Celies, celies un apjozies ar spēku, tu Tā Kunga elkonis! Celies kā sendienās, vecu vecos
laikos!                                                 (Jes 51:9)

     Daudzus gadu simtus latviešu tauta ir dzīvojusi apspiestības apstākļos. Mūsu tautas valodu un  pašapziņu neviens neturēja par tā vērtu, lai tai piešķirtu savu īpašo vietu uz pasaules kartes. Mēs tikām izmantoti citu interesēm un mērķtiecīgi pazemoti, lai nesāktu ievērot paši savējās intereses un nesāktu tās pienācīgi aizstāvēt. Padomju gados daudzus latviešus vajāja, izsūtīja un pat nogalināja. Un tas tiešām ir viens liels Dieva brīnums un Viņa žēlastība, ka esam izturējuši, ka piedzīvojam šo dienu kā tauta, kurai ir pašai sava zeme un valsts. Šai pasaulē ir bijušas ļoti daudzas tautas, kuru vēsturiskais liktenis ir bijis ļoti līdzīgs mūsu liktenim, tomēr tās ir zudušas uz neatgriešanos.

     Latviešu tautai ir apbrīnas vērta izdzīvotspēja. Noteikti daudz lielāka, nekā tā ir bijusi citām mums līdzīgam tautām. Bet diezin vai tā ir bezgalīga... To saprast un skaidri apzināties šodien vajadzētu ikvienam.

     Ar kādām domām un kādām sajūtām mēs sagaidām Latvijas Republikas proklamēšnas 96. gadadienu? Dažreiz naktī guļot mēs savos sapņos redzam kādas neptīkamas lietas (mēdzam to saukt par sliktu murgu) un tad no rīta pamodušies mēs ar lielu atvieglojumu nopūšamies – cik labi, ka tas bija tikai slikts sapnis un tam nav nekā kopīga ar mūsu reālo dzīvi! Cik labi, ka īstenība ir daudz labāka par naktī nosapņoto. Tā mums ir pazīstama sajūta.

      Savukārt raksturojot šodienas izjūtas gribas teikt, ka viss ir pavisam otrādi. Mēs it kā esam pamodušies no jauka sapņa un esam nonākuši īstenībā, kura ir ļoti skarba un nepatīkama. Šodien daudzi dzīvo tieši ar šādu izjūtu, it kā būtu izrauti no kaut kā silta, droša un patīkama un pēkšņi konfrontēti ar kaut ko ļoti drūmu un draudīgu. Mēs daudzus gadus tikām iedrošināti dzīvot ar domu, ka laiks, kad lielvalstis teritoriālās nesaskaņas risināja ar militāra spēka palīdzību, ir sen palicis aiz muguras. Ka mēs to varam atcerēties kā ļaunu murgu, kuram nav nekāda sakara ar šodienas īstenību. Pati konflikta ideja Eiropā, tas ir kaut kas pilnīgi svešs šodienas civilizētajai sabiedrībai, kura taču it kā ir tik daudz „mācījusies” no abiem Pasaules kariem.

     Izrādās, ka visus šos gadus tas ir bijis jauks un patīkams sapnis, ko esam kopīgi sapņojuši un nu mums ir jāpamostas dzīves īstenībā, kurā ir iespējams ļaunākais – karš. Un nevis kaut kur tur... tālu prom no mūsu acīm, par ko varbūt uzzinām tikai no TV ziņām, bet šeit, pie mums... 

      Diezin vai mums izdosies bezgalīgi izbēgt no daudzu citu tautu smagā likteņa, ja no jauna netiks novērtēta šī ļoti dārgā, Dieva dotā iespēja – sava valsts. Risinājums mūsu problēmām, krīzēm un drošības apdraudējumiem varam būt tikai mēs paši. Tāpēc ļoti uzmanīgi šajos svētkos ielūkosimies sevī, kādi mēs esam? Vai esam un būsim mūsu baiļu, sarūgtinājuma un nespēka nomākti, vai arī Dieva Svētā Gara atmodināti un iedrošināti? Vai mūsu sirds būs baiļu pārņemta vai arī droša, paļāvīga un vienmēr cerībā iepriecināta? Tāda, kas ar prieku un nesatricināmu cerību ir gatava saukt uz Dievu un paļauties uz Viņa apsolījumiem. Un ir gatava arī sevi likt lietā savas zemes un valsts pastāvēšanas vārdā. Uz to lai Dievs mūs svētī un pasargā!

 
                                                                                   Kaspars Eglītis
                                                         Ērgļu luterāņu draudzes mācītājs