Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Kas apklusinās vētru mūsos un ap mums ... ?
         Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā, ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: "Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!" Un Viņš uz tiem saka: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?"

(Mateja ev. 8:23 – 27)

           Ne mazums mūsu dzīvēs ir bijuši tādi brīži, kad tā vien liekas, ka situācijas un apstākļi ir stiprāki par mums. Dažkārt piedzīvotais tik ļoti sniedzas pāri mūsu spēkiem, ka atliek līdzīgi kā mācekļiem kliegt – “Mēs grimstam!”. Šādu dzīves sastrēgumu raksturošanai droši varētu lietot vārdu “vētra”.

      Šai Svēto Rakstu vietai, ja tā varētu teikt, ir vairāki slāņi. Šeit mēs atrodam vārdus, kuri pasaka ko būtisku arī par mums. Turklāt tas tiek atklāts diezgan neierastā veidā. Neierastā ar to, ka vienlaikus mūsu, kā Kristus sekotāju, būtne tiek parādīta it kā no dažādām pozīcijām. Pie mācekļiem redzētais, no vienas puses, parāda kaut ko ne visai iepriecinošu, savukārt no otras puses – tieši šis neiepriecinošais kalpo kā liels stiprinājums, lai drošāk raudzītos nākotnē. 
     Ir svarīgi neizlaist no acīm to brīdi, kad mācekļiem nācās gūt šodien aprakstīto pieredzi. Šo atgadījumu uz jūras mācekļi izdzīvo neilgi pēc izdarītā lēmuma doties kopā ar Kristu Viņa sludināšanas ceļā. Tas bija sekošanas ceļa pats sākums, tomēr jāatzīmē – sākums ar savu, pat visai bagātīgu, pieredzi. Pieredzi, kurai vajadzēja kalpot par pārliecības stiprinājumu izdarītās izvēles pareizībai. Uz to brīdi mācekļi jau bija kļuvuši par lieciniekiem daudziem brīnumainiem notikumiem. Brīnumainas dziedināšanas, sludināšana ar spēku, cilvēku atbrīvošana no tumsas spēku valgiem, tās visas bija līdz tam nepieredzētas lietas. Un tā visa rezultātā, kā Mateja evaņģēlijs to pasaka: “... daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzālemes, no Jūdejas un no viņpus Jordānas gāja Viņam pakaļ.” Mācekļi bija līdzās Kristum un līdz ar to cilvēki, kas gāja līdzi Viņam, zināmā mēra gāja līdzi arī mācekļiem. Mēs varētu stādīties priekšā tās izjūtas, kuras, jo dienas, jo vairāk, pildīja jaunos Kristus sekotājus. Mācekļos noteikti dzima zināma garīga rosība, drošības sajūta, dvēseles pacēlums, kas solīja cildenu nākotni. Būt klāt, būt šo notikumu līdzdalībniekiem, būt par pavadoņiem vēl nebijušiem notikumiem.

          Bet tieši šobrīd, pēc pieredzētā pacēluma, bija pienācis laiks atkal kaut kam vēl nebijušam. Piedzīvojumam, kam vajadzētu daudz ko mainīt mācekļos, pārveidot, pārkārtot, kaut ko atmest un tā vietā likt ko jaunu. Sniegt izvērtējumu aiz muguras atstātajam sekošanas ceļam.

          Atgadījums uz jūras atklāja, ka ne vienmēr ir iespējams būt līdzās Kristum pacilātā noskaņojumā un emocionālā labsajūtā. Mēs noteikti to vēlētos. Bet šī situācija mums parāda, ka patiesībā, ja ejam līdzi Kristum, tad šajā iešanā mēs neizvēlēsimies apstākļus, kas būs pielāgoti mūsu vēlmēm. Lūk, pirmais piemērs: mēs tiekam ievesti jūrā, sākās tāda vētra, ka viļņi gāžas pāri laivas malai, un pie tā visa klāt nāk vēl tas, ka Kristus vienkārši guļ...

          Miera un vispārējās drošības apstākļos nav grūti savu dzīvi pieskaņot kādai idejai, šajā gadījumā – pārliecībai par zināmu Dieva vietu manā dzīvē. Jā pieskaņot, jo tieši tā mēs ļoti bieži stādāmies priekšā ticību Dievam – kā piekrišanu, kā savas pārliecības izteikšanu par labu kaut kam. Tieši šādas attieksmes rezultātā ir nācies dzirdēt pat pavisam absurdus formulējumus – es Dievu nenoliedzu, bet es Viņam neticu. Par ko gan varētu liecināt šāds teikums? Dievs ir kaut kas tāds, kā eksistenci mēs, iespējams, respektējam, bet citādi Viņš mums ir pilnīgi vienaldzīgs. Un arī šāda nostāja dažkārt var tik pasniegta kā ticība Dievam.

          Ticība Dievam var parādīties arī kā sevis sasaistīšana ar ko redzamu šajā dzīvē. Te vairumā gadījumu runa būs par baznīcu, par draudzi. Jau tas vien, ka tur esmu un izrādu kādu ieinteresētību, mani padara par ticības nesēju. Un vispārējas drošības apstākļos samērā bieži tieši tā atklājas cilvēka ticība.         

          Atgriežoties pie šodienas notikuma. Iespējams, ka tā tas bija arī ar mācekļiem. Ka viņu sekošana un viņu ticība balstījās uz visai irdena pamata. Tieši tāpēc vajadzēja atņemt to, kas bija viltus balsts. Vajadzēja radīt zināmu bezsvara stāvokli, lai mācekļi paši ieraudzītu, cik vērta ir viņu patreizējā ticība. Un šādam mērķim vētra uz jūras varēja būt labs palīgs.

          Atrašanās vētrā, bangojošas jūras vidū, var mums daudz pateikt par cilvēka bezspēcību ietekmēt notikumus. Tu esi viļņu un vēja varā, tie mētā tavu laivu, groza to, draud apgāzt un tu neko nevari iesākt pret to visu. Ja nu vienīgi apturēt, apsaukt šo dabas apstākļu ārdīšanos... Bet, kurš gan no mums ir bijis tik drosmīgs, lai ko tādu mēģinātu darīt? Kurš jel kad pat domās to būtu pieļāvis? Bet, kā rāda šodienas atgadījums, tieši tāds ir mūsu Pestītāja prāts – vest mūs pie tādas ticības, kas spētu savaldīt vētru. Vest mūs pie ticības, kura palīdzētu rast mūsos uzdrīkstēšanos paveikt nepaveicamo. Šajā gadījumā – savaldīt vētru.

          Bet, lai iemācītos savaldīt vētru, ir jābūt ievestam tajā. Lai vētra Dieva spēkā mums paklausītu, ir jābūt gatavam sekot Kristum ne tikai miera un emocionālas pacilātības apstākļos, bet jābūt gatavam iet līdzi visur. Tieši tas arī izsaka sekošanas būtību. Sekotājs seko, nevis norāda ceļu vai diktē noteikumus tam, kuram ir izvēlējies sekot.

          Bet kas notika vētrā? Šajā visbriesmīgākajā brīdī pār mācekļu lūpām nāk izmisuma pilns sauciens: “Mēs grimstam!”. Tas ir, mēs ejam bojā. Bet, kā vērtēt šādu izmisuma kliedzienu, domājot par mācekļu ticību? Pirmā doma visdrošāk būtu, ka... ticība šajos vārdos nav atrodama. Kāpēc tā? Tāpēc, ka ļoti līdzīgi mēs raugāmies arī uz saviem šāda veida izmisuma brīžiem. Sevi šāda rakstura apstākļos arī redzam kā bez ticības, bez paļāvības. Kā nespējīgus ticēt, paļauties, nešaubīgi sekot. Un smagākais, to redzot pie sevis, ir tas, ka caur to mēs jūtamies Dieva atstāti. Jūtamies Dieva pamesti un šīs pamešanas tiešais iemesls ir mūsu izmisums, caur kuru mēs Dievam godu nedodam. Tas noteikti ir visai labi pazīstams dvēseles noskaņojums.

       Šodienas notikums beidzas ar to, ka vētra apklusa un nomierinājās. Bet kas tam bija par iemeslu? Mēs pamatīgi maldinātu paši sevi, ja domātu, ka šādu pēkšņu notikumu pavērsienu radīja mācekļu nesatricināma ticības stāja. Par iemeslu tam bija... jau tikko minētais izmisums. Mēs varētu teikt, ka tieši šis izmisuma sauciens apklusināja vētru, kura mācekļiem likās pazudinoša.

          Lūk, kāda ir Dieva attieksme pret mūsos mītošo izmisumu un nespēju ietekmēt notikumu gaitu! Ne mums pazudinoša, bet mūs glābjoša. Caur to tiek apturēta vētra mūsos, kā arī ap mums. Un tas viss aicina līdzīgi domāt par savu ticību. Nenoniecināt to tikai tāpēc, ka tā kliedz pēc palīdzības, ka sauc pēc glābiņa, ka uzreiz neatklājas nesatricināmā spēkā.

          Mēs grimstam: to noteikti ir nācies piedzīvot. Un te es vēlētos, lai jūs pajautātu paši sev - bet vai ir nācies kādreiz arī nogrimt? Nogrimt tā, ka nevar vairs uzpeldēt? Liekas, ka nē, ja jau lasām vai klausāmies šo stāstu... Un kas to ir paveicis? Vairumā gadījumu tas ir bijis kluss lūgums vienkāršos un īsos vārdos. Daudzkārt tā varbūt ir atklājusies tikai kā savārgusi nopūta: “Dievs palīdzi...”

          "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Tas neskan kā kompliments, bet tas nav arī smags pārmetums. Vairāk – caur jautājumu dots secinājums. Mūsu bailēs ir meklējama mazticības sakne. Tās abas sader kopā – šaubas un bailes. Tāpat abas vienlīdz viegli spēj pārņemt mūsu sirdi.

          Mācekļi uz jūras ieguva ko ļoti vērtīgu. Izrādās, ka viņi seko kādam, kuram vētra nespēj kaitēt. Viņi atrodas līdzās Tam, kura vadībā iznīcība un posts, lai cik biedējošs, tomēr iet garām.

          Tas bija brīdis, kurš atklāja ko svarīgu par ticību. Tā neparādās vienkāršā piekrišanā. To nevar rast tad, kad mēs vienkārši pieslienamies kādai noteiktai pārliecībai, idejai vai tradīcijai. Ticība dzimst mūsu nespēkā, kurš kliedz pēc Dieva mūsu dzīvēs. Ticība aug un stiprinās tad, kad tā tiek nopietni pārbaudīta. Ticība dzimst tur, kur savas galējās izpausmes sasniedz bezcerība, kad neatliek nekas cits kā vienkārši kliegt: “Mēs grimstam!”

 

          Kādā baznīcas dziesmā mēs dziedam: “Jo ticība tāds spēks var būt, kas neredzamo redz un jūt. Un visu dara jaunu.” Šāda vārdos izdziedāta pārliecība saskaras ar 93. psalma vārdos teikto: “Viļņu kalni cēlās, ak, Kungs, tie krāca un plīsa, tie šņāks arvienu vēl jo stipri. Bet varenāks par lielo ūdeņu krākšanu, varenāks par jūras bangām ir Tas Kungs Savos debesu augstumos!” (Ps. 93: 3–4) Pirmais ir acīm redzamais un tas parasti mūsos rada pārsteidzīgas bailes. Ciešāk pieturoties pie psalmā dzirdētā, mēs raugāmies uz viļņu augstumu un vēja stiprumu. Savukārt, Dievs mūs aicina raudzīties tam pāri un tas nenāk viegli.

          Un te vietā būtu savs ticības redzes treniņš, tēlaini izsakoties, „bezvēja apstākļos”. Tur, kur mums ik svētdienas ir saskarsme ar neredzamo caur vienkāršām un redzei uztveramām lietām. Saredzēt Dievu caur Viņa doto Vārdu. Caur vienkāršu maizi un vīnu mums ir daļa pie citkārt acij aizklātās Kristus Godības. Caur trijām saujām Svētās Kristības ūdens cilvēks no nāves pāriet dzīvībā. Arī šeit mēs tūlīt vēlamies piekrist redzētajam un caur redzēto dot savu vērtējumu. Bet tāds ir veids, kā Dievs ir vēlējis mūsos diedzēt ticības asnus: “Jo ticība tāds spēks var būt, kas neredzamo redz un jūt. Un visu dara jaunu.”

          Kristus apsauca vētru un vienlaikus arī apsaukta tika mācekļu mazticība. Tas pats ir sagaidāms pie mums – mazticība, šaubas var tikt apsauktas vētrā un tikai kopā ar to.      

                                                                             ĀMEN.

 Iesūtīts: 2010.11.13 16:28
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »