Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







Atgūtā valoda

       Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, un teica cits citam: “Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim,” – jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.” Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: “Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.” Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu.

(1. Moz. 11:1–9)

      Sākumā, šķiet, nav viegli saskatīt saistību starp Vasarsvētkiem, ko šodien svinam, un notikumu no cilvēces pirmsākumiem. Un tomēr abiem ir daudz kopīga, jo kā viens, tā otrs runā par cilvēku vēlmi un galvenais – spēju saprasties. 

       Toreiz, tajās tālajās dienās, Svēto Rakstu vārdiem izsakoties, cilvēki sev vēlējās sagādāt vārdu, un šis vārds tos pasargās no izklīšanas, no izkaisīšanās pa plašo pasauli. Tas ir, šim vārdam vislielākajā mērā būtu jāstiprina cilvēku vienotība. Varētu teikt, ka šie ļaudis pie iecerētā pasākuma ķērās, cēla mērķa vadīti.

       Ieklausīsimies vēlreiz, kas bija šo cilvēku iekšējais pamudinājums: Ar to mēs sev sagādāsim vārdu. Dieva radītais cilvēks bija ielikts pasaulē, lai kalpotu Viņa slavai, lai savā dzīvē veidotu un koptu attiecības ar savu Radītāju, dzīvojot Viņa tiešā tuvumā. Cilvēkam bija jākalpo kā Dieva atspulgam, jo viņš sevī nesa Dieva tēlu un līdzību. Ar to mēs sev sagādāsim vārdu. – Varētu teikt, ka ar šādu nodomu lielais Dieva uzdevums tika apgriezts kājām gaisā, tika noraidīts Dieva iedibinātais dzīves pamatmērķis.

       Droši var piekrist domai, ka cilvēks vienkārši nespēj dzīvot tādu dzīvi un tādā pasaulē, kurai nav jēgas. Savukārt, ja patiesā jēga tiek zaudēta, tās vietā ir jāliek cita. Cilvēks pat nav īpaši kaut kā jānovirza no Dieva. Pietiek jau ar to vien, ka cilvēks ļauj sev iestāstīt, ka viņa dzīve domāta tikai viņam.

       Iecerētajai būvei bija jāsasniedz debesis. Un tas bija mērķis, aiz kura slēpās pārgalvīgas cilvēku pretenzijas. Palikuši bez Dieva klātbūtnes, viņi bija apņēmības pilni pasauli veidot paši saviem spēkiem. Zemes iedzīvotāju mērķis bija vienot un pārvaldīt pasauli bez Dieva. Tomēr, neskatoties uz lielo apņēmību, viņu centienu sekas bija traģiskas – nācās piedzīvot tieši to, no kā viņi bija vēlējušies izbēgt. Cilvēki vairs nespēja viens otru saprast un līdz ar to – atrasties tuvu blakus un būt vienoti.

      Dieva iejaukšanās nebija acīm redzama, Viņš vienkārši ienesa zināmas izmaiņas pašu lielā torņa celtnieku apziņā. Viņi pārstāja saprast viens otru. Rezultātā cilvēku sadarbība ne tikai nesekmējās, bet kļuva pat neiespējama. Uzticības un sapratnes pilnās attiecības nomainīja aizdomas un neuzticība, kas apturēja viņu kopīgo darbu pie lielās sapņu pils.

       Varētu pat teikt, ka šim notikumam bija daudz smagākas un tālejošākas sekas nekā pirms neilga laika piedzīvotajiem grēku plūdiem. Toreiz plūdos bojā gāja viena cilvēku paaudze, tagad valodu sajaukšana ienesa apjukumu, neziņu un naidu katrā paaudzē bez izņēmuma. Katrā paaudzē, kas ienāca, ir ienākusi un vēl ienāks šajā, savu patieso jēgu un virzienu pazaudējušajā pasaulē, kura ir pārstājusi dzīvot Dievam, izvēloties dzīvot vienīgi sev.

      Kāpēc cilvēks ceļas pret cilvēku, tauta pret tautu? Notikums pie Bābeles torņa bija sākums. Visa tālākā pasaules vēstures gaita cauri kariem, revolūcijām, nemitīgai asinsizliešanai varas sagrābšanas vārdā no jauna un jauna atgādinās, ka cilvēka tiekšanās pēc visvarenības allaž noved pie traģiskām katastrofām. Atkal un atkal cilvēce bija spiesta pārliecināties, ka pat tās pašiem cēlākajiem nodomiem, ja tos cenšas īstenot bez Dieva, var būt visļaunākās sekas.

       Valoda, spēja noteiktā formā izteikties, ja tā varētu teikt, vienlaikus ir arī cilvēka iekšējās pasaules atspulgs. Vienotība valodā spēj nodrošināt vienotību arī cilvēku iekšējos centienos. Valodas sajaukšana varenā Dieva ietekmes rezultātā atnesa daudzveidību, pilnīgu apjukumu un nesaprašanos cilvēku starpā. Sākotnējās vienotības vietā radās domāšanas, izteiksmes un līdz ar to arī Dieva radītās pasaules redzējuma daudzveidība. Tas viss ienesa sajukumu, vēlāk vēlmi konkurēt, pacelties pāri citiem savos dzīves uzskatos un reliģiskajos centienos.

       Tā cilvēks, mēģinādams pats kāpt debesīs, Dieva meklējumos nonāca uz maldīga ceļa. Sākotnējā Dieva atklāsme viņā aizvien vairāk sāka aizmigloties, pakāpeniski zaudējot arī spēju saredzēt un pareizi izprast to, ko Dievs par sevi bija pietiekami skaidri atklājis. Apustulis Pāvils savā Vēstulē romiešiem skaidro: Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Cilvēks, vēlēdamies pats sameklēt Dievu, vienlaikus bēg no Viņa. It kā vēlēdamies būt kopā ar savu Radītāju, viņš vienlaikus Dievu noliedz. Meklējot Dieva klātbūtni un svētību, tajā pašā laikā no īstas tuvības ar Viņu vairās.

       Bet kāds tam visam sakars ar šo dienu – Vasarsvētkiem? Pirms mēģinām atbildēt, uzmanīgāk ielūkosimies tās dienas notikumos. Svarīgi pamanīt lielās pārmaiņas, kas kopš Kristus augšāmcelšanās bija notikušas ar Viņa mācekļiem. Vasarsvētku dienā redzamās norises bija pārsteidzošas. Tikai piecdesmit dienas pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās Pēteris bezbailīgi uzrunāja lielas ļaužu masas, kas uz gadskārtējiem svētkiem bija sapulcējušās Jeruzalemē.

       Tomēr pārmaiņas bija skārušas ne tikai mācekļus, bet arī tos cilvēkus, ko viņi šajā dienā uzrunāja. Tobrīd Jeruzalemi bija pārpildījuši svētceļnieki pat no ļoti tālām vietām. Viņi bija nākuši, lai piedalītos katram ticīgajam tik ļoti svarīgajos svētkos, kad tika pieminēta Desmit baušļu došana Sīnaja kalnā. Pēterim runājot, klātesošie ne vien saprata apustuļa teikto, bet arī, aicināti kļūt par Jēzus mācekļiem, labprāt atsaucās. Kā lasām Apustuļu darbu grāmatā, vēlmi sekot Kungam tajā dienā apliecināja ap trīstūkstoš cilvēku. Šie tik dažādie cilvēki saprata apustuļus un sapratās viens ar otru.

       Domājot par Vasarsvētku notikuma dziļāko jēgu, ne uzreiz var atrast pareizos vārdus, kas pilnībā izteiktu visu, kas notika un piepildījās šajā dienā. Vasarsvētkus dēvē arī par Svētā Gara nākšanas svētkiem, tādējādi norādot uz kādu īpašu pavērsienu ­– cilvēka un Dieva Gara sastapšanos.

       Tomēr, šķiet, lielākā gaviļniece ir Kristus Baznīca, kas šajā dienā no jauna izdzīvo savu ienākšanu, piedzimšanu pasaulē. Un, šādi atklājot Vasarsvētku dienas jēgu, es nebūt nevēlos mazināt Svētā Gara dāvāšanas brīža lielo nozīmi cilvēkam, bet gan uzsvērt to, kas rezultātā tapa. Jo ne Baznīca radīja Svētā Gara vienību, bet gan tikai vienā Dieva Garā vienoti cilvēki varēja kļūt par to, kas ir Kristus Baznīca. Tieši vienība vienā garā, nevis kādos cilvēciskos uzstādījumos, deva to rezultātu, kādu piedzīvoja pirmie kristieši un kādu Baznīca vēlāk izdzīvos cauri diviem tūkstošiem gadu. Ja šodien būtu iespējams kādam pirmo Vasarsvētku lieciniekam pajautāt, kas visus sapulcējušos toreiz vienoja, atbilde būtu – viens gars. Esmu par to pārliecināts!

       Domājot par visu, kas ar apustuļiem un viņu klausītajiem notika Vasarsvētkos, svarīgi pieminēt arī to, kas notika īsi pirms šīs dienas. Evaņģēlists Lūka, kas sarakstījis arī Apustuļu darbu grāmatu, sava evaņģēlija noslēgumā raksta: Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes. Mācekļi, atvadījušies no sava Skolotāja, atgriezās Svētajā pilsētā Jeruzalemē, jo tāda bija Kunga pēdējā griba: Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.

      Mēģināsim iedomāties, ko Kristus mācekļi darīja laikā starp Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem. Varbūt viņi dedzīgi apspriedās par tālākajiem plāniem. Kristīt un mācīt visas tautas – tāds uzdevums viņiem, neizglītotu zvejnieku pulciņam, turklāt bez vajadzīgās ietekmes sabiedrībā nudien nebija viegls! Bez garīgiem un materiāliem resursiem mācekļiem bija jādodas pasaulē, kuras pretenzijas arī toreiz bija augstas. Apustuļu nestā vēsts drīzāk varēja izklausīties kā šai pasaulei pilnīgi nederīga, jo aicināja cilvēkus sevi, visu savu dzīvi uzticēt Kādam, kurš pats bija miris apkaunojošā veidā – pie krusta staba.

      Iespējams, ka, uzdevuma nodarbināti, mācekļi izstrādāja turpmākās rīcības plānus, bija norūpējušies par pienākumu sadali. Varbūt... Tomēr man šķiet, ka viss bija daudz vienkāršāk – mācekļi gaidīja. Viņi pieminēja vārdu, ko bija dzirdējuši no Kristus. Pēc Jēzus pavēles mācekļi lauza maizi un dalīja savā starpā svētības kausu, kā mēs teiktu šodien – svinēja Svēto vakarēdienu. Varētu teikt, ka viņi svinēja dievkalpojumu. Jā, vienkārši gaidīja, kad, kur un kādā veidā piepildīsies Skolotāja apsolītais, ka viņi saņems spēku no augšienes. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Mācekļi gaidīja šī spēka saņemšanu. Viņi nemēģināja to radīt paši.

      Vienkārši gaidīja – tāds bija stāvoklis starp Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem.

     Vārds “gaidīt” nav populārs. Varam pat droši apgalvot, ka šodienas nepacietīgajam, mūždien steidzīgajam cilvēkam gaidīt ir sarežģīti, grūti, reizēm pat nepieņemami.

      Tomēr Psalmu autors mūs aicina domāt citādi: Tiešām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā. Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj. Cituviet: Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Vecās Derības vārdiem izsakoties, gaidīšana nudien netiek aplūkota kā cilvēka pilnīga pasivitāte, bet gan kā ļoti darbīgs viņa dvēseles un gara stāvoklis. Tāpēc pie šī vārda vērts pakavēties mazliet ilgāk.

     Ko izsaka Psalma autora teiktais par dvēseles gaidīšanu: Mana dvēsele gaida uz To Kungu?

      Gaidīt uz Dievu – tā pati par sevi jau ir atziņa, ka ne pilnīgi visu mēs spējam izdarīt paši. Gaidīt – tas nozīmētu stipri paļauties uz Kristus doto apsolījumu tajā laika periodā, kad nekas acīm saskatāms vēl nav noticis. Varētu teikt arī tā, ka gaidīt nozīmē daudz vairāk rēķināties ar Dieva [Dievu] nekā ar apkārtējām lietām un parādībām, kas caurmērā mūs iedrošina vairāk. Par gaidīšanu uz Dievu varētu runāt arī kā par īpašu sirds atvērtības stāvokli attiecībā pret Viņa radošo darbību mūsu dzīvē.

       Visticamāk mācekļi gaidīja. Tā ir viņu liecība mums, ka spēja gaidīt uz Dievu, uz Viņa atbildi uz mūsu lūgšanām, uz Viņa apsolījumiem ir tas vērtīgais iesākums, kas ir pilnīgi nepieciešams, lai piedzīvotu kaut ko no Dieva Gara klātbūtnes. Gaidīt uz Dievu nozīmē būt jau iesaistītam Dieva radošajā plānā pie mums.

        Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu. Kristus solītais spēks no augšienes pie apustuļiem atnāca kā vējš un uguns. Tāds bija rezultāts gaidīšanai uz Dieva apsolījumu. Tad cilvēki, tik dažādi pēc izcelsmes un valodas prasmē, pēkšņi sadzirdēja un saprata vārdus par Dieva lielajiem darbiem. Varētu teikt, ka te Dieva Gara pieskāriens atcēla to, kas reiz bija noticis pie Bābeles torņa. Vasarsvētku dienā piepildījās Dieva tautai sūtīto praviešu bieži vien uzsvērtais: cilvēces lielā problēma netiks atrisināta, iekams cilvēku un Dieva starpā nebūs nodibinātas jaunas attiecības, kad Dievs nevis vienkārši pieprasa paklausību, bet gan dod cilvēkiem jaunu spēku saprast Viņu un vienam otru.

       Bet atliktu vēl pajautāt: kāda var būt mūsu Vasarsvētku pieredze? Vai tiekties pēc svešām, mums nezināmām valodām, tā saucamās runāšanas mēlēs? Var jau būt... Tomēr ir vērts atcerēties Bābeles celtniekus un padomāt, vai tajā pašā brīdī mūsu vēlmes nekļūs līdzīgas viņu centieniem un ilgām – mēģināt sev gādāt vārdu, celt sev torni un pašu spēkiem radīt to, kas nav cilvēka varā – žēlīgā Dieva klātbūtni.

       Manuprāt, Vasarsvētku pieredze vienmēr ir mūsu vidū. Ja būsim godīgi paši pret sevi, tad atzīsim, ka ik dienu mēs viens uz otru runājam dažādās valodās, neskatoties uz to, ka tā mums visiem ir viena. Viena valoda mums ir, ja runājam par alfabētu un gramatiskajām likumībām, bet ne par mūsu spēju vienam otru uzrunāt un saprast. Vasarsvētku pieredze ir meklējama tepat, mūsu vidū, vienojoties vienā Dieva Garā, paužot viens otram Dieva lielos darbus, Dieva žēlastību un mīlestību mūsu grēka skartajā dzīvē. Patiesa vienotības pieredze ir meklēja te – pie Dieva altāra, kur vienojamies vienā grēku piedošanā caur vienu maizi un vienu biķeri. Kur brīnumainā – Dieva dāvātā – veidā mums nav pašu spēkiem jāmēģina tikt līdz Viņam, bet kur Dievs nonāk pie mums.

        Vasarsvētku dienas notikums patiesi ir liels! Ja pie Bābeles torņa Dievs nonāca, lai sajauktu, lai liktu šķēršļus cilvēka egoistiskajiem mērķiem, viņu savtīgajai vēlmei pašapliecināties un pacelties līdz debesu augstumiem, tad kopš Vasarsvētku dienas Tas Kungs pie mums nonāk, lai paceltu, lai pats mūs vestu uz debesīm. Lai apjukuma vietā dāvātu gara skaidrību, izmisuma un neziņas vietā – drošību, ko iegūstam caur Kristus dāvāto grēku piedošanu.

        Svētīgus jums, mīļie, šos Vasarsvētkus! Svētīgu jums Dieva Gara vienības pieredzi ik dienu!

ĀMEN.


 
 Iesūtīts: 2008.07.09 13:27
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »