Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Gadu mija

       Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnakam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā; tiešām, Es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos. Un, ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīti tie! Bet to ziniet, ja nama kungs zinātu, kurā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā. Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat."

(Lūkas ev. 12:35 – 40)             

       Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnakam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. Ko nozīmē būt līdzīgiem ļaudīm, kas gaida savu kungu pārnākam no kāzām? Šeit noteikti vietā būtu sev atgādināt, ka kāzas varētu būt viens no tiem sadzīves godiem, kas vienmēr saistās ar lielu svinēšanu. Tur viesi tiek aicināti lielā pulkā, tur kopā sanāk radi un draugi. Tur klāt ir katrs, kam ir kāda īpaša saikne ar jaunlaulātajiem. Droši var teikt, ka šādus svētkus nemēdz organizēt pavirši, tos nesvin tā pa roku galam, garlaikoti un īgni. Tad vienmēr viss ir pardomāts un galvenās rūpes saistās ar kāzu viesu labsajūtu.

       Tā visa rezultātā savas sekas ir arī tam, kas vairāk saistītos ar šo godu noslēgumu. Tas var kļūt grūti prognozējams. Kamēr visi nav krietni izpriecājušies, kamēr nav notiesāts sarūpētais cienasts, tikmēr svinību noslēgums vēl nav peinācis. Tas ir vēl jāgaida. Un šī kāzu noslēguma gaidīšana noteikti vairāk attiektos uz tiem, kas palikuši mājās, tiem, kas gaida pārnākam savus saimes ļaudis no kāzām.

       Vārdam “gaidīt” droši līdzās varētu likt šodien izskanējušo aicinājumu būt modram. Būt modram – tas raksturo to, ka tiek kaut kas patiesi, no sirds gaidīts un pats galvenais – tikai tā var arī sagaidīt.

       Šajā gadu mijā Jēzus mūs uzrunā ar līdzības vārdiem, kuri aicina mūsos audzināt un nostiprināt modrību. Var pacelties jautājums – kamdēļ, no kā, kāpēc? Atbilde ir ieslēgta noslēguma teikumā. Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat. Tai vajadzētu būt modrībai, kuru piepilda gaidas uz mūsu Kunga otro atnākšanu. To pašu mēs izsakām arī ik svēdienas ticības apliecībā – no kurienes atnāks tiesāt dzīvot dzīvos un mirušos.

       Kristus nāks, lai šo pasauli tiesātu. Tas ir fakts, kas, atšķirībā no Kristus piedzimšanas, Viņa nāves un augšāmcelšanās, vēl ir tikai gaidāms. Tas ir fakts, kas ir likts kā visas kristīgās baznīcas un katra atsevišķā kristieša ilgu piepildījums. Kristus nāk, lai tieši nostātos pretī šīs pasaules bezdievībai, tās naidam. Lai to atjaunotu no jauna savā dievišķajā līdzībā, to ne mazāk kā iznīcinot. Redzi viss ir tapis jauns: saka apustulis, par tā cilvēka dzīvi, kas ir Dieva pieņemts un apžēlots. Tieši to Kristus atnākot teiks par visu redzamo un neredzamo pasauli.

       Kristus nāk! Šodien gadu mijā varam jautāt paši sev, kā mūs ietekmē šī dievišķā norāde? Vai tas kaut kā nosaka manu mūžu? Varam jautāt vēl tiešāk – vai šis fakts ietekmē manu ikdienišķo, praktisko dzīvi? Vai tas ietekmē mani tā, ka esmu ko gatavs mainīt savu dzīvi tā, lai tad, kad Kristus atnāk, Viņam nebūtu manī jāredz svešinieks? Īsāk sakot – ja Kristus nāk, vai ir tā, kas es Viņu arī gaidu?

      Gadu mija no visiem svētkiem visvairāk runā un pati par sevi atgādina, ka mēs dzīvojam laikā. Mēs skaitām mirkļus, stundas, dienas, mēnešus un gadus. Līdz tas viss satek kopā un izveido to, ko saucam par dzīvi. Atskatoties atpakaļ varam droši teikt, ka nav mūsu dzīvēs bijušas pat divas pilnīgi vienādas dienas. Vēl mazāk to varētu teikt par mēnešiem un gadiem. Mums atvēlētais un izdzīvotais laiks ir ļoti dažāds un tomēr mēs katrs dzīvojam vienreiz. Tāpēc arī apstulis piekodina, lai mēs ar vērību raugamies uz savas dzīves būvi: Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. 

       Laiks ir ļoti svarīgs dotais lielums mūsu dzīvēm. Un, ak, cik žēl, ka mēs bieži par to aizmirstam. Vai ne tāpēc mūsu sarunvalodā spēj ienākt pat tāds teiciens: nosist laiku. Tā attiekties pret laiku var tikai tad, ja tas tiek uzlūkots kā kaut kas tāds, kas pilnībā pieder mums. Laiku var nosist tad, ja uzskatām, ka valdām pār to. Ka tas bez atlikuma ir mūsu īpašums.

       Tavā rokā stāv mani likteņi... saka 31.Psalma autors. Atgriežoties pie laika varam teikt – Tavā rokā ir mūsu dzīves laiks. Tā ir izšķiroša atziņa tam, lai mēs varētu sākt domāt par to, ar ko piepildīt mūsu dzīves. Piepildīt tā, lai Dieva atvēlētais laiks mums nav izrādijies tukšs, nesaturīgs, tāds, par kuru droši varētu teikt – tas ir bijis vienkārši nosists.

