2010. gada Ziemsvētkos
Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir
skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts
pasaulē, uzņemts godībā.
1.Timotejam
3:16
Vēl nesen, kādā ļoti populārā
televīzijas raidījumā, kurā cilvēkiem bija jāatbild uz āķīgiem jautājumiem,
viena no tā saucamajām papildiespējām paredzēja – vispirms redzēt atbilžu
variantus un tikai tad pieņemt gala lēmumu vai riskēt atbildēt arī uz pašu
jautājumu. Šie iespējamo atbilšu varianti caurmērā saturēja labi pazīstamus
vārdus un pirmājā brīdī daudziem spēles dalībniekiem varēja šķist, ka tik pat
labi pazīstams un līdz ar to viegli atbildams būs pats jautājums. Bet
nevienmēr, tas bija tā... taisni otrādi, lai arī atbilžu varinati solīja visai
vieglu uzvaru, tomēr pēcgalā izrādījās, ka jautājums, kas slēpās aiz šiem
atbilžu variantiem ir ļoti grūts.
Visai līdzīgi tas varētu būt ar
Ziemsvētkiem. Vārdi, kas tradicionāli saistās ar šiem svētkiem ir daudziem ļoti
labi pazīstami. Šodien būs grūti atrast cilvēku, kurš nezinātu, ka Ziemsvētkos
piedzimst Kristus, Dieva Dēls un Pasaules glābējs. Pats vārds Ziemsvētki ir
ļoti pazīstams. To zin visi. Paši vārdi ir pazīstami, nekaitāmas reizes pirms
tam dzirdēti.
Bet kas notiek tad, ja šos it kā
labi pazīstamos vārdus papildina ar pāris jautājumiem ... bet kas ir
Ziemsvētki? Kas ir Kristus? Ko tas nozīmē, ka pasaulē ienāk Dieva Dēls? Kas ir
un kāpēc ir vajadzīgs šai pasaulei Glābējs?
Jautājumi saistībā ar Ziemsvētkiem
varbūt dažādi, bet tos visus var savīt kopā vienā svarīgā pamatjautājumā – ko
mēs īsti gaidām no Ziemsvētkiem? Pirmais kas nāk prātā protams ir šo svinību
redzamā puse. Tās atnāk ar visu to, ko mēs, cilvēki, uzskatām par nepieciešamu
svinēšanai – ar lielu steigu, satraukumu, neskaitāmām rūpēm, dāvanu gatavošanu
un saņemšanu. Vienvārdsakot Ziemsvētki ir mūsu lielo darīšanu laiks. Tā mēs
parasti domājam. Un tomēr tieši šeit slēpjas lielākā kļūda, kura mums bieži tā
arī īsti neļauj pašiem atbildēt uz šo svarīgo jautājumu – ko mums vajadzētu
gaidīt un ko saņemt Ziemsvētkos...
Meklējot atbildi par Ziemsvētku
nozīmi, pirmais kas būt jāierauga, ka nav gluži tā, ka šajos svētkos rosāmies
tikai mēs. Var teikt, tur notiek kaut kas pilnīgi pretējs. Ziemsvētkos
visvairāk ir darbojies un joprojām darbojās tieši Dievs.
Neapstrīdams ir fakts, ka Kristus piedzimšana aiz sevis ir atstājusi
daudz ko tādu, kas piepilda mūsu ikdienu. Patiesībā tā ir pārvērtusi uz gadu
tukstošiem visu pasauli. Un uz to visu raugoties ir ļoti svarīgi pajautāt – ja šis notikums ir tik ļoti izmainījis
pasauli ap mani, tad kaut kas tāds taču var notikt arī ar mani, arī ar manu
dzīvi?
Jā, tik tiešām Kristus
piedzimšana gadsimtu gaitā ir izmainījusi visu mūsu, kā šodien sakām, rietumu
pasauli. Bet visai bieži ir jāsecina, ka nekas tāds, tik liels nav noticis ar
mūsu katra dzīvi. Kāpēc tā ... kāpēc Kristus piedzimšanai ir pieticis spēka
izmainīt visu pasauli, bet manu dzīvi, kas taču arī alkst pārmaiņas tā vēl nav
izmainījusi? Es domāju tam pretīm ir jāliek viens ļoti tiešs jautājums – vai
Kristum ir vieta pie manis, manā dzīvē? Vai Kristum ir vieta manos Ziemsvētkos?
