Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







2006. gada ziemsvētki – svētvakars

        Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus.Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc, ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."
                                                                       (Lūkas ev. 2:1 – 14)
 

       Priecīgus Ziemsvētkus! Tie ir vēlējuma vārdi, kuri kā paši pirmie šajā vakarā nāk pār mūsu lūpām, kad satiekam viens otru. Mēs novēlam viens otram prieku un mieru. Šajos svētkos it kā kāds no iekšienes mūs pamudina dalīties mūsu priekā, dalīties visā tajā, ko uzskatām par svarīgu un vērtīgu. Ziemsvētku vakars mūs pamudina nolikt priekšplānā labāko mūsu attiecībās. Šis laiks ir tāds, kas mūsos veic it kā kādu neredzamu izmaiņu, jo, Ziemsvētkus svinot, vēlāmies no sirds kādam kaut ko dot. Mēs kaut uz brīdi vēlamies pārtapt vairāk par devējiem nekā ņēmējiem. Un tieši šī vēlme pārtapt mums ir devusi skaistu apdāvināšanas tradīciju.                                                                    Prieks un miers ir emocijas, par kurām visvairāk runā Ziemsvētku Evaņģēlija notikums. "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." Tas ir mums visiem labi pazīstamais sveiciens, ar kuru tika uzrunāti pirmo Ziemsvētku nedaudzie svinētāji. Prieks un miers ir dvēseles stāvokļi, pēc kuriem tiecamies un kuru ienākšanu mūsos apsveicam.

    Prieks un miers ir dvēseles stāvokļi, par kuriem visvairāk sakāmā pieder tieši Ziemsvētkiem. Par prieku un mieru Ziemsvētkos noteikti piederas runāt Varētu pat teikt, kā tā ir pilnīgi neatceļama nepieciešamība. Bet vienlaikus varētu arī jautāt arī - kāpēc? Jā, kāpēc tik izteikta ir šī nostāja? Kāpēc tik uzbāzīgs ir šis pieprasījums pēc skaistām pārdomām par prieku un mieru pie cilvēkiem?

    Uz šādi nostādītu jautājumu man nenāk prātā neviena cita atbilde, kā šī: prieks un miers tomēr ir un paliek lietas, kurām piemīt vislielākais trauslums. Tās ir lietas, kuras var vienkārši un ļoti īsā laikā sabojāt, pat iznīcināt. Prieku un mieru var ļoti viegli ievainot. Par to mums labākais atgādinātājs ir mūsu pašu dzīves pieredze. Un mēs visi pilnīgi noteikti vienprātīgi gribētu iesaukties – ak, kaut mēs tieši tāpat varētu teikt par zaudējumiem, sāpēm un ciešanām mūsu dzīvēs! Ak, kaut tie būtu tik viegli nomācāmi, sabeidzami, sabojājami. Ak, kaut ciešanām un sāpēm piemistu tās ātrās sairšanas pazīmes, kas ir priekam un mieram. Bet tā nav. Nevēlamais mūsu dzīvēs, atšķirībā no miera un prieka, ir noturīgs. Sāpes ir ļoti grūti vērst priekā, kamēr ar pašu prieku ir otrādi - to ir bezgala viegli konvertēt izjūtās, kuras nav vēlamas. Manuprāt, tieši tāpēc ir liela vajadzība mūsos par prieku un mieru runāt kā īpaši. Tam izvēlamies īpašus apstākļus un noskaņojumu, kamēr visam grūtajam tas nav vajadzīgs, jo tas pats atrod ceļu pie mums.

Prieks un miers ir viegli ievainojami un to saglabāšana prasa daudz pūļu. Tieši miera saglabāšanā visspilgtāk atklājas mūsu cilvēciskais nespēks, mūsu vājums. Šajā ziņā visas cilvēces pieredze ir ļoti skarba un tā neglaimo mums. Kāda apkopojoša pagātnes statistika liecina, ka visas pasaules vēsturē ir slēgti apmēram 8 tūkstoši miera līgumu. Diemžēl lauztu vienošanos apmēram ir tieši tik pat... Pēdējo 300 gadu laikā Eiropā vien ir piedzīvoti 258 lielāki un mazāki militārie konflikti. Savukārt, ja vēlēsimies pasaules vēsturē atrast laika posmu, kad tajā ir valdījis pilnīgs miers kaut viena gada garumā, tad nostādīsim sevi ļoti grūta uzdevuma priekšā. Apmēram tā par miera un prieka trauslumu izsakās vēsture.

