Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Vīna kalna strādnieki

       "Jo Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. - Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev.  Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu."

                                                                    (Mateja ev. 20:1 – 16)

                                                                Tikko dzirdētā līdzība bija paredzēta kā atbilde uz apustuļa Pētera uzdoto jautājumu: "Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?" (Mt. 19:27). To pieminu ar skaidru nolūku.  Šodien, aplūkojot šo līdzību par dažādajās dienas stundās aicinātajiem vīna kalna strādniekiem, mums nekādā gadījumā nevajadzētu apiet šo Pētera jautājumu, kurā ieskanas ļoti skaidrs aprēķins. Šī jautājuma saturā ir dzirdams kaut kas vienojošs visu laiku un laikmetu cilvēkiem. Kas mums būs par to?  

        Izejot tieši no šādas nostājas šajā pasaulē viss tiek virzīts, vai taisni otrādi – viss stāv uz vietas. Ko mēs iegūsim par vienu vai otru izšķiršanos savās dzīvēs? Kāds būs mūsu ieguvums iesaistoties kaut kur, vai taisni otrādi – atsakoties no viena vai otra pasākuma?

      Cilvēciski raugoties, Pētera uzstādītais jautājums jau nebija gluži bez pamata. Pēteris bija vienkāršs Galilejas zvejnieks, kurš bija izgājis uz zināmu risku, atstājot savu zvejas saimniecību. Jau tā ne to ievērojamāko stāvokli dzīvē, bet tomēr – ar zināmu stabilitāti. Bet tad, dodoties līdzi jaunajam pravietim no nomaļā Nācaretes ciema, bija jāatstāj arī tas. Jēzus sacītais aicināšanas brīdī: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." noteikti rosināja kādas cerības. Lai arī teiktajā nav vēl lielas skaidrības, tomēr tādai nodarbei vienkārši ir jābūt labākai par patreizējo.

       Tad gāja laiks. Mācekļi vēroja savu skolotāju, klausījās Viņa teiktajos vārdos. Tur bija daudz neskaidra, daudz kā tāda, ko tikai attāli bija iespējams stādīties priekšā. Gluži tāpat kā aicinājuma vārdos kļūt par cilvēku zvejniekiem. Noteikti nenācās viegli brīdī, kad skolotājs teica, ka, lai tiktu Debesu valstībā, ir jātop kā bērnam savā ticībā. Nenācās viegli to uz sevi attiecināt dzīves skaudruma norūdītam zvejniekam. Gana neskaidra likās draudzība ar dažādiem pilnīgi apšaubāmiem subjektiem – muitniekiem, augļotājiem, netiklēm, jeb kā Lūka savā evaņģēlijā tos visus apzīmē – visādiem grēciniekiem. Tad šajā brīdī Pētera jautājumā ir manāmas bažas, vai tik izdarītā izvēle tomēr nebūs veltīga? Un pie tā visa klāt bija vēl viens svarīgs iemesls šādam jautājumam. Kristus kopā ar mācekļiem tuvojās Jeruzalemei, kur, runājot paša Kunga vārdiem, notiks Viņa paaugstināšana. Un atbildei bija dots šodienas stāsts.

            Līdzība savā tēlainajā saturā ir visai bagātīga, tāpēc bieži liela uzmanība tiek pievērsta šī stāsta detaļām. Tur Dievs tiek attēlots kā Namatēvs, kuram ir nepieciešami strādnieki Viņa vīna dārzam. Šādus darbiniekus Viņš dodas uzmeklēt tirgus laukumā. Tas tiek darīts trīs reizes. Tiek pieminēta arī salīgtā atlīdzība par dienas darbu – viens denārijs. Līdzības noslēgumā pat atklājās visai asa saruna starp Namatēvu un pirmajiem nolīgtajiem strādniekiem, jo viņi nebija apmierināti ar pašu salīgto atalgojumu.

           Tomēr visas šīs detaļas un sīkumi mums ne nieka nelīdzēs, ja mēs izlaidīsim no acīm ko daudz svarīgāku. Proti, to, kā veidojās attiecības starp Namatēvu un Viņa salīgtajiem strādniekiem. Teiksim, līdzībā minētais viens denārijs kā salīgtais atalgojums par dienas darbu. Bieži tam tiek pievērsta liela uzmanība, bet, vai daudz būtiskāks nebūtu tas, kā šis viens denārijs tiek iegūts? Ir labi neatstāt bez ievērības to, kā notiek pati šī aicināšana strādāt vīna dārzā. Ar vieniem alga tiek salīgta, savukārt, pārējiem tā vienkārši tiek apsolīta neko nepasakot par tās apmēriem. Un, protams, nobeiguma asumi, kuros pirmajā dienas pusē aicinātie, zināmas neapmierinātības dzīti, pieprasa mainīt līguma nosacījumus. Un pats noslēgums, kurā Namatēvs aicina ar algu neapmierinātos saprast, ka Viņš, Namatēvs, vienkārši ir labs: „Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?”  Būt labam, būt žēlīgam, tāda ir Viņa attieksme pret saviem darbiniekiem. Un vai tā dēļ ir jātop skaudīgam?

          Domājams, tieši šajos noslēguma vārdos ir meklējama līdzības atslēga. Tur ir rodama arī atbilde uz Pētera uzdoto jautājumu: „Kas mums būs par to?” Namatēvs vēlas, lai tiktu pamanīta un pareizi novērtēta Viņa labvēlība. Lai tiktu pievērsta daudz lielāka uzmanība tam, ka Viņš vienkārši ir labs. Bet tieši tas nezin kāpēc daudziem paslīd garām. Pēc cilvēka prāta, ne Namatēva, tas ir Dieva, labvēlībai ir noteicoša nozīmē pie atlīdzības, bet gan nostrādātajām darba stundām. Ne Dieva žēlastībai un mīlestībai būtu svars, bet gan mūsu pašu sasniegtajam. Un tieši tas bija kā mājiens, kas ieskanējās Pētera teiktajā: „... redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši.” No mūsu puses ir tik daudz paveikts, tādi upuri nesti, kas tādā gadījumā sekos no tavas puses? Ko Tu mums dosi kā atlīdzību par to? Cik vērta būs mūsu uzupurēšanās? Vai nebūs jāpiedzīvo vilšanās?

          Šai līdzībai vajadzētu uzrunāt Pētera un arī mūsu sirdsapziņu, kurai piemīt liels trauslums. To nav viegli pasargāt no uzpūtības un garīgas augstprātības. Šiem Kristus vārdiem vajadzētu ietiekties mūsu sirds pašos dziļumos, kuros nemitīgi mutuļo vēlme būt cilvēku vidū pirmajam. Būt tādam, kurš netiek kādam pielīdzināts, kurš būtu augstāk vērtējams paša un citu acīs. Un šeit Kristus mūs brīdina, liek mums būt piesardzīgiem attiecībās ar mūsu pašu sirdsapziņa. Ar tās pavedinošo aicinājumu sevi stādīt visa priekšā. Ļauties šādi sevi pavedināt nozīmē pakļaut savas mūžīgas dvēseles pestīšanu lielam apdraudējumam. Jo tieši aiz tā slēpjas savā veidā ar kājām gaisā apgriezta Dieva attieksme - tas, kas cilvēku priekšā tiecas būt pirmais, tas Dieva priekšā būs pēdējais. Kas pats liekas esam Dievam vistuvāk, tas pašam nemanot sevi ir aizvirzījis prom no Tā Kunga acīm.  

          Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk.” Tāda cerība ir nepamatota un tukša, jo vienīgais veids kā būt tuvu Dievam ir atzīt to, ka tas nav mūsu spēkos. Par Dievam tuviem mūs dara Kristus darbs jeb, šodienas līdzības vārdiem sakot, Namatēva labvēlība, nevis mūsu varēšana vai sasniegumi.

          Visos laikos ļoti populāra ir bijusi lūgšana – lai notiek mans prāts. Iepretim tam jāsaka, ka lūgšana, kura no Dieva puses ir uzklausīta vienmēr, skan – tavs prāts lai notiek. Itin bieži mēs mētājamies starp abām šīm nostājām, vairākumā gadījumu otro atstājot novārtā.

         Kas mums būs par to? Patiesībā nav vērts šādi jautāt. Mūsu uzdevums ir noiet līdz dienas vakaram, kad tiks izmaksāta alga. Alga ne pēc nopelniem, ne pēc nostrādātajām stundām, bet gan saskaņā ar Kristus mīlestību pret mums, kurš saka, ka mūsu alga tieši debesīs ir liela. Un, ja tomēr jautājam pēc kādiem konkrētiem skaitļiem, tad tie nav atklāti tikai mūsu pašu labad, mūsu pašnovērtējuma dēļ, kurš allaž tiecas būt augstāks nekā pārējiem. Mēs ļoti bieži, lai norādītu, ka kāda konkrētā izpausme dzīvē mums liekas nebūtiska, sakām - vienalga. Lietojam šādos gadījumos vārdu, kurš ir salikts no diviem - viena alga.

        Kas mums būs par to?  Vienalga. Un tādejādi mēs varam paust to, ka mums ir viena alga ar saviem kristīgajiem brāļiem un māsām. Viena par spīti tam, cik katrs, ko katrs, cik lielā vai mazā mērā esam darījuši. Mēs, neatkarīgi no stundām un darba apjoma, ejam, lai saņemtu vienu, pašu dārgāko, pašu cēlāko. Un patiesi, mēs sevi krāpjam tajos brīžos, kad domājam, ka ir kaut augstāks, tieši priekš mums. Tādos brīžos īpaši atcerēsimies šodienas Kunga vārdus: Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie.”

                                                                                                 ĀMEN.


 

 Iesūtīts: 2007.02.20 11:06
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »