Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu."
                                                      (Lūkas ev. 2:10 – 12)            

        Daudzi šodien iespējams jautātu: cik vērts var būt šāds paziņojums un pie tam vēl no eņģeļa? No mūsu ikdienas apziņai tik attālinātas būtnes. Ja tas būtu kāds apsviedīgs, sevi daudzpusīgi pierādījis darbonis... Un, ja šis paziņojums vēstītu par kāda, mūsuprāt, diža pārcilvēka tuvošanos, tad gan! Tad būtu vērts padomāt – tajā varbūt ir arī kaut kas priekš manis. Bet, ja runa ir par eņģeli (un kurš gan šodien no mums ir redzējis vai varbūt saticis eņģeli?) un par mazu bērnu kā vienīgo glābiņu šai pasaulei, tad daudzi varētu secināt (un to arī dara) – tas, ko saka šī būtne, tas nav priekš manis. Šeit arī būtu rodama atbilde ikvienam, kurš jautā – kāpēc Ziemsvētki paliek nesaprasti vai labākajā gadījumā – slikti novērtēti?

       Tas vienmēr ir tāpēc, ka šodienas dzīves priekšplānā ir nolikts pavisam kas cits. Mums tiek piedāvāti atlaižu laiki un allaž vēl “nebijušas iespējas”. Iespējas, kur ieguvēji esam ne tik daudz mēs, cik gan vairāk šo iespēju piedāvātāji. Jo cilvēkā atmodinātā vēlme pirkt un pirkt šodienas tirgum paver patiešām lielus apvāršņus peļņas gūšanai. Un tam visam par godu tad tiek izstrādās un plašā klāstā piedāvātas, tik daudzas vilinošas komerciespējas. 

       Mūsu miesu apmierina, sniedz komfortu, savā veidā pestī un glābj ik dienas viss laicīgais. Tas, kam paši piešķiram atlaižu laikus, veidojam pārdošanas un izpārdošanas akcijas. Bet, pretēji tam, tomēr katrs no mums (ja tik vēlamies būt godīgi un, primkārt, paši pret sevi) varam pateikt, cik gan dažkārt vientuļš, nepabarots, salstošs un nesaprasts paliek mūsu iekšējais cilvēks. Tas, kas mēs katrs savā dziļākajā būtībā esam – gars un dvēsele Dieva radīti, pēc Viņa paša tēla un līdzības. Tas, kuru nespēj pabarot atlaižu laikā iegādātais, kaut arī it kā nedaudz zem cenas. 

       Cik gan bieži mēs meklējam un alkstam pēc atlaižu laikiem mūsu dzīves smalkākajām izpausmēm... Tām, kuras vairāk saistās ar mūsu iekšējo pasauli. To daļu, kurā vienīgi mēs jūtamies tā pa īstam laimīgi vai taisni otrādi – pavisam nelaimīgi un satriekti. Piemēram, tādai rīcībai mūsu dzīvē, par kuru domājam – kaut tas nekad nebūtu noticis ar mums! Vārdiem, kuri ir izgājuši tieši no mums un kurus mēs vēlētos padarīt par nepateiktiem. Kaut šeit būtu iespējamas atlaižu akcijas. Šīm mūsu dzīves dimensijām, kuras nav vēlamas, bet kuras tomēr pie mums ielaužas. Savam laicīgajam cilvēkam mēs iegūstam aizvien vairāk un vairāk. Tomēr tajā pat laikā mūsu iekšējais cilvēks tam netiek līdzi. Dažkārt pat taisni otrādi – uzkrītoši atpaliek. Un rezultātā vilšanās dzīvē kļūst teju vai epidēmiska.

       Kas tad ir Ziemsvētki? Protams, uz šādu jautājumu var sniegt teoloģiski precīzu un līdz ar to it kā ļoti skaidru atbildi. Jēzū no Nāceretes Dievs ienāca šajā pasaulē, lai ar savu nāvi un augšāmcelšanos glābtu mūs no mūsu pašu mirstības. Mazais bērniņš Betlēmes kūtī ir tas, uz kura pleciem reiz gulsies visas pasaules grēki. Arī mūsu. Šeit ir meklējams šo svētku neizsīkstošais prieka avots.

       Kas tad ir Ziemsvētki? To var mēģināt izteikt arī ar to, ka šodienas pirkšanas un pārdošanu lielo degsmi padarām par sava veida tēlu. Īsti Ziemsvētki atnāk nevis tāpēc, lai mums pārdotu, notirgotu kaut ko zem cenas. To galvenais mērķis ir mums sniegt to, ko varbūt negaidām savā ikdienā, bet pēc kā savas sirds dziļumos nepārstājam tik ļoti, ļoti ilgoties.

       Kristus ienāca šajā pasaulē, lai ko pasāktu ar mūsu sirdi. Lai caur šiem Dieva dziedinošajiem pasākumiem mēs iegūtu dzīvi, kas nenospiež un attiecības, kas nekad nepieviļ. Dievs ienāca, lai pieskartos mūsu sirdij, lai tā vēlāk spētu Viņa mīlestību atstarot uz citiem. Dievs ienāca šajā pasaulē, lai mēs caur Viņu viens otram spētu sniegt tieši to, ko šajā pasaulē tik ļoti gaidām viens no otra. Lai mūsos būtu vairāk spēka mīlēt un mazāk vēlmes sāpināt. Un tam visam sākums ir meklējams airvien Ziemsvētku naktī un tajā ko pasludināja eņģelis no dabesīm.

                                       Ērgļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs
                                                                                   Kaspars Eglītis