    Vēsture ir nesaudzīgi kritiska pret cilvēka ambīcijām radīt gaišu un laimīgu pasauli. Labu nodomu nav trūcis visos laikos. Un tomēr – cik gan bieži tieši ar šiem pašiem labajiem nodomiem ir bijis bruģēts ceļš uz neapdzēšamu naidu, asinsizliešanu, sāpēm un ciešanām. Un tieši tas, ko pasaule ir izdzīvojusi cauri savai pastāvēšanai, it kā liek arī jautāt: bet cik liela vieta tad ir šajā pasaulē labajam? Vai runājot tiešāk par Ziemsvētkiem – vai tas miers un prieks, ko apceram, nav vien tāda sevis mānīšana? Varbūt pasaule nevar un nevēlas pazīt mieru?

    Un šeit tad arī būtu jādodas tieši pie pirmo Ziemsvētku notikuma un jārauga, kas tur notiek. Tēlaini sakot – jādodas “uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.”

     Evaņģēlija teksts sākas ar ķeizara Augusta pavēli. Saskaņā ar to bija pavēlēts uzskaitīt visus valsts iedzīvotājus, lai varētu izveidot jaunus, precīzākus nodokļu maksātāju sarakstus. Uzreiz varam teikt, ka Ziemsvētku galvenie notikumi risinās pasaulei ļoti ierastā attiecību ritmā. Viss tur notiek okupācijas apstākļos. Apstākļos, kuri arī mums nav bijuši sveši – tur vienmēr ir klātesoši lieli zaudējumi, nāve, sēras, kā arī salauztas dzīves, pat vairākās paaudzēs. Pirmo Ziemsvētku laikā šie cilvēki paši pret savu gribu tika izdzīti uz ielas, jo pierakstīšanās bija jāizdara katram savā dzimtas pilsētā. Izdzīti ne visai apsveicamu mērķu vārdā – lai palīdzētu radīt vēl efektīvāku un smagāku nodokļu iekasēšanas politiku.

     Raugoties Ziemsvētku notikumā, varam pamanīt, ka Dievs neienāca šajā pasaulē kādu īpašu apstākļu nodrošināts. Nē. Viņa ienākšana norisinājās tās ikdienā. Dienā, kura ne ar ko neatšķīrās no citām. Tās pašas negācijas, nedrošība, neziņa un izmisums, kuru pārsātināta tā ir bijusi vienmēr. Nekā īpaša.    Viņu nesagaidīja ne sarkans paklājs, ne goda sardze, ne arī bērni ar krāsainiem baloniem un bungām. Toties Viņam visapkārt bija daudz ļaunu nolūku, aizdomu, naida un sīkmanības. Ziemsvētku notikums duras acīs tieši ar savu vienkāršību, pat pārlieku lielo vienkāršību. Bet tomēr mums nevajadzētu būt pārsteidzīgiem, jo arī vienkāršība var būt dziļas jēgas pilna. Un šis noteikti ir viens no tiem gadījumiem. Ziemsvētki ir nozīmes pilni. Visā tajā, ko lasām evaņģēlijā, mēs varam ieraudzīt visu šo pasauli.

      Par ticību un Dievu mēdz teikt, ka tie piedzimst cilvēka sirdī, kur arī ir to turpmākā mājas vieta. Ziemsvētkos iemiesotais Dievs piedzima kūtī, kur nav visai tīrs. Tur gaiss vienmēr ir smags un sastāvējies. Lai cik arī šāda ironija no dievišķo nodomu puses mums būtu nepieņemama, tomēr jāatzīst, ka paralēle starp cilvēka sirdi un Kristus piedzimšanas vietu ir acīm redzama. Par cilvēka sirdi itin bieži nākas runāt kā par veidojumu, kura iekšējais saturs ir smags un sastāvējies. Egoisms, patmīlība, cinisms, iekāre, ļaunatminība, tukša sāncensība, alkatība, godkāre, naids un skaudība ir cilvēka sirds saturu veidojošie elementi. Un vai nav mazliet pārsteidzoši, ka Dievs ir izvēlējies tieši šādu vidi savai piedzimšanai?

     Jāzeps un Marija Betlēmē bija rēķinājušies ar viesnīcu, bet notikumu nepielūdzamā gaita tos aizveda uz kūti. Arī Dievs noteikti vēlētos rēķināties ar ko citu. Arī Viņš cilvēka sirdi gribētu redzēt savādāku, tās saturu cēlāku. Un tomēr Viņš tai neuzgriež muguru, neatstāj to vienu savu kaislību varā, bet ir gatavs tajā ieiet un ņemt tur mājvietu. Tas ir lielākais iedrošinājums arī mums katram. Dievs nav izvēlīgs, ja Viņš var piedzimt tādā vietā, kādu to mums atklāj Ziemsvētku stāsts, tad Viņš noteikti var piedzimt arī manā sirdī.