       Laiks mums tiek no Dieva piešķirts reizē ar mūsu dzīvību. Izsakoties Jēzus līdzības vārdiem, tie ir kā šie dārgie talenti, nauda gabali, kuri tika uzticēti kunga kalpiem, lai tie tos lietotu ar apdomu, tos vairotu. Tiem atrastu pienācīgu pielietojumu tā, lai kungam pārnakot nebūtu jakaunās. Līdzība brīdināja no tā, lai talents netiktu aprakts, lai dzīvei piešķirtais laiks nebūtu izlietots nejēdzīgi. Tas ir pats svarīgākais, kad saprotam, ka laiks mums ir dārga dāvana.

       ... nosist laiku. Tā var teikt un nopietni savā sirdī domāt tikai tad, ja cilvēks neapzinās laika vertību. Laiks cilvēkam var kļūt par nevērtību, ja viņš neredz tam dauz maz sakarīgu pielietojumu.

       Dievam vienmēr ir mums ko teikt. Dievam vienmēr ir ļoti daudz, ko mums teikt. Daudz, daudz vairāk, nekā jebkurš cilvēks jebkad varētu izpētīt un uzzināt. Tieši tāpēc mums tik nepieciešams ir laiks Dievam. Mums ir nepieciešamas Dievam veltītas pauzes mūsu ikdienas skrējienā, rūpēs un raizēs par laicīgo, lai no savam rokām neizlaistu mūžīgo. Mums ir vajadzīgs laiks klusumam un lūgšanai. Mums ir vajadzīgs laiks dievkalpojumam. Mums ir vajadzīgs laiks savai sirdsapziņas izmeklēšanai un grēksūdzei. Tas pats laiks mums ir vajadzīgs Svētajam Vakarēdienam, kurā Kristus pats ar savām miesu un asinīm apklāj mūsu grēkus un stiprina mūs svētdzīvei. Tas viss ir laiks, kurā visciešāko dalību mūsu dzīvēs ņem Dievs.

       Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos. Tā apustulis Pāvils apzīmē cilvēka dzīvi, kurā neatrodas laika Dievam. Tas var izklausīties diezgan skarbi, bet tas, uz ko apustulis vēlās norādīt, ir tā vieta, tā pozīcija, kādu cilvēks ieņem šajā pasaulē, ja viņa dzīvei trūkst Dieva. Dzīve bez Kristus ir tāda, kurai pietrūkst daudz, ļoti daudz.... Dzīve bez Dieva ir tāda, kura ir nedzīva un tāda tā arī paliks mūžībā. Jā, bet kā ar laiku ... Arī laiks ir bijis nedzīvs, tas ir nosists, jo cilvēks nav izglābts mūžīgai dzīvei kopā ar Dievu.

       Dievam atvēlēts ir tas laiks, kas ir veltīts tam, lai Dievs pie mums katra veiktu savus lielos un brīnišķos darbus. Lai mūsu dzīvēs vairotos patiess prieks un ienāktu īsts, neviltots miers.

       Kāds reiz pamatoti ir teicis – kur nav patiesa prieka, tur cilvēki sev izgudro izpriecas. Šai pasaulei nav patiesa prieka, tādēļ tā arvien vairāk meklē izpriecas. Šodienas neskaitamās izpriecas un izklaides kļuvuši par šīs pasaules izmisuma un bezcerības teju vai skaudrākajiem simboliem. Un tas var notikt tikai tur, kur cilvēks nepazinās sava laika vērtību, tā svarīgo lomu, tā dziļāko jēgu – atrastu šaja dzīvē Dievu, lai to nezaudētu nekad, lai nezaudētu savu dzīvi un dzīvību.

       Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnakam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā... Tagad varam droši atgriezties pie šodienas Kristus vārdiem. Būt modram... Modrība noteikti nav īpašība, kas dzīvo pati par sevi. Tās noturība būs lielā mērā atkarīga no tā, vai esam gatavi to sevī uzturēt. Vai esam gatavi savas gara modrības un dzīvības vārdā atvēlēt Dievam laiku? Dievam atvēlētā laikā tiek audzināta ticība. Savukārt ticība nes mūsu dvēseli, lai tā nenogrimst nemierā un apnicīgā ikdienišķībā, bezjēdzībā un pēcgalā – nāvē.

       Dieva darbiem vajag parādīties viņā. Tā Jēzus teica par kādu vīru, kurš no dzimšanas bija akls. Noteikti nebūtu pareizi domāt, ka šis izteikums bija kādam īpašam cilvēkam domāts. Iespējams tā Kristus domā par katra mūsu dzīvi, par katram mums dāvāto laiku - Dieva darbiem vajag parādīties viņā. Tā galvenais piepildījums ir tajā, lai Dieva darbi parādītos mūsos. Par Dieva darbiem mēs zinām caurmērā daudz. Par tiem pārpārēm varam izlasīt Bībelē. Un to darot, varam secināt, ka tos bieži saredzam visai tālu no sevis. Lasītus, vārdos iepazītus, bet tomēr pieredzē neizjustus. Ja esam ko tādu piedzīvojuši, tad nevajadzētu krist šaubās un izmisumā. Bet saredzēt to arī kā aicinājumu atvelēt Dievam vairāk laika mūsu dzīvēs.                                     ĀMEN.
 

                                                                              Draudzes mācītājs.

 Iesūtīts: 2008.02.07 11:42
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Zane Lazdiņa

draudzes priekšniece
29493857
zane.lazdina81@gmail.com

 




Copyright © 2006; Created by MB Studija »