Augsburgas ticības apliecības XI artikulā “Par bikti” ir teikts: “Par bikti baznīca māca, ka privātā grēku piedošana jeb Absolūcija draudzēs ir paturama, lai gan biktī nav nepieciešama visu pārkāpumu uzskaitīšana, jo tas nav iespējams, kā par to sacīts Psalmā: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?””

        Šmalkaldes artikulu 8. artikuls “Par grēksūdzi” mums atgādina: “Absolūcija jeb Atslēgu vara ir arī palīdzība un mierinājums pret grēku un netīru sirdsapziņu; kā to Kristus Evaņģēlijā ir iestādījis. Tādēļ grēksūdze jeb Absolūcija baznīcā nekādā gadījumā nav atmetama, īpaši izmisušo sirdsapziņu dēļ; un arī jauno, nezinošo ļaužu dēļ, lai tie tiktu pamācīti un noklaušināti kristīgajā mācībā.”

            Šie divi izvilkumi, kuri runā par privātās grēksūdzes nepieciešamību, ir lasāmi Vienprātības grāmatā (Liber Concordiae), ticības apliecību krājumā, kurš atspoguļo Svētajos Rakstos balstīto luteriskās baznīcas nostāju un izpratni kristīgās ticības pamatpatiesībās.

            Mūsu Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Satversmes preambulā ir teikts: “Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca – kā Kristus un Viņa Evaņģēlija organizēta draudze – uzskata Vecās un Jaunās Derības kanoniskās grāmatas par savu vienīgo mācības un dzīves pamatu un pieņem kā Svēto rakstu paskaidrojumus kristīgās draudzes vēstures gaitā izcēlušās tā sauktās Apustuļu, Nīkajas un Atanāsija ticības apliecības, nemainīto Augsburgas apliecību, Mārtiņa Lutera Mazo Katehismu un citus Vienprātības grāmatā „Liber Concordiae” sakopotos rakstus.” Tātad abiem pirmajiem citātiem ir ciešs sakars ar mūsu Baznīcas Satversmes preambulas teikto.

            Augstāk izvēlētie citāti ir minēti ar konkrētu mērķi, jo tiem ir ciešs sakars ar šīs gaužām īsās publikācijas virsrakstā lietoto vārdu “mitoloģija”. Izjautājot luteriskai draudzei piederošus kristiešus par privātās grēksūdzes (bikts) pielietojumu, dažkārt var rasties iespaids, ka runa ir par kādām teiksmainām lietām, par kurām labākajā gadījumā ir attāli dzirdēts. Savukārt, praktiska privātas grēksūdzes pielietojuma iespēja nav pat apsvērta domu līmenī. Tāpēc ir zināms pamats (gan ne vienmēr un visur) aizdomām par privātās grēksūdzes “īpašo stāvokli” luterisko draudžu locekļu apziņā. Ir vērts atkal un atkal pieskarties zināmai nesaderībai starp mūsu konfesijas pamatnostādnēs minēto un draudzes locekļu ticības apziņā mītošo.

             “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā.” (Psalms 32). Šie vārdi runā par kādu visai smagu emocionālu stāvokli, kuram par iemeslu ir klusēšana. Un ne vienkārša savas runas dāvanu nelietošana, bet gan klusēšana grēka sakarā. Interesanti ir arī tas, ka šis izjūtu apraksts vairāk attiecās uz cilvēka iekšieni, uz to, kas pārējiem ir it kā apslēpts, paliek aizklāts aiz mūsu šķietami sakārtotās ārienes. Tas noteikti ir kaut kas pazīstams.

            Grēksūdze ir svarīgs instruments gan mūsu patreizējās dzīves, gan arī Mūžīgas dzīves veidošanā. Kristus reiz saviem mācekļiem par grēksūdzi teica sekojošo: “Ko jūs virs zemes siesit, tas būs saistīts arī debesīs, ko jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.” Kristus teiktajos vārdos atklājas kas bezgala svarīgs: tieši zeme, šī pašreiz dzīvotā dzīve, ir tā vieta un laiks, kur kaut kas tiek atraisīts, vai taisni otrādi – mēs ar kaut ko tiekam sasaistīti.   

            Lielākā problēma ar mums ir tā, ka vairumā gadījumu par grēkatziņu un grēksūdzi domājam ļoti vienkāršoti un tikai vispārējos vilcienos. Protams, neatceļama patiesība ir tā, ka esam grēcīgi Dieva priekšā. Tas ir mūsu stāvoklis, nevis tikai kādu nepareizu aktivitāšu rezultāts. Tomēr jāsaprot arī tas, ka vienlaikus grēks mūsu dzīvēs atklājas arī ļoti konkrēti un vārdos nosaucami. Par grēku ir jārunā ļoti skaidri un galvenais konkrēti – tāds ir viens no mūsu, kristiešu, galvenajiem pienākumiem. Jo neviens cits to mūsu vietā neizdarīs. To apstiprina Dieva Vārds: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” (Mt. 3:2) Ar to sākās mūsu Kunga sludināšana. Savukārt, pēc savas augšāmcelšanās pirmā pavēle apustuļiem bija šī: „Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." (Jņ. 20:23). Es domāju, ka abas šīs Bībeles vietas mums lieku reizi atgādina, cik svarīgi ir būt atbrīvotam, atraisītam no grēka caur tā piedošanu. Tāpēc grēksūdze ir viena no lielākajām iespējām piedzīvot, ko nozīmē vārdi – Dievs mums ir žēlīgs.

            Un tomēr tieši grēksūdze ir tā, kura tik bieži ir nenovērtēta, tik bieži nobīdīta pie malas, tik bieži novienkāršota, ka tai ir atņemta jel kāda vērtība ticīgā dzīvē. Un tas nav apsveicami. Tam noteikti nāk līdzi liels apdraudējums mūsu dvēselei, tās atpestīšanai no nāves un elles varas.

            Aicinājums atgriezties no grēkiem ietver sevī pamudinājumu pārbaudīt pašam savu sirdsapziņu. Sevis pārbaudīšana ir nozīmīgs posms ceļā uz patiesu grēksūdzi un atbrīvošanos no grēka. Sevis izmeklēšana rosina dziļāku un rafinētāku nodarījumu apzināšanu, kuri citādi tik bieži mēdz labi maskēties.