Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
Audio lekcijas
Ziedojumi







Lieldienas 2008

       Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis."

(Marka ev. 16:1 – 7)     

       Mūsu baznīcas gadagrāmātai tradicionāli tiek izvēlēts kāds Svēto Rakstu pants, kas kalpo kā zināma devīze jeb moto visam priekšā stāvošajam gadam. Šogad tie ir vārdi no Jāņa evaņģēlija – … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.

       Šķiet šī noteikti varētu būt tā drošākā atbilde, varētu pat teikt – paša Dieva skaidrojums situācijai, kura norisinājās Lieldienu rītā. Sievas dodas uz Kristus kapu, lai, kā viņām pašām šķiet, veiktu kādu ļoti svarīgu uzdevumu. Lai paspētu rīta agrumā izdarīt to, kas vēl ir palicis neizdarīts. Rīta agrums, krēsla, vēl līdz galam neuzlēkusī saule varētu būt tas piemērotākais laiks, lai dotos pie aizgājēja, par kura nāvi daudziem bija lielum lielais prieks. Viņu maz kas apraudāja, tā vietā vairums uzgavilēja un sajuta zināmu atvieglojumu brīdi, kad Kristus izdvesa pēdejo elpu.

       Sievas šķiet vada zināms aprēķins. Šajā agrajā rīta stundā viņas neviena nepamanītas varēs droši paveikt iecerēto. Viņām nebūs jāsastopās ar neizpratni un apsmieklu. Tomēr, kā saka Lieldienu rīta evaņgēlijs, tām ir jāsastopās ar ko citu. Viņām ir jāatklāj, ka pašā saknē ir kļūdījušās. Kļūda ir tajā, ka viņas meklē mirušo Jēzu ... Nodoms vēl pēdējo reizi apmeklēt sev mīļu cilvēku, lai viņam atdotu pēdējo godu, pats par sevi tas nebūtu saucams par kļūdu. Bet kļūda ir meklēt mirušo vidū to, kas par sevi ir teicis: ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs. Jā, pilnīgi kļūdaina ir apņēmība ar smaržīgām zālēm nāves miegam svaidīt to, kurš pirms tam ir teicis: … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.

       … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Paraudzīsimies, kad šie vārdi tika izrunāti. Šos vārdus Jēzus saka saviem mācekļiem brīdī, kad trīsdesmit sudraba graši par Viņa dzīvību ir nomaksāti. Kad Viņa vajātāji ir jau ceļā un ar viņiem kopā ir Jūda, kurš iezīmēs Dieva Dēlu ar sava nodevīgā skūpsta palīdzību. Tie nāk, lai izpildītu tiem doto uzdevumu sagūstīt, vēlāk tiesāt un pēcgalā sist krustā. Tie, kas paši Dieva namu ir padarījuši par laupītāju bedri, tagad pret To Kungu vērsīsies kā pret lielāko ļaundari. Baisie Lielās piektdienas notikumi ir tepat, tie tūlīt sāksies...

       Varētu teikt – pārāk pretenciozi ir šie vārdi, jo atskan no cilvēka, kura dzīves atlikušās stundas ir skaitītas. Mūsu pieredze ir spiesta pret to sacelties. Nāve ir noslēgums, mēs teiktu. Patiesībā katra izdzisusī dzīvība ir kā atgādinājums ikvienam no mums – viss mūsu dzīvēs iet uz galu. Un varam tikai minēt, cik no visa tā, kas vēl bija iecerēts, izplānots, tā arī paliks nekad nepiepildīts. Nāves pieteiktās tiesības cilvēkam apšaubīt ir neiespējami.

       Ko tad Kristus grib pateikt ar šiem vārdiem, kuri pilnīgi droši stāv ārpus mūsu pieredzes? Šī teikuma jēgu pareizi var saprast tikai tādā gadījumā, ja esam pareizi sapratuši Lieldienas.

       Bet kas tad ir Lieldienas šodienas cilvēkam? Lieldienas ir jautrības pilni pavasara svētki, kāds teiktu. Lieldienās mēs krāsojam olas un šūpojamies. Galu galā, tas ir iemesls dažām brīvām dienām. Šīm atbildēm ir zināma jēga, jo tās spēj raksturot to, kas caurmērā Lieldienās notiek. Bet tomēr jāatzīst, ka tās nespēs mūs pietuvināt Kristus teikto vārdu nozīmei. Te būs jālūkojās uz ko citu. Nekādā gadījumā ne uz to, ko šodien plašākā sabiedrības daļa Lieldienu sakarā atpazīst kā ierasto lietu kārtību.

       Ir Lieldienu rītam arī cits, pavisam atšķirīgs, iesākums, kurš tad arī veido pilnīgi citu šo svētku saturu. Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! Tā viens otru sveicina cilvēki, kam Kristus Augšāmcelšanās ir nevis vienkārši notikums, uz kuru varētu paraudzīties pēc pašu izvēles, bet gan fakts, kas saknē maina viņu dzīvi tagad un pats galvenais – viņu dzīvi aiz nāves sliekšņa.

       Lieldienu rīts caur Kristus Augšāmcelšanos ir metis vislielāko izaicinājumu nāvei, kuru cilvēks citkārt uzlūko kā savas esības galu. Pieceļoties no kapa Jēzus parādīja, ka nāvei nav varas pār Viņu. Viņš ir metis ne tikai izaicinājumu nāvei, bet arī to uzveicis. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas. (Atkl. gr. 1:18) Šādi Kristus izsakās par sevi. Bet ne tikai. Ar vārdiem – Man ir nāves un elles atslēgas – Kristus pasaka, ka Viņa varā ir arī šo uzvaru dot, sniegt kā dāvānu ikvienam ...

        Kam Kristus ir gatavs sniegt savu uzvaru pār nāvi? Tagad vēlreiz vajadzētu ieklausīties sākumā citētajos vārdos. … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Šeit it jāsaredz kāda kopsakarība. Ja Kristus dzīvo un dzīvo tieši priekš mums, tad mēs kļūstam līdzdalīgi Viņa dzīvē. Vēl vairāk – mēs kļūstam līdzdalīgi Viņa Augšāmcelšanās notikumā tik cieši, ka tas veidojās, aug un briest arī par mūsu Augšāmcelšanos. Mūsu patiesā dzīve, tās piepildījums izriet no tā, kā dzīvoja Kristus, kāpēc dzīvoja, kāpēc mira un augšāmcēlās. Kristus nāca, lai uzmeklētu pazudušo, lai glābtu grēcinieku, lai nāves vietā, kas ir grēka alga, viņam dāvātu mūžīgo dzīvību. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība: saka Jēzus. Ir vārdi, kuri vēl tiešāk iezīmē ticības Kristum un mūžīgās dzīvības kopsakarības: Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. Tas viss ir pasakāms par Lieldienām, ja vēlamies nonākt līdz to patiesajai jēgai, līdz Lieldienu kodolam.

       Atgriežoties pie Lieldienu rīta apraksta zīmīgi šķiet eņģeļa pēdējie vārdi, kurus viņš teica sievām, lai kliedētu viņu izbīli – kā Viņš jums ir sacījis. Kristus vēl pirms visiem baisajiem Lielās piektdienas notikumiem pats bija norādījis uz savu ciešanu un Augšāmcelšanās nozīmi. No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. (Mat. 16:21) Tas tiek teikts tad, kad Viņš kopā ar mācekļiem ir vēl tikai ceļā uz Jeruzalemi.

      Kas radīja Lieldienu rītā šos kļūdainos pieņēmumus sievām (vēlāk, šķiet, arī mācekļiem, jo arī viņi vēsti par Kunga augšāmcelšanos uzņēma visai rezervēti)? Zināšanu trūkums? Kristus teiktais liedz tā domāt. ... kā Viņš jums ir sacījis. Šajā eņģeļa norādē slēpjas arī zināms pārmetums, ka šie cilvēki tā īsti nav rēķinājušies ar Kristus teiktajiem vārdiem. Tie ir dzirdēti, bet tomēr palikuši nesaklausīti.

       Līdzīgā situācijā šodien atrodas lielākā sabiedrības daļa. Daudzi, ļoti dauzi ir gan dzirdējuši, ka Kristus ir augšāmcēlies, jo kaut vai virspusēji piedaloties un sekojot līdzi Lieldienu svinībām to palaist garām nevar. Lai vai cik tālu arī šodien Lieldienu svinēšanas tradīcijas būtu attālinājušās no tās patiesās būtības, mēs tomēr nevaram apgalvot, ka tā būtu izzudusi pavisam. Kristus augšāmcelšanās fakts joprojām ir pamanāms Lieldienu laika krāšņajā rosībā un tas aizsniedzas līdz katra cilvēka ausīm. Jā, bet šeit tad ir atklājas tas skumjais – cilvēki joprojām no gada uz gadu it kā to dzird, līdz ausīm jau tas viss it kā aiziet... Bet ne līdz sirdij...

     Kaut kas līdzīgs bija noticis ar šīm sievām pie tukšā kapa Lieldienu rītā. Vai tad viņas pirms tam neko nebija dzirdējušas? Vai tad Kristus pats, būdams ceļā uz Jeruzalemi, par to nestāstīja? Ka gājiena mērķis tieši ir, lai Viņš tiktu sists krustā par pasaules grēkiem un lai pēc tam trešajā dienā celtos augšā no mirušajiem un lai tādā veidā visai cilvēcei sniegtu uzvaru pār nāvi. Līdz ausīm nonācis tas bija, bet nopietna rēķināšanās ar šiem vārdiem bija izpalikusi.

       Rēķināties ar Kristus vārdiem savā dzīvē – tam ir vistālejošākās sekas. Nerēķināties – arī tad sekas ir tālejošas, bet pilnīgi atšķirīgas. Nerēķināties ar Kristus vārdiem, tas nozīmē reiz attapties taisnās Dieva tiesas priekšā pilnīgi vienam un neaizsargātam. Un uz katru izmisuma pilno jautājumu saņemt vienu atbildi – ar tevi notiek tā, kā Viņš jums ir sacījis. Ir grūti iedomāties vēl lielāku strupceļu cilvēka dvēselei, kā nodzīvot savu dzīvi un pēc galā sastapt nāvi Dievu neiepazinušam.

      … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Ja ieklausāmies uzmanīgāk, tad atklājam, ka šajos vārdos ir ietverta arī pavēle. Tā aicina uz noteiktu savas dzīves izvērtēšanu. Kad sākam aizdomāties, kā būs aiz nāves sliekšņa, tad mums no sākuma ir jāpadomā – bet kā ir bijis sliekšņa šajā pusē... Kad domājam par dzīvi pēc nāves, ir arī jādomā – kāda ir bijusi mana dzīve līdz nāvei? Te ļoti svarīgi ir nopietni rēķināties ar Kristus vārdiem. Rēķināties ar to, ko tie saka par manu dzīvi, jo bez tiem mūsu tālums no Dieva un mūsu grēku lielais apjoms tā arī paliek vienmēr līdz galam nesaprasts. Rēķināties ar Kristus vārdiem nav viegli, tas mēdz būt sāpīgi, ļoti sāpīgi. To viens no darbiem ir atmodināt mūsu sirdsapziņu, lai mēs redzētu to, kas caurmērā paliek neieraudzīts. Vārdi, kuros saņemta visa dievišķā bauslība un pravieši, tā arī ir palikuši bez atbalss mūsos – mūsu nespējā mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu.   

       Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa – saka Kristus. (Lūkas ev. 11:23) Pirmajā brīdī tas var izklausīties pārāk kategoriski, kur kāds vienkārši aicina runāt līdzi vai arī ciest klusu. Tomēr runa ir par mūsu dzīves pamatizvēlēm. Šiem vārdiem ir dziļa līdzība ar Kristus teikto par savas un mūsu dzīves ciešo saistību. Salikt kopā dzīvi, salikt pa īstam, salikt kopā savu mužību var tikai ar Kristu. Ar to, kurš Pats ir uzveicis nāvi un iznīcību. Solis pāri nāves slieksnim cilvēkam var būt liels, neaptverami liels ieguvums, bet vienlīdz tas var būt arī lielākais zaudējums. Robežšķirtne ir apslēpta tajā, kāda vieta mūsu dzīvē ir bijusi atvēlēta Kristus dzīvībai. Vai esam lietojuši tos vienkāršos, bet Kristus apsolījuma apzīmogotos žēlastības līdzekļus (Sv. Kristību, Sv. Vakarēdienu, Dieva Vārdu), kuri mūs nesaraujami vieno ar Augšāmcelto Kungu.

      Būt Kristū, būt vienotam ar Kristu, tas sākumā var izklausīties nedaudz abstrakti, pie tam kāds droši vien pajautās – kāds labums no tā? Vienkārši atcerēsimies to, ko mums katram pasaka Lieldienu rīts. Kristus nepaliek nāves varā. Nāvei Kristus ir nepieejams. Un tā arī ir tā svētā daļa no Kristus, kas caur Viņa dzīvību mūsos kļūst arī par mūsu daļu no Kristus. Arī par sevi mēs varam teikt to pašu. ... ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums – kā saka apustulis. Pilnīgi jaunais mūsu ir tas, ka mēs katrs līdz ar Kristu nāvei esam nepieejami. Nāvei nav varas par mums. Savukārt, palikt ārpus Kristus dzīvības nozīmē palikt vienam pašam, vienam sastapties ar savu sairšanu un mirstību. Tas nozīmē sastapt nāvi pilnīgi nesagatavotam un neaizsargātam. … Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Tā ir svētā daļa, kas var kļūt par mūsu katra daļu. 

                                                                                    ĀMEN.
 
Draudzes mācītājs

 Iesūtīts: 2008.04.10 11:16
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »