreiz, tā tagad. Tas noteikti ir tas pamatattēls, kurš joprojām ir saskatāms ar acīm salaužot šodienas svētku dažkārt tik biezo virskārtas slāni. 

       Mūsu miesu apmierina, sniedz tai komfortu, var pat teikt – savā veidā ik dienas pestī un glābj viss laicīgais. Tas, kam paši piešķiram atlaižu laikus, veidojam pārdošanas un izpārdošanas akcijas. Bet pretēji tam katrs no mums tomēr (ja tik vēlamies būt godīgi un, primkārt, paši pret sevi) varam pateikt, cik gan dažkārt vientuļš, nepabarots, salstošs un nesaprasts paliek mūsu iekšējais cilvēks. Tas, kas mēs katrs savā dziļākajā būtībā esam – gars un dvēsele Dieva radīti, pēc Viņa paša tēla un līdzības. Tas, kuru nespēj pabarot atlaižu laikā iegādātais, kaut arī it kā nedaudz zem cenas. Tas, kas vairāk par visu gaida Dieva atspīdumu sevī.

       Cik gan bieži mēs meklējam un alkstam pēc atlaižu laikiem mūsu dzīves smalkākajām izpausmēm... Tām, kuras vairāk saistās ar mūsu iekšējo pasauli. To daļu, kurā vienīgi mēs jūtamies tā pa īstam laimīgi vai taisni otrādi – pavisam nelaimīgi un satriekti. Piemēram, tādai rīcībai mūsu dzīvē, par kuru domājam – kaut tas nekad nebūtu noticis ar mums! Vārdiem, kuri ir izgājuši tieši no mums un kurus mēs vēlētos padarīt par nepateiktiem. Kaut šeit būtu iespējamas atlaižu akcijas! Šīm mūsu dzīves dimensijām, kuras nav vēlamas, bet kuras tomēr pie mums ielaužas. Savam laicīgajam cilvēkam mēs iegūstam aizvien vairāk un vairāk. Tomēr tajā pat laikā mūsu iekšējais cilvēks tam netiek līdzi.

       Ziemsvētku vēsts pati par sevi ir it kā skaidra – ir piedzimis Jēzus Kristus. Dievs ir ienācis šajā pasaulē, jo Viņam ir svarīgi glābt cilvēku. Glābt cilvēku no viņa paša irstošās dzīves. Dot tai to, kas ir pats svarīgākais – Dieva atspīdumu. Dieva atspīdumu, kurš vienīgais spēj šai dzīvei piešķirt ko patiešām paliekošu. 

       Neapstrīdams ir arī fakts, ka Kristus piedzimšana aiz sevis ir atstājusi daudz ko tādu, kas piepilda mūsu ikdienu. Patiesībā tā uz gadu tūkstošiem ir pārvērtusi visu pasauli. Uz to visu raugoties mēs vienmēr sastopamies ar jautājumu – ja tas ir tā ar apkartējo pasauli, tad kaut kas tāds taču var notikt arī ar mani?

       Īsti Ziemsvētki atnāk nevis tāpēc, lai mums pārdotu, notirgotu kaut ko zem cenas. To galvenais mērķis ir mums sniegt to, ko varbūt negaidām savā ikdienā, bet pēc kā sirds dziļumos nepārstājam tik ļoti, ļoti ilgoties.

       Kristus ienāca šajā pasaulē, lai ko pasāktu ar mūsu sirdi. Lai caur šiem Dieva dziedinošajiem pasākumiem mēs iegūtu dzīvi, kas nenospiež un attiecības, kas nekad nepieviļ. Dievs ienāca, lai pieskartos mūsu sirdij, lai tā vēlāk spētu Viņa mīlestību atstarot uz citiem. Dievs ienāca šajā pasaulē, lai mēs caur Viņu viens otram spētu sniegt to, ko šajā pasaulē tik ļoti gaidām viens no otra. Lai mūsos būtu vairāk spēka mīlēt un mazāk vēlmes sāpināt. Tam visam sākums ir meklējams tieši Ziemsvētku naktī un tajā, ko teica eņģelis no debesīm. Tas viss noteikti ir atrodams, ja esam gatavi uzmanīgi un ar atdevi lūkoties šodienas Ziemsvētku krāšņajā attēlā. Ja esam gatavi tam dāvāt laiku, tad noteikti mūsu acīm var atklāties vēl kaut kas pilnīgi nebijis un vēl nepiedzīvots. Dzīve kopā ar Dievu...                                                         ĀMEN.

                                                                              Draudzes mācītājs.