      Priekam un mieram, par kura trauslumu runājām sākumā, Ziemsvētki vēlas piešķirt dziļu garīgu jēgu un līdz ar to arī lielāku noturību. Ziemsvētku prieku un mieru neveido īslaicīgas un pārejošas emocijas, to veido pašas dzīves pamata nomaiņa. Apustulis Pāvils šo izmaiņu raksturoja šādi: “Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal. 2:20) Kristus piedzimšana ir Dieva nespēja samierināties ar cilvēces pašiznīcinošo ļaunumu. Viņa mīlestības pilnā ienākšana šeit, pie mums, ir spēcīgākā zīme tam, ka mēs katrs neesam Dievam vienaldzīgi.

     Šajā pasaulē ir bijis daudz sāpju, tādu nav mazums arī pat reiz un kurš gan var pateikt, cik vēl to būs. Bet tām visām ir tikai viens avots – tas ir tālums no Dieva. Un tālums no Dieva ir tas, kas cilvēka dzīvē mieru un prieku dara trauslus, savukārt sāpes noturīgas.

     Kā pārvarēt attālumu starp mani un Dievu? Ziemsvētki šādu jautājumu atbīda pie malas. Nav nekas jāpārvar. Dievs ir pārvarējis lielo attālumu, ienākdams pasaulē, lai pienāktu tik tuvu, cik tuvu mums var pienākt. Viņš tapa cilvēks, visiem redzams.

      Kristus ienāca šajā pasaulē, lai ko pasāktu ar mūsu sirdi. Lai caur šiem Dieva dziedinošajiem pasākumiem mēs iegūtu dzīvi, kas nenospiež un attiecības, kas nekad nepieviļ. Dievs ienāca, lai pieskartos mūsu sirdij, lai tā vēlāk spētu Viņa mīlestību atstarot uz citiem. Dievs ienāca pie mums, jo mūsos pašos nav šādas gaismas un pasaules norises to apliecina ik uz soļa. Līdzīgi kā mēness bez saules gaismas ir tikai atdzisušu putekļu un iežu bumba. Bet spīd tas pateicoties saules gaismai, ko atstaro. Līdzīgi mēs varam darīt šo pasauli un attiecības ap sevi gaišākas atstarojot Dieva doto gaismu.

       Noslēgumā es vēlētos kopā ar jums atcerēties kādu nesen mūsu Baznīcas grāmatā izlasītu ironisku ilustrāciju. Runa bija par kādu kapteini, kurš, vadot savu kuģi, pēkšņi uz radara ievēro spilgtu, apaļu punktu. Viņš, protams, pa radio sazinās ar spilgto punktu un pavēl tam mainīt kursu par 15 grādiem. Tomēr par lielu pārsteigumu kapteinim no otra gala atnāk atbilde: “Maini pats!”. Kapteinis, protams, atkārto savu norādījumu, tomēr rezultāts paliek iepriekšējais. Visbeidzot, jau manāmi aizkaitināts, ar paceltu balsi viņš par radio paziņoja: “Te kapteinis. Mums ir tiesības braukt, kā mēs braucam, tātad maini savu virzienu par 15 grādiem!” Uz to atbilde bija: “Maini tu pats savu virzienu par 15 grādiem. Te piekrastes bāka.”   

      Šim amizantajam stāstiņam ir daudz sakāms par šodienas sabiedrību. Ja kuģis būtu turpinājis braukt iecerētajā virzienā, gala rezultātā iznāktu savdabīga mērošanās spēkiem jeb kā šodien smalki saka – kolīzija. Par kolīzijām cilvēku starpā ir jārunā daudz. Bet kolīzijas notiek arī tad, kad cilvēks ar saviem uzskatiem atsitas pret Dieva gribu. Kolīzijas notiek, kad cilvēks ar saviem uzskatiem atsitas pret Dieva žēlastību.

      Šodien es gribētu vēlēt visiem piedzīvot īstus Kristus piedzimšanas svētkus, kuros Dieva gaisma iespīdētu pie mums un mēs to spētu atstarot citiem! Svētkus, kuri mūs atbrīvotu no tukšām kolīzijām, no mērošanās spēkiem ar Dievu. Lai mēs katrs piedzīvotu svētkus, kuros Kristus piedzimtu tieši manā sirdī, kura tiktu dziedināta, pakāpeniski attīrīta un pārtaptu par skaistu templi Dievam. Lai mūsu katra sirdi šodien Dievs paņemtu savā rokā. Un ticiet man – pie sava sirds satura mēs visi esam cilvēki ar īpašām vajadzībām...

ĀMEN.   

 Iesūtīts: 2007.02.20 11:24
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »