Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Dzīvības pļauja

       Jēzus sacīja viņiem: ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.
                                                                          (Jāņa ev. 6:35)      

       Pļaujas svētkus tradicionāli esam raduši saistīt ar ļoti konkrētām norisēm mums apkārt – mūsu laukos, pļavās, dārzos. Ar visu, kas cieši saistīts ar cilvēku ikdienas darbu, ar kura palīdzību Dievs mums ir pavēlējis gādāt sev dienišķo maizi. Tieši tā mēs parasti saprotam, ko nozīmē vārds pļauja. Pļauja ir process, notikums, kas noslēdz mūsu darbu. Vainago mūsu pūles. Piepilda mūsu lolotās cerības. Tas ir notikums, kad kaut kas tiek saņemts.

       Šajos svētkos ir ierasts baznīcu rotāt ar to, ko mums katram rudens pļauja ir devusi. Par šo gadu varam teikt, ka tas nav bijis skops. Un rudens ir atnesis visdažādākos labumus mūsu pagrabiem, pieliekamajiem, mūsu pārtikas krājumiem ziemai, iepriecinot un sniedzot gandarījumu par ieguldīto darbu. Tas ir patiess labums, ko mēs saņemam kā atalgojumu par savām pūlēm un izlietajiem sviedriem.

       Dieva Vārds par cilvēka laicīgo eksistenci saka: Vaiga sviedros tev būs maizi ēst. Mēs priecājamies, ka šiem vārdiem pie mums ir bijis saturs un jēga. Lietie sviedri nav bijuši veltīgi, un mūsu pūles nav bijušas tukšas. Taču šim priekam ir būtisks trūkums – tas ir īslaicīgs. Ziema vēl nebūs lāga beigusies, kad mēs atkal gatavosimies pavasara un vasaras darbiem, un tie mūs vedīs pretim rudens pļaujai. Bet nekad mēs nevaram būt droši, ka nākamā pļauja būs tikpat bagātīga kā iepriekšējā.

       Tomēr patiesie ieguvēji Pļaujas svētkos būsim tikai tad, ja saskatīsim, ka šo svētku garīgā jēga un spēja mūs uzrunāt var būt daudz dziļāka. Tas var notikt, ja par pļauju nedomājam tikai šī konkrētā rudens ietvaros, bet raugāmies daudz plašāk. Ja šodien sakām paldies ne tikai par novākto ražu, bet savā pateicībā esam redzīgāki. Mēs šodien varam pateikties ne tikai par to, ko Dievs ir izaudzējis un ko esam varējuši sakrāt ziemai. Šajā Pļaujas svētku dienā mēs no sirds pateicamies arī par visa mūsu darba rezultātiem un augļiem. Par rezultātiem visā mūsu dzīve.

       Šodienas Dieva Vārds ņemts no kādas garākas runas, ko mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus teica ļaudīm, kurus pirms neilga laika brīnumainā veidā bija paēdinājis ar piecām miežu maizēm un divām zivīm. Šis notikums patiešām bija pārdabisks, jo paēdināto bija pieci tūkstoši, neskaitot sievietes un bērnus. Tagad šie cilvēki ir sekojuši Tam, kurš maizi bija devis, lai skaidri liktu Viņam saprast, ka tā ir vajadzīga atkal. Jo tieši to kā šo cilvēku galveno ierašanās iemeslu min Kristus: Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.

        Šie neatlaidīgie cilvēki, kuri bija gatavi pārvarēt lielu attālumu, lai Jēzu neizlaistu no sava redzesloka, līdzīgi kā daudzi šodien, domāja, ka dzīves lielo piepildījumu dos laicīgo problēmu atrisināšana, tai skaitā izsalkuma remdēšana.

       Jēzus aicina uz piepildījumu un izsalkuma remdēšanu raudzīties gluži citādi. Var teikt, ka Viņš par to izsakās mazliet neierasti: ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Kristus ir runājis vēl tiešāk (Mt. 26:26): Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa. Šie vārdi neizsauktu izbrīnu tādā zemē, kur cilvēka gaļa uzturā nav nekas ārkārtējs. Bet toreiz, turklāt Israēla tautā, šādi vārdi bija kaut kas neiedomājams.

       Kristus kā Dzīvības maize, kā barība, kā uzturs. – Kā mums to attiecināt uz sevi, lai tas neradītu izbīli un neizpratni, bet gan prieku un gandarījumu par šādas maizes iegūšanu?

       Vispirms tas ir Viņa Vārds. Vārds, par kuru Kristus pats saka: Mani vārdi ir gars un dzīvība. Kopīgais ir acīmredzams. Kristus ir Dzīvības maize, Viņa Vārds ir dzīvība, Viņš ir dzīvības devējs. Kristu kā Dzīvības maizi nav iespējams uzņemt bez Viņa vārdiem, kas ir gars un dzīvība. Uzskatīt, ka var sastapties ar Dzīvības Kungu, apejot Viņa vēsti un neņemot nopietni Viņa teiktos vārdus, ir liels pārpratums. Patiesībā tas ir pats lielākais pārpratums, kādu var piedzīvot cilvēks, kurš savā dzīve ir vēlējies sastapt Dievu.

       Attieksmei pret Dieva Vārda uzņemšanu vajadzētu būt līdzvērtīgai tam, kā cilvēks rūpējas par sava miesīgā izsalkuma remdēšanu. Dieva Vārds jālasa regulāri, rūpīgi, atzīmējot saprasto un paturot prātā arī neskaidro. Meklējot svarīgo un priekš sevis izceļot īpašo. Un pāri visam lūdzot dievišķo skaidrību par uzņemto Dieva vēsti.

       Dieva Vārds ir jāuzņem, ar to un no tā ir jādzīvo. Tas jānēsā sevī un jāpadara par savas dzīves pamatu. Tam vienmēr ir jābūt pa rokai, nevis tālākajā istabas stūrī. Tikai tad, kad Dieva Vārds top par mūsu dzīves galveno sastāvdaļu, tas mūsos kļūst darbīgs, var sākt mūs būtiski mainīt, var tapt dzīvinošs. Un tikai tad mēs varam sākt saņemt atbildes uz savas dzīves lielākajiem jautājumiem.

       Kāpēc tieši šis Vārds? Būtisku un negrozāmu atbildi deva Jēzus pats, tomēr ir vērts pie tā mazliet pakavēties. Šī pasaule ir pārpilna vārdiem. Tiem visiem ir kāda nokrāsa, tie mēdz būt spoži, skanīgi, tādi, kurus cilvēki labprāt uzklausa atkal un atkal. Bet tiem nav un nekad nebūs tas, kas ir Dieva Vārdam. Šie daudzie vārdi runā tikai laikā un par laiku, tie paši par sevi ir laicīgi. Varam teikt pat vairāk: tie pastāv tikai tik ilgi, cik ilgs laiks dots šo vārdu teicējiem. Cilvēks aiziet, līdzi aiziet arī viņa teiktais, un vārdi zaudē jēgu un nozīmi. Savukārt Dieva Vārds nav par laiku, bet par mūžību, par nemirstību. Cilvēki gan ir centušies Dievu pasludināt par mirušu un Viņa Vārdu par izdomājumu. Tomēr šis Vārds joprojām ir dzīvs, jo pats ir dzīvība un dzīvības devējs. Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Tāda bija Kristus atbilde velnam, kad tas centās Dieva Dēlu pavedināt, lai Viņš kļūst par Mesiju pēc cilvēcisko vēlmju “piegrieztnes”: pārvērt akmeņus par maizi, un sekotājus Tev nevajadzēs meklēt; tie paši straumēm plūdīs pie Tevis.

      Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Tā ir atbilde arī mums ikreiz, kad vēlamies sevi piepildīt un pārpildīt ar pasaulīgo. Laicīgās lietas var aizpildīt kādu tukšumu mūsu sirdī un dvēselē, tomēr nekad nespēs remdēt tās dziļāko izsalkumu. To spēj vienīgi Dieva Vārds.

      Jēzus aicinājums ir Viņu pieņemt kā Dzīvības maizi. Sevi, grēcīgu un nepilnīgu cilvēku, piepildīt līdz malām ar šo svēto un dzīvinošo Dieva pilnību. Ticības ceļa iesācējam, cilvēkam, kas tikai nesen ienācis kristīgā draudzē, šāds aicinājums var likties diezgan abstrakts un neizprotams. – Ko ar to iesākt un ko darīt, lai tas piepildītos tieši pie manis? Bet ikvienam, kas dievkalpojumos piedalās jau ilgāku laiku, šādam jautājumam nevajadzētu rasties.

      Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: “Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” Šie vārdi ir ļoti labi zināmi katram kaut cik pieredzējušam draudzes loceklim.

       Cilvēks var jautāt, kur un kā saņemt Kristu kā Dzīvības maizi. Atbildi ir devis Viņš pats, un tai nav iespējams paiet garām. Kristus atbildi nevar nepamanīt.

       Mūsu luteriskajā baznīcā pa reizei izskan doma, ka Svētais Vakarēdiens ir kaut kas tāds, kas būtu saņemams tikai dažas reizes gadā. Lielā mērā šāds uzskats pamatojas ar draudzes administrāciju saistītos noteikumos, kas atrodami mūsu baznīcas Satversmē. Šī Satversme paredz, ka par pilntiesīgiem draudzes locekļiem – tādiem, kas savu piederību draudzei ir saglabājuši, – būtu uzskatāmi tie, kas vismaz reizi gadā ir bijuši pie Svētā Vakarēdiena.

       Vismaz reizi gadā ir bijuši pie Svētā Vakarēdiena... Par ko runā šie saistošo noteikumu vārdi? Lai nerastos pārpratumi, te būtu jāatzīmē divas svarīgas lietas. Pirmkārt, runa nav par cilvēka garīgo izaugsmi, bet gan par vienkāršu statistiku. Otrkārt, pievērsīsim uzmanību vārdam “vismaz”vismaz reizi gadā. Sakot “vismaz reizi gadā”, tiek norādīts uz kādu nepieciešamo minumu.

       Kad domājam katrs par savu mūžu, tad diezin vai mēs to gribētu nodzīvot, vadoties tikai no nepieciešamā minimuma. Gluži otrādi – vēlamies no dzīves paņemt pēc iespējas vairāk. Kaut mūsu attieksme pret to, ko varam saņemt no Kristus, būtu līdzvērtīga tam, ko gaidām un ņemam no laicīgā! Ņemot no Kristus, mēs paņemam no Dzīvības maizes, no mūžības. Tādēļ uzklausīt pasaulīgo padomu, ka ticēt vajag ar mēru, būtu sevi aplaupīt.

       Vismaz reizi gadā – šo vārdu jēga drīzāk saistāma ar eksistenci, izdzīvošanu, ar iztikas minimumu, nevis ar pilnvērtīgu augšanu un attīstību. Svētais Vakarēdiens tikai tur var dot bagātus augļus, kur tas tiek baudīts ar ticību. Savukārt tur, kur tā saņemšana ir tikai pienākuma pildīšana, turklāt izjūtot pat zināmu apgrūtinājumu, šī dievišķā dāvana patiesībā nav saņemta. Tur nav nekā no tā, ko Kristus ir izteicis ar vārdiem: Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.

       Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. Šī pārpilnība pie mums iesākās tad, kad Kristus par ikvienu no mums nomira pie krusta. Kad atdeva savu dzīvību, lai grēkam un ellei pār mums nebūtu varas. Tā iesākās tad, kad Dievs pasludināja, ka turpmāk būs grēciniekam žēlīgs Kristus dēļ. Šī pārpilnība un dzīvība turpinās pie mums katra, kad ieraugām: to vidū, kam Dievs ir žēlīgs Kristus dēļ, esam arī mēs. Tikai tad aptveram, ka esam atkarīgi vienīgi no Kristus žēlastības, un izjūtam vajadzību pēc personiskām un tuvām attiecībām ar savu Pestītāju. Un, atgriežoties pie Svētā Vakarēdiena, jājautā: vai maz ir vēl kāda vieta, kur Kristus mums pienāk tuvāk nekā tur – pie Viņa svētā galda?

       Pļaujas svētki pie mums nāk ik gadu no jauna. Tie domāti, lai mēs mācītos atzīt, ka viss, kas mūsu dzīvē ienāk, ir no Dieva. Bet Pļaujas svētkiem ir vēl kas sakāms: ne tikai mūsu dārzi rudeņos iet pretim savai pļaujai; lielajai Dieva pļaujai tuvojas visa mūsu dzīve, kad mēs, izsakoties Ījaba vārdiem, tiksim ievākti kā nobrieduši kūlīši. Tad raža un augļi būs atkarīgi no tā, vai Kristus ir bijis mūsu Dzīvības maize, vai Viņš mums ir bijis žēlastības pārpilnība. Vai gluži pretēji – esam Viņu padarījuši par savas garīgās iztikas minimumu...

        Pļaujas svētki. Pļauja mūsu dzīvē. Tā ir apstāšanās un līdzšinējās dzīves izvērtēšana. Tāpat tā ir skatīšanās uz priekšu, uz Viņu – visa labā Devēju. Šodien vēlos jūs aicināt ieraudzīt šo pļauju ne tikai reizi gadā, bet ik nedēļu. Šajā septītajā dienā. Dienā, kad mēs nākam sastapt savu Radītāju. Dienā, kuras klusumā un mierā varam būt patiesi un sastapties ar mūžību, atkal un no jauna satiekot Dievu un atrodot īsto savas dzīves pamatu. Tā ir patiesā un svētības pārpilnā pļauja, kad nesam Dieva priekšā savas vājības, trūkumus un nepilnības, – lai caur Dieva žēlastību, mīlestību un piedošanu atkal un atkal tiktu atjaunots iepriekšējo sešu dienu laikā mūsu dažkārt krietni vien paplukušais un pabružātais Dieva tēls un līdzība. Lai caur Kristus brūcēm pie mums atgriežas ikdienas steigā pazaudētais, paspēlētais, iemainītais...

       Tāpēc mums ir dota šī svētā diena, tāpēc mums ir dota šī pļauja. Lai, caur to ejot, mēs varētu piedzīvot to pļauju, kurā ieiesim savas dzīves noslēgumā.                                            ĀMEN.

                                                                               Draudzes mācītājs


 
 Iesūtīts: 2008.03.31 10:36
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Zane Lazdiņa

draudzes priekšniece
29493857
zane.lazdina81@gmail.com

 




Copyright © 2006; Created by MB Studija »