Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas. Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī.

(Jesajas 60:1 – 5)      

       Mēs šodien esam pulcēti kopā, lai svinētu Zvaigznes dienas dievkalpojumu. Pats vārds “svinēt” jeb “svinības” daudz pasaka priekšā. Svin un ar svinībām atzīmē īpašas brīžus un notkumus mūsu dzīvēs. Šī diena ir īpaša. Lai gan par katru dievkalpojumu mēs sakām, ka to svinam, jo patiesībā ikviena saskare ar Dieva žēlastību un piedošanu mūsu grēka skartajām dzīvēm ir tā vērta, lai to svinētu, tomēr šodien es vēlētos nedaudz pateikt, kas ir Zvaigznes diena. Nedaudz uzsvērt īpašo šajā dienā.        

       Zvaigznes diena ir vieni no pašiem senākajiem kristīgās baznīcas svētkiem. Ir stingrs pamats uzskatīt, ka pirmbaznīcā tieši šajā dienā svinēja Ziemsvētkus, Kristus piedzimšanas svētkus un vienlaikus arī pieminēja to, ka Viņš ir valdnieku Valdnieks un ķēniņu Ķēniņš.

       Zvaigznes dienā no tālam zemēm nāca gudri vīri, lai godinātu jaundzimušo ķēniņu. Var teikt, ka tas notika visai neierasti. Neierasti tāpēc, ka situācija prasītu rīkoties savādāk. Šādai godināšanai vajadzētu notikt greznā pilī, pasniedzot līdzi atvestās dārgās veltes kādam augstdzimušam bērnam. Iespējams, tronī esošā ķēniņa dēlam vai vismaz kādam, kas bija līdzas viņam. Tomēr par spīti it kā pilnīgi pašsaprotamām prognozēm ceļš nenoslēdzās Jeruzālemes ķēniņa pilī. Tas veda tālāk, jo sendienu pravieša balss aicināja nācējus uz pavisam citu vietu. Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu."  

       Vīri no tālajām zemēm bija nākuši, lai uzmeklētu jaundzimušo jūdu ķēniņu. Viņu, par ko pravietis Jesaja izteicās ar vārdiem: Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. (Jes. 9:5) Vārdi visai skaidri izsakās par valdīšanu, par ķēniņu, par kādu, kura rokās būs vēl neredzēta vara. Kādas izjūtas varēja radīt pravietojuma vārdi par ķēniņu brīdi, kad Israēla ķēniņa tronis nebija gluzi tukšs? Tronī sēdošajam Hērodam bija pamats satraukumam. Tomēr valdnieks ļāva viņiem to darīt, apmaiņā pret to, ka vīri pateiks, kur meklētais ķēniņš mīt, lai vēlāk pret viņu paceltu savu, jau tā līdz elkonim ar asinīm notraipīto, roku.

       Gudrie vīri atrada meklēto. Zvaigzne, kas bija reiz atspīdējusi austrumu zemē, tagad atspīdēja ne tikai virs Bētlemes kūtiņas, bet arī viņu sirdīs. Gaisma atausa. Hērodam viņi ziņu nedeva, turpretī pa citu ceļu un kā pa visam citi, jauni, ļaudis devās pretī atjaunotai dzīvei Kristū. Viņi bija tapuši par tiem, par kuriem vēlāk apustulis Pāvils teiks: Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Kor. 5:17)

        Bet vai gaisma atausa ķēniņam Hērodam? Nē. Nespēdams novilkt skaidru robežu starp savas dvēseles pestīšanu un politisko cīņu par troni, Hērods bija gatavs uz visu. Gatavs iznīcināt, no zemes virsas noslaucīt Dieva dāvāto glābšanu, pat īpaši neizvēloties līdzekļus. Apkaujot daudzus nevainīgus bērnus, tā padarot dziļi satriektus un nelaimīgus neskaitāmus cilvēkus, tāds bija Hēroda ceļš, jo viņam gaisma neatausa. Par šo cilvēcisko traģēdiju apustulis Jānis, ievadot sava evaņģēlija stāstījumu, rakstīja: Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Ak, vai, kā gan būtu izmainījusies Hēroda dzīve un vēsturiskā piemiņa uz audžu, audzēm, ja Viņš būtu ieklausījies Svēto Rakstu vārdos... Bet gaisma neatausa un par to arī vēsturei ir savs skarbais vērtējums. Romas imperators Augusts lietoja pat šādu izteicienu: “Būt pie Hēroda par cūku kūtī ir daudz drošāk, nekā par viņa radinieku pilī.”

      Zvaigznes diena ir diena, kad jau pašā Kristus piedzimšanas sākumā atklājās Viņa ķēnišķība. Laicīgie valdnieki valda par tautām, tie ir gatavi apspiest, pakļaut, pat nogalināt, lai tikai no viņiem nezustu ne kripatiņas reiz piešķirtās varas. Bet Kristus valda arī pār to... jo Viņš ir Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. Tā ir vēsts, kuru tieši un uzsvērti līdz mums atnes Zvaigznes diena. Jeb, kā to sauc arī savādāk: Epifānija vai Atspīdēšana.

       Atgriežoties pie šīs dienas vēsturiskās izcelsmes, pie šo svētku avotiem, varam teikt, ka īstie Ziemsvētki ir šī diena. Diena, kad pasaule saņēma savu Ķēniņu, to uzņēma un pagodināja. Un tikai dažus gadsimtus vēlāk tika veikta zināma nošķiršana starp Ziemsvētkiem un Zvaigznes dienu. Tika nodalīta Kristus ķēnišķības un Viņa pazemības pieminēšana.

       Un tagad tālākajās pārdomās lai mūs vada vārdi no Vecās Derības no pravieša Jesajas grāmatas. Arī šim Vecās Derības tekstam ir liela loma Zvaigznes dienas svinībās. Tas ir viens no fragmentiem, kurš jau agri tika izmantots atzīmējot šo lielo dienu.  

       Zvaigznes diena. Epifānija. Atspīdēšana. Paturot prātā tos tālo dienu notikumus, mums šodien ir jājautā sev – ko man nozīmē šie, iespējams, ne uzreiz saprotamie vārdi? Jesajas teiktie vārdi mums grib un var palīdzēt to saprast.

       Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Gaismu mēs esam raduši uzlūkot kā fizikālu lielumu mūsu dzīvēs. Tas noteikti lielā mērā ir pateicoties tam, ka saules radītajai gaismai patiešām ir ļoti nozīmīga loma šīs Dieva radītās pasaules pastāvēšanā. Gandrīz nekas šajā pasaulē nevar pastāvēt bez gaismas. Tā ir vitāli nepieciešama augiem, dzīvniekiem un tāpat arī cilvēkiem. Rets būs tāds process uz šīs pasaules, kuram nebūtu nepieciešama saules gaismas vai kādas citas gaismas līdzdalība.

       Tomēr Jesajas vēsts mūs aicina par gaismu domāt daudz dziļāk. Jā tieši vārds “dziļāk” būtu tas, kas daudz labāk runātu par gaismu, kuru savās dzīvēs ieraudzīt aicina sendienu pravietis. Saules gaisma patiešām spēj izgaismot šo pasauli, dāvat mums spēju redzēt, saredzēt, atsķirt, nodalīt. Tomēr tas viss ir tikai tik tālu, cik tālu iet runa par mūsu miesas acīm.    

       Par Kristus piedzimšanu apustulis Jānis saka: Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. ... patiesais gaišums – tas bija Kristus piedzimšanas iemesls. Te var rasties neizpratne, tomēr jāsaka, ka apustuļa vēsts mūs ved daudz tālāk gaismas jautājumā nekā mēs par to mēdzam domāt savā ikdienā.

       Arī acīm tveramajai gaismai ir spēja mums dot saskatāmu un aplūkojamu pasauli, tomēr tai ir liegta spēja iespīdēt tur, kur gaisma bieži vien ir vajadzīga ne mazākā mērā kā pasaulē. Cilvēka sirds ir vieta, kur gaismai ir jāiespīd. Bez Dieva piedzimšanas tajā, bez dievišķās gaismas apspīdēšanas, tā ir un paliek tumsas un krēslas vieta. To aicina mūs saprast arī Jesaja: Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas...  

       Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas... Tādu rakturojumu sniedz pravietis savam laikmetam, cilvēkiem, tautai, kuras vidū viņš dzīvo. Var šķist, ka Dieva vīra vēstītais ir tieši attiecināms uz tā laika sabiedrību. Šodienas cilvēks visai bieži ir kārdināts domāt, ka neko tādu nekādā gadījumā nevarētu teikt par šodienas cilvēci. Runāt par iespējamu tumsu, krēslu cilvēka prātā un apziņā – tā gan būtu pārgalvīga uzdrīkstēšanās, kura nepelnīti kritizētu tā saucamās šodienas vērtības.  

       ... bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Saule patiešām spēj radīt gaismu šajā pasaulē, tai uzlecot tumsa un krēsla ir spiestas atkāpties. Tomēr cilvēka sirds, lai cik gaišs būtu apkārt, paliek tumsā un krēslā, ja tajā nav uzlēkusi Dieva klātbūtnes spožā saule. Vai tad ne to nozīmē šie Jesajas vārdi - bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs? Tieši šādu līdzību mūs aicina ieraudzīt pravietis. Tāpat kā šai pasaulei ir vajadzīga saules gaisma, tieši tāpat cilvēka sirdij ir nepieciešama Dieva gaisma, kura tur iespīdētu, izgaismotu visu, kas ir tumsas un krēslas pārklāts. Apustulis Pāvils šādu iespīdēšanu raksturo tā: Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma.

       Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Šie vārdi skan pacilājoši, bet bieži var tik uztverti visai aptuveni, ja cilvēks nav atklājis šī aicinājuma praktisko pusi. Mēs cilvēki esam pilnīgi, neatdalāmi, bez atlikuma un kādiem izņēmumiem vienoti vienā īsā teikumā – es, nabaga grēcinieks. Šie vārdi ir labi atpazīstami katram, kurš ienācis kristīgajā draudzē. Šo vārdu novietojums dievkalpojumā vēl vairak pasvītro to dziļo jēgu. Patiesībā ar to mēs sākam – es, nabaga grēcinieks. Tas ir pirmais, kas mums ir Dievam sakāms par sevi. Tie ir vārdi un atziņa, caur kuru mēs varam tuvoties Dievam.

       Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Šie apustuļa Pāvila vārdi tikai tad var iesākt savu brīnišķo darbu, kad cilvēkā ir iespīdējusi dievišķā gaisma, kad cilvēks tās izgaismots ir atdūries tikai pret vienu vienīgi secinājumu savā dzīvē – es, nabaga grēcinieks. Un patiesībā viss, kas man ir vajadzīgs šajā dzīvē, tā ir Dieva želastība, kura manī varētu uzveikt to, kas nav mana paša spēkos. Uzveikt manī to tumsu, krēslu, iznīcību un mūžīgo nāvi.

        Zvaigznes diena, Epifānija jeb Atspīdēšana, ir ļoti svarīgs dievišķās atklāsmes solis. Epifānija ir neredzamā atspīdēšana. Dieva žēlastības gaismas iespīdēšana manā un tavā sirdī. Tas ir Dieva īstenības un patiesības iebrukums mūsu pašapmierinātības pasaulē. Jā, nemanāms, it kā neredzams, bet tāds, kas vienmēr rada savas sekas. Tur, kur notiek šī Dieva ienākšana, atspīdēšana, tur nekas nevar palikt pa vecam. Arī Zvaigznes dienas evaņģēlija lasījums to skaidri apliecināja. Kristus ienākšana šajā pasaulē radīja troksni un satraukumu. Hērods pamatīgi uztraucās. Diemžēl – tikai ne par savas dvēseles likteni mūžībā, bet gan par sava troņa noturību. Jeruzalemes ļaudis bija satraukuma pilni. Bet atkal – ne dvēseles, bet gan savas ādas dēļ. Vienīgais, kā savu satraukumu varētu remdēt, būtu iet un nokaut šo bērnu, tad būs miers... 

       Svēto Rakstu vārdiem runājot, visu pasauli, kurā mājojam, nospiež tumsa neatkarīgi no tā, vai pašlaik ir dienas gaišums vai nakts melnums. Iepretī Dieva gaismai pasaule aizvien paliek tumsā, jo tāds ir cilvēka dziļākais stāvoklis. Šodienas vēsts mums jautā, vai mēs stāvam gudro pusē, kas nāk un pielūdz, vai ķēniņa Hēroda pusē, kas vēlas nogalināt. Patiesībā Zvaigznes diena uzdod pavisam tiešu jautājumu – gaisma un dzīvība vai tumsa un nāve?    

       Šajās dienās mēs Zvaigznes dienu svinam šķirti no Ziemsvētkiem. Un tajā noteikti ir satverams arī savs ieguvums. Svētku laiks ir it kā pagājis. To svētku, kurus saucam par gaišajiem, baltajiem. Svētkiem gada plūduma tumšākajā laikā. Gaišie svētki paiet, bet gada tumšākais laiks paliek – tādu cilvēks varētu izdarīt secinājumu raugoties uz lietu redzamo izkārtojumu. Un tad nāk Zvaigznes diena, atnesdama līdz mums pravieša balsi: Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tur, kur tu dažkārt esi kārdināts saredzēt ko pagājušu, Zvaigznes diena aicina ieraudzīt ko tādu, kas tikai iesākas. Dieva gaismas iespīdēšana tavā sirdī, ja tik vien Kristus piedzimšana tev nav bijusi kā vienkāršs svētku iemesls, bet gan Pestītāja dzimšana tieši tavai dvēselei. Glabēja došana tieši tavai dzīvei. Zēlastības pilna atbilde tieši uz tavām sirds nopūtām – es, nabaga grēcinieks...                                  ĀMEN.
                                                                            
                                                                          Draudzes mācītājs.