Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: "Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām." Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nācarietis ejot garām. Tad viņš sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Tas atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt." Tad Jēzus viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi." Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.                                                                                                                                                                                                                         (Lūkas ev. 18:31 – 43)

        Mēs esam pienākuši pie kādas rebežšķirtnes, kura iezīmē ļoti nozīmīgu pagriezienu baznīcas gada gājumā. Lielajā lūdzamajā dienā, kurā mēs ņemsim dalību nākamo svētdien, iesākas Ciešanu laiku. Četrdesmit dienu garumā, līdz pat Lieldienām, mūsu skats tiks pievērst Kristus ciešanām. Tieši no šīs garīgās virzības izriet mūsu luteriskajā baznīcā lietotais nosaukums – Ciešanu laiks. Mums Kristū dāvātā grēku piedošana, mūžīgs izlīgums ar Dievu, vispirmām kārtām saistās ar augsto maksu, kas reiz par to tika maksāta. Cenā ir ietvertas Dieva Dēla ciešanas, Viņa noraidīšana, pazemojums un nāve.

       Un noteikti savus īpašos signālus mums deva arī šodienas evaņģēlija fragments, īpaši pirmā puse. „Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs.”  Šie skaudrie vārdi ievada stāstījumu, kurš sastāv, pirmajā acu uzmetienā, it kā no diviem pilnīgi atšķirīgiem notikumiem. Tomēr, ja būsim vērīgi, tad atklāsim, ka šīs abas atšķirīgās epizodes ir ļoti cieši saistītas.

            Jēzus, uzrunājot savus divpadsmit mācekļus, iesāk ar zīmīgu vārdu: „Redziet...” Proti, tas nozīmē ieraudzīt šajā Jēzus stāstītajā ciešanu un atstumšanas ceļā ko ļoti būtisku un izšķirošu mācekļiem. Uz to tad varam jautāt - vai atausa gaisma mācekļu acīm? Nē, jo evaņģēlijs saka: „Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.”  Jēzus aicina skatīties un saredzēt savās ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās notikumā cilvēka patieso, kā arī drošāko cerību iznīcības priekšā. Tomēr tam seko neredzēšana, nesaprašana, garīgs aklums. Un bija šodienas stāstījumā vēl kāds cits, kuram, kā evaņģēlija vārds paradīja, gaisma acīm atausa. Un pārsteidzošais šeit ir tas, ka šis cilvēks bija bez redzes. Akls ubags ceļmalā, tāds, kurš ir nemitīgi atkarīgs no apkārtējo garāmgājēju un garām skrējēju labvēlības, kā materiāla nozīmē, tā arī garīgā. Par viņa izziņas avotu kalpoja redzīgo teiktais un atstāstītais, jo par Jēzus Nācarieša tuvošanos viņš uzzina tieši no garām ejošajiem redzīgajiem. Varētu teikt, ka šis cilvēks apkārtējo acīs bija tāds uzkrītoši akls, tomēr Kristus priekšā viņš pēcgalā atklājās kā daudz redzīgāks par tiem, kas paši nesūdzējās par acu gaismas traucējumiem.

         Šodienas evaņģēlija uzdevums ir ļoti svarīgs. No vienas puses, tas ļoti daudz pastāsta par mūsu pašu redzes spējām. Jā, tieši par mūsu, kuri tik bieži paši sev liekamies ļoti redzīgi. Tāpat teksts pasaka arī to, kā iemantot patiesu un īstu redzēšanu.

         "Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām."  Tie ir smagi vārdi. Ar mācekļiem tajā brīdī notika tas, ka viņu pašu iecerēs un plānos neietilpa nekas no Kristus sacītā. Ne jau šādu murgu dēļ mēs tagad esam ceļā uz Jeruzalemi. Mūsu gala mērķis ir triumfs, esošās varas gāšana, tās pārņemšana. Tieši tamdēļ pirms neilga laika Pēteris tik ļoti gribēja no Kunga izdabūt ārā, kas par to pienāksies, ka viņi ir visu pametuši un gājuši līdzi šajā ceļā. Mācekļu priekšstatos par Mesiju neietilpa nekas no Jēzus teiktā. Samulst, neredzēt – mācekļos tam par iemeslu bija šis savdabīgais interešu konflikts, kurš atklājās nesavietojamībā starp Dieva plānu un mācekļu vēlmēm. Un te vietā ir jautāt, vai 2000 gadu ilgs laika posms ir ienesis kādas būtiskas izmaiņas šajā nostājā? Liekas, ka nē. Joprojām šī ciešanu stāsta priekšā cilvēks samulst, ir akls, līdz pēc galā to noraida. Un kas slēpjas šodienas garīgās neredzēšanas pamatā?

         „... lai piepildītos viss, kas ir rakstīts.” Proti, lai piepildītos šajā pasaulē Dieva atklātais. Lai piepildītos tas, ko Dievs cilvēkam ir vēlējies pateikt par sevi, tā ir Kristus vietnieciskā upura un Viņa ciešanu galvenā vēsts. Caur to cilvēks ir aicināts atklāt priekš sevis Dievu. Mīlestības Dievu. Dievu, kurši ir tik mīlošs, ka gatavs cilvēka vietā iznest visu grēka soda un lāsta smagumu, no paša cilvēka sagaidīdams tikai spļāvienus, zaimus un noraidījuma pilnus kliedzienus.

        Un te rodas savs protests no cilvēka puses. Ja glābšanas pamatā ir vienīgi un tikai Dieva žēlastība un labvēlība, tad šajā lielajā notikumā nav atrodams nekas no manis. Un cilvēka patmīlībai tas diemžēl ir visai aizskaroši, jo tieši sevi cilvēks ir gatavs ar vislielāko neatlaidību likt visa pamatā. Un tieši no šādiem nepareiziem centieniem apustulis Pāvils reiz vēlējas pasargāt Romas draudzi teikdams: „Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības. ... viss no Dieva žēlastības.” Šie vārdi patiesībā izslēdz visu, pilnīgi jebko, ko cilvēks varētu no sevis pievienot Dieva glābšanas darbam. Viss no Dieva žēlastības – šie vārdi patiesībā atbruņo cilvēku no visām viņā mītošajām pretenzijām paša spēkiem izbēgt no nāves un elles. Savukārt, kur šis cilvēciskā svētuma smagais atbruņošanas process nedod savus būtiskos rezultātus, tur joprojām cilvēka redze, šajā gadījuma viņa gara redze ir nopietni traucēta.

     „Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”” Evaņģēlists mums pastāsta par kādu aklu cilvēku, kurš sēž ceļa malā. Šādai sēdēšanai parasti bija tikai viens vienīgs mērķis – ubagošana. Šis cilvēks tur atradās savas dienišķās eksistences vārdā, lai saņemtu kaut jel kādas pabiras no garām ejošajiem, kuras tad viņam nodrošinātu ierastās izdzīvošanas cīņas turpināšanu.

     Bet tieši viņš izrādās ir tas, kurš no visiem tur klātesošajiem, Kungu uzrunā kādā īpaša vārdā: „Jēzu, Dāvida dēls!” Par šo uzrunas veidu noteikti varētu runāt visai ilgi, bet tā nozīmīgumu izsakot pavisam īsi var teikt, ka nebija jau nekā vairāk pagodinošāka, kā šis tituls Dāvida dēls. Un nebija lielāka pagodinājuma tam, kurš tika ar šiem vārdiem uzrunāts.

            Šeit būtiskas būtu vairākas lietas. Pirmkārt, šis neredzīgais vīrs, kā sakumā teicu „uzkrītoši aklais”, patiesībā redz. Redz Jēzu kā savu vienīgo cerību un glābšanu. Redz labāk par visiem šķietami redzīgajiem. Un tam ir savs rezultāts – Jēzus dzird. Dzird šī vīra palīgā saucienu. Tas noteikti ir iedrošinājums mums. Jēzus dzird. Kristum daudz lielākā svarā ir viena nelaimīgā palīgā sauciens, nekā visa pūļa sajūsma. "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" – Pestītājam šāds sauciens ir svarīgāks par visām skaistajam runām par Viņu, par cildinājuma vārdiem, par aplausiem, par dziesmām. Šāda palīgā sauciena dēļ Dievs izrādās ir gatavs apturēt visu, atteikties no visām slavas dziesmām, lai tikai noliektos un palīdzētu.

       "Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi." Jēzus bija pirmais, kura attieksme bija krasi atšķirīga no tiem, kas gāja aklajam garām ik dienas. Kā tas izpaudās? Jā, nebija jau tā, ka ikdienas garāmgājēji bija pilnīgi vienaldzīgi. Tāpat tie noliecās pie nelaimīgā, viņa rokā iespiezdami kādu naudas gabalu. Noliecās, lai pateiktu, kas jauns pasaulē. Noliecās, lai pabrīdinātu, ka aklais ir apsēdis pārlieku tuvu ceļa malai un tā sevi var pakļaut kādam apdraudējumam. Vienvārdsakot noliecās, lai lieku reizi atgādinātu šim nelaimīgajam, ka viņam kaut kas pietrūkst. Viņam nav redzes. Savukārt Jēzus noliecās pie aklā, lai pateiktu, kas viņam ir. Viņam ir ticība, kura var mainīt visu.

      Kas cietējam palīdzēja? Norāde par to, kā viņam nav? Vai atklājums par to, kas viņam jau ir? Un šeit tad arī varam izvērtēt savus dažkārt tik nesekmīgos mēģinājumus kādam patiesi palīdzēt. Jēzus norāda uz to, kas cilvēkam ir. Mēs turpretī rīkojamies pilnīgi pretēji, ar lielu azarta izjūtu norādām uz cilvēka to, kas cilvēkam pietrūkst.

     Kas būtu sakāms par šodienu, apskatot šo Svēto Rakstu vietu?

     Šai situācijai vajadzētu mums atņemt jebkuru iespēju izvairīties no jautājuma par mūsu pašu stāvokli. Tāpēc tagad arī kopīgi pajautāsim sev: kuram no šodien redzētajiem cilvēkiem mēs varētu pielīdzināt sevi?

      Ko varam teikt par sevi? Mēs, līdzīgi kā mācekļi, esam par kaut ko informēti. Esam uzkrājuši kādas zināšanas par Kristu. Un tomēr, vai ar mums dažkārt negadās kā mācekļiem šajā evaņģēlija notikumā? Zināt zinām, bet patiesā Kristus vieta mūsu dzīvē, Viņa darbs, Viņa krusta upura nenovērtējamais devums mūsu mirstības uzveikšanā tāpat ir un paliek tumša lieta. Jeb, kā Raksti to norādīja: „...tumšs mums ir šis vārds, un mēs nevaram to saprast.”

     Noslēdzot vēl būtu vērts pakavēties pie Kunga aklajam vīram uzdotā jautājuma: „Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Liekas, ka nevietā. Bet, tomēr Jēzus liek aklajam izteikt vārdos to, ko šis nelaimīgais patiešām gaida no Pestītāja. Šim jautājumam ir liels svars arī šodien. Ko es gribu, lai Jēzus man dara?       

     Attiecības ar Kristu nav ieceres, plāni un projekti attiecībā uz mūsu dzīvi. Tuvība ar Kungu neslēpjas kādā zināšanu kopumā. Kristus vēsts nav vienkārši pavadīts laiks svētdienas dienā dievkalpojumā – tā ir satikšanās ar Viņu. Satikšanās ar Viņu, to tieši neredzot, kā šim aklajam ubagam. Tur, kur tas nenotiek, tur vēl viss ir tikai priekšā, tur cilvēks tikai vēl līdzinās mācekļiem, kuri zina, bet tajā patieso jēgu tam visam neatpazīst.

     Ar šodienu mēs jo straujāk pietuvojamies Ciešanu laikam – četrdesmit dienu ilgam periodam, kurš mums ik svētdienas atgādinās, kam īsti ir domātas Lieldienas. Šodienas evaņģēlija vārdi un viss turpmākais laiks mums būs dots, lai atkal un atkal no jauna atklātu, ka mūsu lielākā cīņa ir nevis ar pasauli un ļaunumu tajā, bet gan pašiem ar savu neticību, kura nespēj vien pieņemt, ka patiešām tā ir, ka mēs tiekam Dieva uzlūkoti nevis kādu īpašu nopelnu dēļ, bet gan tāpēc, ka Viņš ir žēlsirdīgs. Ka Viņam – Dievam nav vienaldzīga mūsu mirstības, sairšanas un grēka cauraustā dzīve. Viņam būtiskākais uzdevums ir mūs glābt, lai ko tas maksātu, pat nāvi pie krusta.

     Dievs ir gājis pie krusta – caur to Viņš mūs uzrunā, visus kopā un katru atsevišķi, nepārprotamā un tiešā veidā. Ja atbildam kā aklais šodien ar vienkāršu, bieži vien tikai bērnam raksturīgu, uzticēšanos, tad sākas mūsu tuvība ar Kristu. Šīs vienreizējās un patiesībā mums ļoti labi pazīstamās „Tēva un bērna” attiecības. Evaņģēlijs mums nepārstāj atgādināt, ka Dievs mums ir kā mīlošs Tēvs, kas mūs meklē un gaida mūsu atgriešanos, ka Viņa mīlestība un piedošana nepazīst robežas. Jā un tieši tur dzimst tuvība. Tur cilvēks sāk redzēt.      
                                                                                 ĀMEN.