Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: "Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!" Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: "Ejiet, rādaities priesteriem!" Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: "Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: "Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi."                                             
                                                            (Lūkas ev. 17:11–19)

        Es sveicināta Kristū apžēlotā draudze! Šodienas evaņģēlija teksts un pārdomas par to mums liks domāt par kādu ļoti izšķirošu mūsu ticības dzīves aspektu. Cik liela noturība piemīt cilvēka spējai būt pateicīgam? Ar šādi uzstādītu jautājumu mēs varētu šodien sākt.

        Svētie Raksti visā to garumā, arī šodienas evaņģēlija teksts nav izņēmums, mums atklāj kādu smagu traģēdiju. Cilvēks allaž ir gatavs saņemt, bet tajā pat laikā ar apbrīnojamu vieglprātību ir spējīgs aizmirst to, kas cerēto un gaidīto ir devis. Bibliskās atklāsmes gadījumā, protams, aiz šī devēja slēpjas Dievs. Un šāda skaudra, varētu pat teikt apsūdzoša, patiesība uz cilvēku guļas cauri visai cilvēces pastāvēšanas vēsturei.

        Un par tikko minēto noteikti nav pamata runāt tikai pagātnes formā. Šodiena tik pat baisi un tik pat klaji runā par cilvēka mazspēju novērtēt, atzīt un dot pienācīgu godu tam, kurš allaž vēl šai pasaulei labu. Dievam Tam Kungam.  

        Iesākumā būtu vērts nedaudz pieskarties pašai pateicībai. Ne tik daudz pēc formas – kad, kur un kā mums vajadzētu pateikties, bet vairāk pēc satura. Ko pēc būtības sevī ietver šis vārds? Kādi procesi, kādas garīgas stīgas tiktu aizskartas pateicības sakarā, jo noteikti ne plikais un dažkārt tik ļoti formālais vārds “paldies” ir spējīgs ko būtisku pateikt par īstu pateicību.

         Luters savā Mazajā Katehismā par lūgšanas Mūsu Tēvs Debesīs lūgumu – Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien – rakstīja šādi: Dievs dod gan dienišķo maizi bez mūsu lūgšanas, arī visiem ļauniem cilvēkiem; bet mēs lūdzam šinī lūgšanā, lai Viņš mums to māca atzīt un ar pateicību saņemt mūsu dienišķo maizi. Es domāju tas bezgala svarīgais, ko ļoti precīzi ir uztvēris mūsu baznīctēvs ir tas, ka pateicība ir vislielākajā mērā saistīta nevis ar kādu formālu pozu, bet gan ar kaut ko daudz, daudz vairāk. Ņemot vērā šos Lutera vārdus, varam secināt, ka runājot par īstu pateicību mums ir jārunā arī par lūgšanu. Domājot par īstu pateicību, mēs nevaram izvairīties arī no ļoti nopietniem jautājumiem, kas skartu mūsu ticības dzīvi.

        Kā jau sākumā minēju, cilvēces pateicības noturība allaž ir bijusi vāja. Un, savukārt, šī pateicības mazspēja neizbēgami liek domāt arī par īstas ticības vājumu, kuru vienmēr pasaule uzrāda. Par izņēmumu nevarētu saukt arī šodienas evaņģēlijā dzirdēto situāciju par desmit spitālīgajiem vīriem. Es gribētu iet vēl tālāk – par izņēmumu mēs nevarētu saukt arī sevi...         

       Ļoti izteiksmīgs ir šis šodienas notikums. Jēzus savā ceļā sastopas ar desmit spitālīgajiem. Tie bija cilvēki, kuru likteni tā laika pasaulē un sabiedrībā nenovēlēja pat ienaidniekam, jo kaut ko vēl grūtāku un smagāku iedomāties vienkārši nebija iespējams. Inficējoties ar šo slimību cilvēks pazaudēja pilnīgi visu, izņemot sabiedrību ar tās pašas nelaimes skartajiem. Tu lēnām, visu acu priekšā, sairsti no nedziedināmas slimības. Tā laika sabiedriskie un karantīnas noteikumi tev liedz pat tuvoties cilvēku apdzīvotām vietām. Tie liedza tuvoties arī atsevišķam veselam cilvēkam netuvāk par apmēram 50 metriem un tieši tāpēc šie nelaimīgie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: "Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!"    

       Šis palīgā sauciens nepalika bez ievērības: Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: "Ejiet, rādaities priesteriem!" Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Un tālākais tad arī skaļi liecina par to, cik gan liela traģēdija slēpjas cilvēka sirdī, kura nepazīst īsti pateicību. Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: "Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: "Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi."         

        "Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Tas tā ir bijis, ir un, acīmredzot, arī būs, ka izteiktā mazākumā ir tie, kuri piedzīvojuši dziedināšanu, neaizmirstu pašu Dziedinātāju. Piedzīvojuši glābšanu, neaizmirstu pašu Glābēju, uz kuru reiz – jā, smagi to ir atzīt – uz kuru reiz no savas nelaimes dziļumiem no visas sirds ir saukuši: ... apžēlojies par mums!           

       Šeit pilnīgi saprotama būtu iebilde, kā gan tas varētu būt attiecināms uz mums, kas lūdzam Dievu, kas domājam, ka mākam pateikties Tam Kungam? Bet pajautāsim paši sev un pamēģināsim arī sniegt godīgu atbildi – vai nav tā, ka galvenokārt meklējam dāvanas, nevis pašu dāvanu devēju? Vai nav tā, ka aizgūtnēm esam nodarbināti ar svētības uzmeklēšanu, nevis pašas svētības Devēja atrašanu? To, ko nozīmē īsta pateicība, šis evaņģēlija teksts izteica ar vārdiem: “atgriezās atpakaļ un deva godu Dievam”. Godināts tika Dievs, nevis saņemtais. Tajā pat laikā ar pārējiem deviņiem tas bija otrādi. Acīmredzot, jau tajā pat mirklī, kad šie pārējie atgriezās laicīgās dzīves virpulī, aizmirsdami to, kas viņus atbrīvoja no skaudrā likteņa. 

       Gods tika dots Dievam, nevis saņemtajam – arī mums tas liek jautāt, vai dažkārt nelīdzināmies šiem deviņiem? Tam vajadzētu arī mūsos rosināt dziļākas pārdomas par to, vai dažkārt Dievs, pašiem nemanot, nav kļuvis par kaut ko tādu, ko piesaucam tikai pastāvot kādai vajadzībai. Ziniet, Dievs var kļūt un bieži kļūst, kā tāda palīdzības augstākā instance, pie kuras jāgriežas tikai retos, īpašas vajadzības apstākļos.  

      Ejot tālāk šodienas pārdomās varētu pamēģināt padomāt, no kā tad īsti ceļas šāda pie nepateicības novedoša attieksme cilvēka dzīvē? Un šeit būs kas sakāms arī saistībā ar saņemto un arī šeit ne viss ir tik vienkārši. Raugoties cilvēkos sev apkārt, raugoties vēstures uzrādītājā notikumu loģikā, iespējams, atbildes nesošā ass saistīties ar novērtējumu. Jā, esam gatavi saņemt un vienlaikus esam gatavi nenovērtēt saņemto, ko Dievs ir iedevis. Nu ko mēs varam ieraudzīt kaut vai virspusēji paraugoties uz mūsu valsts pēdējiem pārdesmit gadiem? Mums bija gaužām slikti, jo mums trūka īstas brīvības. Mēs dabūjām brīvību, mums kļuva slikti no tā, ka nav naudas. Mēs dabūjam naudu, mums kļūst slikti no tā, ka tās nav vēlamajā daudzumā. Mums kļūst slikti no tā, ka nav vairs jaunības un veselības. Un šādus mūsu pašsajūtas pasliktināšanās iemeslus vēl varētu minēt daudzus. Bet beigās varēsim secināt vienu – to iemeslu, kuri mums liek justies slikti ir krietni vairāk, ne kā to, kas liktu justies labi... Šeit lielu artavu pienes masu mēdiji, kuri arī lielākoties saka ko sliktu, labajam vietas tajos gandrīz neatrodas. Pēcgalā atliek tikai secināt, ka nekā laba jau nav šajā dzīvē. Bet vai tiešām? Varbūt vienkārši neesam pienācīgi novērtējuši to, kas mums jau ir...  Neesam ņēmuši vērā, ko reiz ir teicis Dāvids savā pateicības dziesmā: Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu! Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Un, protams, šim vājajam novērtējumam neizbēgami nāk līdzi arī pateicības vājums.

      Tāpat ir vēl kādas ļoti plaši izplatītas briesmas mūsu pateicībai. Tas ir vienkārši pieradums. Pieradums pie dzīves, pie tas sastāvdaļām, ērtībām, to pielietojuma. Pieradums līdz tādai pakāpei, ka sākam to uzskatīt par pilnīgi pašsaprotamu piedevu mūsu dzīvei. Tik pašsaprotamu, ka zūd mūsos vēlme par to pateikties. Tik pašsaprotamu, ka par vienīgo izeju no šāda stāvokļa var kļūt tikai zaudējums. Zaudējums, ar kura palīdzību mūsos var atgriezties skaidrs skatījums uz lietām, to vietu un vērtību mūsu dzīvē.

       Tuvojoties šodienas pārdomu izskaņai, es vēl vēlētos atgriezties pie sākumā citētajiem Lutera vārdiem, kuri pateicību visciešākajā mērā sasaistīja kopā ar mūsu ticību. Un tagad varam arī pajautāt: ar kādiem vārdiem Jēzus komentēja, izdziedinātā vīra pateicību un goddevību? "Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi."  Šīs pateicības, šī Dievam sniegtā goda pamatā nebija nekas cits, kā šī cilvēka dzīvā ticība. Ticība Kungam un Pestītājam. Ticība, kura lika saņemt dziedināšanu. Vēl vairāk, ticība, kura lika griezties atpakaļ teikt slavu, godu un pateicību. Ticība, kura lika šim cilvēkam šo dziedināšanas brīnumu piedzīvot kā personīgu dāvanu, kā personīgu Dieva pieskārienu.

       Mēs katrs vēlamies būt, vēlamies dzīvot šādā priekā un pateicībā. Bet ne tik reti nākas atklāt, ka daudz kā trūkst. Te būtu vietā konkrēti pajautāt – kāds bija tas Kristus lietotais līdzeklis šī vīra dziedināšanā? Kāds bija Viņa ieteikums? "Ejiet, rādaities priesteriem!" Tas nav mazsvarīgi priekš mums. Dziedināšana nenotiek uz līdzenas vietas, vienā acumirklī. Dziedināšana, šodien arī mūsu dvēseles dziedināšana, nenotiek vienā acumirklī, bet gan paklausot Jēzus vārdiem. Tā var notikt ceļā uz Templi. Šodien – ceļā uz draudzi, kuru Kristus ir dibinājis un atstājis uz zemes, lai tā būtu tā konkrētā vieta, kur Viņš būtu arī ļoti tieši piedzīvojams. Viņa runātajā Vārdā un Viņa žēlastības mielastā kā Viņa tiešās klātbūtnes nesējos.