Visai bieži būs jāatbil – nē. Protams ka nē! Un ne jau uzreiz tāpēc, ka esam
bezdievīgi un ļauni cilvēki, nē... nebūt nē..! Bet gan tāpēc, ka bieži vien
esam pārlieku aizņemti ar visu to, kas nav īstais Ziemsvētku saturs un pamats.
Bībeles pamatvēstījumu
par Dievu ir iespējam ietvert pāris vārdos – Dievs ir mīlestība. Dievam
nevis piemīt mīlestība, nevis Dievs brīžiem mīl, nevis Dievs mīl kādus vai
dažus, bet Dievs ir mīlestība. Ziemsvētki – Kristus piedzimšana, Dieva
tapšana par cilvēku ir visskaistākais apliecinājums tam, ka Dievs ir
mīlestība.
Tas ir kaut kas tāds, ko patiešām ir vērts
atklāt. Mums ir visai aplami priekšstati par Ziemsvētkiem, tādus audzinām
šodien savos bērnos, jo tādus ieaudzināja mūsos mūsu vecāki. Esi iemācījies
dzejolīti, par to tev dāvāna. Labajiem bērniem dažadi kārumi, nerātnajiem
žagari. Ziemsvētki turpretī ir Dieva mīlestības dāvana visiem. Arī tiem, kas
nav sagatavojuši pantiņu, arī tiem kam aizdurvē jau pietaupīta žagaru bunte, jo
Dievs ir mīlestība un Viņš nevar rīkoties savādāk. Viņš neprasa par savu
mīlestību maksāt, Viņš neprasa noskaitīt pantiņu, Viņš neprasa lai mēs šo
mīlestību kā īpaši izpelnītos. Viņš vienkārši nāk un to sniedz mums visiem un katram.
Lai kādā stāvoklī
kādreiz ir nonākušas mūsu attiecības ar Dievu, ar līdzcilvēkiem, tieši atklājot
ka Dievs ir mīlestība, mēs varam uzdrošināties to visu nest Dieva priekšā.
Mēs drīkstam cerēt, ka tieši Dieva mīlestības spēkā daudz ko var vērst par
labu. Mēs varam būt droši, ka par savas dzīves kļūdām nesaņemsim atteikumu no
Dieva, ka Dievs mums nav pietaupījis to kuplāko žagaru bunti aizdurvē.
Tieši mūsu dzīves
„kritieni” daudzreiz mūs ir spieduša teikt – kaut es varētu dzīvi sākt dzīvot
no jauna. Un mēs jau zinām ka tas nav iespējams, dzīvi nevar sākt no jauna, to
nevar nodzīvot tik reizes cik vēlamies. Bet turpretīm mums ir dota cita nemazāk
vērtīga iespēja, kuru visai bieži atstājam bez ievērības. Šī iespēja slēpjas
vārdos – Dieva mīlestība, Dieva piedošana. Tieši tādēļ jau Dievs ienāca šajā
pasaulē ar savu piedošanas vēsti, lai mums vienmēr būt iespēja sākt jaunu
dzīvi, šīs pašas jau esošās dzīves vidū. Dzīvi ar Dieva dziedinātu dvēseli,
dzīvi kas būtu gatava uz pavisam citām attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem.
Tāpēc ir arī tik svarīgi būt netikai informētiem par Ziemsvētku
tradicionālajiem vārdiem, jēdzieniem, svarīgi ir netikai tos atpazīt, bet
svarīgi ir zināt, kā tie var mainīt manu dzīvi. Ir netikai svarīgi zināt
Ziemsvētku vēsts sižetu, bet gan ieraudzīt, kur un kā Dievs caur to darbojas
pie manis.
Reiz par kādu aklu un
pilnīgi bezpalīdzīgu cilvēku, kurš ceļmalā ubagoja Kristus teica: Dieva darbiem vajag parādīties viņā...
Nav mūsu vidū tādu cilvēku, tik bezpalīdzīgu, tik necienīgu, par kuriem Dievs
būtu gatavs teikt pretējo – maniem darbiem šajā cilvēkā pilnīgi noteikti nav
jāparādās. Dieva darbiem vajag parādīties
viņā... tie ir vārdi, kurus Dievs saka joprojām par mūsu katra dzīvi. Un tā
ir Ziemsvētku patiesā sirds – sākt piedzīvot Dieva darbus savā dzīvē, palikt to
tuvumā un līdz ar to nekad nepiedzīvot pēc svētku vilšanās sajūtu, kuru tiek
bieži izjūtam (īpaši pēc Ziemsvētkiem), jo vēl neesam tā īsti atklājuši ko
Ziemsvētki pie mums atnes.
|