Debesbraukšanas diena mums
Pēc tam Viņš tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzalemes, un jūs esat liecinieki tam visam. Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku, un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.
(Lūkas ev. 24:44–53)
Debesbraukšanas diena tiek svinēta četrdesmit dienas pēc Lieldienām – mūsu Kunga un Pestītāja Augšāmcelšanās dienas. Tas būtu liels pārpratums, ja mēs uzskatītu, ka visi luteriskās baznīcas svētki (arī Debesbraukšanas diena), ir tikai tādēļ, lai pieminētu kādu konkrētu notikumu Kristīgās baznīcas vēsturē. Protams, arī tas ir viens no svētku mērķiem. Tomēr vēl svarīgāk ir mums ikvienam saprast, kā viens vai otrs notikums ietekmē manu dzīvi šodien. Tagad. Ja sakām, ka Ziemsvētkos pasaulei dzimst Pestītājs, bet tajā pašā laikā Viņš nepiedzimst priekš mums, tad šiem svētkiem īpašas jēgas nav. Ja Lieldienās, pieminot Kristus Augšāmcelšanos, mēs vienlaikus to neuzlūkojam arī kā savu augšāmcelšanos, kā Dieva dāvāto cerību uzvarai pār nāvi tieši mums katram, šo svētku patieso iemeslu tā arī neesam sapratuši.
Tas pats sakāms arī par Kristus Debesbraukšanas dienu. Ja tā nerisina būtiskus mūsu ticības dzīves jautājumus, ja nesniedz ļoti skaidru atbildi uz šiem jautājumiem, tad droši varam teikt, ka šī bezgala svarīgā notikuma saturs joprojām mums ir apslēpts.
Šīsdienas pārdomās mēs droši varētu pieturēties pie tikko minētajām paralēlēm ar citiem lielajiem Baznīcas svētkiem. Kāpēc Kristus, iemiesotais Dievs, ienāca pasaulē, kāpēc cieta, mira un augšāmcēlās, – to mēs zinām. Ja šie notikumi ir auglīgi rosinājuši mūsu ticības dzīves jautājumus un devuši pareizās atbildes, tad varam teikt – tas ir mūsu dēļ. Mums ir nepieciešama grēku piedošana. Mums ir vajadzīga uzvara pār nāvi un augšāmcelšanās jaunai dzīvei. Atbilde uz jebkuru saistībā ar šiem lielajiem svētkiem uzdoto jautājumu ir cieši saistīta ar Dieva žēlastību un mūsu glābšanu.
Bet kādi jautājumi būtu rosināmi saistībā ar Debesbraukšanas dienu? Šajā dienā Kungs atvadās no saviem mācekļiem, un Lūka to apraksta šādi: Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Vērojot Debesbraukšanas dienas notikumus, mēs varētu jautāt: Kāpēc Jēzus dodas prom? Kāpēc Viņš pēc savas (visiem tik negaidītās) augšāmcelšanās nepaliek pie mācekļiem? Vai tad šis nebija piemērotākais brīdis parādīties visiem, kas tik ļoti priecājās par Viņa ciešanām un nāvi? Vai šis nebija īstais brīdis, lai dotos uz sinedriju un stātos savu tiesātāju priekšā? To priekšā, kuri tik vienprātīgi formālā tiesas procesa ietvaros pieaicināja viltus lieciniekus, kas sprieda absurdu tiesu? Jā, galu galā, ja jau Jēzus tomēr izlēma atstāt redzamo pasauli, tad kur Viņš ir tagad?
Eļļas kalnā Kristus, atvadoties no saviem mācekļiem, saka šādus vārdus: Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes. Apustuļu darbu grāmatā Lūka šo atvadu ainu papildina ar ļoti svarīgiem vārdiem: Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam. Šis spēks no augšienes, kurā Kristus sekotāji tiks ietērpti, parādīsies, izpaudīsies liecībā. Viņiem, kas vēl nesen bija izbijušies, bez padoma, bez skaidrības par nākotni, būs jāiet un jāliecina par notikumiem, kurus paši ir piedzīvojuši. Apustuļiem būs jāiet un jāturpina Kunga aizsāktais. Tas norāda uz kaut ko ļoti būtisku, kas šajās norisēs ir jāpamana arī mums. Kristum aizejot, nekas nebeidzas. Gluži otrādi, tagad viss sākas. Viss vēl ir tikai priekšā, un to skaidri pauž paša Kristus vārdi, norādot, uz kurieni būs jādodas liecināt. Jeruzaleme, Jūdeja, Samarija un beigās – pats pasaules gals. Šis sakāpinājums, šī priekšā stāvošā attīstība atsauc atmiņā Kunga stāstīto līdzību par Debesu Valstības raksturu: Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekams viss sarūga.
Bieži vien ir ļoti grūti tikt skaidrībā par to, kas mūsu dzīvē notiek. Grūti saprast, grūti pieņemt, vēl grūtāk daudziem notikumiem atrast kaut cik jēdzīgu izskaidrojumu. Īpaši smags šis uzdevums kļūst tad, ja kādus atgadījumus spītīgi cenšamies izskaidrot atrauti no visas mūsu pārējās pieredzes. Tā teikt, izraujot tos no mūsu dzīves konteksta. Tad kļūst pavisam smagi, jo mēs nespējam saskatīt viena vai otra notikuma jēgu. Tad nereti piezogas kārdinājums domāt, ka mūsu dzīvi nevada Visuvarenā roka, bet gan tikai kādas nejaušības. Mums šķiet, ka likstas, ar kurām dzīvē nākas saskarties, ir tikai gadījuma rakstura pārpratumi. Tomēr Dieva Vārds saka ko citu: Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī Mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu – ne tā iesākumu, ne galu.(Sal. māc. 3:11.)
Līdzīgi ir ar visu pestīšanas vēstures gājumu. Protams, ja mūsu Kunga Kristus ciešanas pie krusta un Viņa nāvi skatām atrauti no visa, ko Dievs jau senlaikos sludinājis caur saviem kalpiem, nav brīnums, ja kādam Lielās piektdienas notikumi šķiet bezjēdzīgi. Ja mēs Jāņa Kristīja dzīves noslēgumu nošķiram no pārējiem notikumiem evaņģēlijos, tad jāatzīst, ka viņa nāve bija muļķīga. Ja Pētera nodevību – Kristus trīskāršo noliegšanu – aplūkojam atrauti no visa pārējā, ko apustulis pieredzēja pirms un pēc tam, arī šo gadījumu var nosaukt par bezjēdzīgu viena cilvēka kritienu. Bet vai tā būs pareizi? Arī te visi notikumi jāaplūko kopsakarībās. Pestīšanas vēsture neatklājas tikai kādā īslaicīgā pasaules vēstures posmā. Tā turpinās nepārtraukti, sākot no grēkā krišanas Ēdenē, kad šis jautājums vispār radās. Un tā turpināsies līdz pat pasaules galam, kad mūsu Kungs, debesu godības apņemts, atgriezīsies.
To saskatīt un saprast nav viegli, tāpēc ļoti svarīgi ir pievērst uzmanību vārdiem, kas Kristus Debesbraukšanas notikumu noslēdz Apustuļu darbu grāmatā: Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam”. Te redzam līdzību ar Lieldienu rīta notikumiem. Toreiz, lai kliedētu apjukumu un neziņu, sievām pie tukšā kapa parādījās debesu būtnes, iedrošinot noticēt tam, ko viņas redz. Kungs nav miris, bet augšāmcēlies. Arī tagad, Kristum atstājot savus sekotājus, mierināt un iedrošināt ierodas eņģeļi, sacīdami: Viņš nāks atkal.
Caur lielajiem pestīšanas notikumiem cilvēkam paveras iespēja atgūt reiz pazaudētās debesis. Pašam cilvēkam tas nav bijis pa spēkam, to ir darījis Dievs. Un šo lielo iespēju aptvert arī nav cilvēka spēkos, tāpēc tik ļoti vajadzīga īpaša Dieva iejaukšanās un izskaidrošana.
Debesbraukšanas diena nav atvadu diena. Šajā dienā nav pamata skumjām. Kristus nav aizgājis no mums prom. Gluži otrādi, Viņš mums ir daudz tuvāk nekā toreiz mācekļiem. Kristus aiziet no dažiem, lai turpmāk būtu pieejams un atrodams visiem. Kristus vairs nav meklējams tikai Jeruzalemē, Kapernaumā, Betānijā, Nainē vai Nācaretē. Tagad mūsu Kungs ir sastopams visur, kur vien tiek sludināts Viņa vārds, pieminēts Viņa brīnišķais upuris un kur Viņš pats tiek saņemts Svētā vakarēdiena maizē un vīnā. Kristus ir tur, kur visa cilvēka paļāvība un ticība vērsta tikai uz Viņu kā vienīgo drošo samierinātāju starp cilvēku un Dievu, jo cits mums nav dots. Kur cilvēks savā ticības dzīvē vairs neskatās uz sevi, bet redz Kristu kā savas dzīves pamatu un vienīgo cerību, kā Pēteris to apliecināja augstās jūdu tiesa priekšā: Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.(Ap. d. 4:12.)
Tā būs līdz laikam, kad tiksim uzņemti Viņa godībā un skatīsim, kāds Viņš ir. Tad mēs – tāpat kā Kristus – atstāsim šo grēka sagandēto un nāvei lemto pasauli, lai saņemtu mums apsolīto Dieva mantojumu. Tad, izgājuši cauri visām ticības cīņām, mēs reiz piedzīvosim savu Debesbraukšanas dienu. ĀMEN. Draudzes mācītājs |