Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Lieldienas - Kristus Augšāmcelšanās svētki
     Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis."                                                   (Marka ev. 16:1 – 7)      

       Ir pienākuši Lieldienu svētki. Pēc sava satura tie visiem ir ļoti labi pazīstami. Arī tad, ja šo svinību svinēšanai priekšroka tiek dota ārpus kristīgam formātam. Varam jautāt jebkuram – kas notika Lieldienu rītā un esmu pārliecināts, ka bez atbildes mēs nepaliksim. Jēzus Kristus piecēlās no kapa. Jā, tāda ir galvenā vēsts, ko līdz mums atnes Lieldienu rīts. Un tomēr. Pat, ja cilvēki pa lielai daļai ir informēti par Kristus Augšāmcelšanos, tad tomēr, raugoties šodienas svētku norisēs, diezin vai mēs varēsim teikt, ka šodienas caurmērā informētajam cilvēkam Augšāmcelšanās vēsts patiešām būtu vitāli svarīga. Varētu teikt, tā ir acu priekšā, tā ir tepat rokas stiepiena attālumā, bet tomēr tā paliek neiepazīta un tieši priekš sevis neatklāta.        

     “Kristus ir augšāmcelies, patiesi augšāmcelies!” Šodien šo Lieldienu sveicienu cilvēki izvēlas uzņemt dažādi. To var nemaz neievērot. Par to var pasmaidīt. Atbildei var pasviest kādu dzēlīgu pretjautājumu. Un vienalga, kurai no manis pieminētajām attieksmēm tiks dota priekšroka, tas liecinās par vienu – par augšāmcelšanos, ja arī ir vērts padomāt, tad tas var notikt tikai atrauti no manas patreizējās dzīves. Tai nav nekādas daļas pie tā, kas ar mani notiek pašreiz, tagad ... Bet tad jau sanāk, ka arī par savas dzīves sairšanu, savu mirstību mums vajadzētu runāt līdzīgi. Un tas patiešām tā arī ir. Arī attiecībā pret šīm lietām mūsu dzīvē mēs caurmērā izturamies tā, it kā tas nebūtu teikts par mums. Daudzi uzskata par lielu meistarību to aizmirst un par to nedomāt. Tomēr tā būs atteikšanās risināt lielo, dzīves nodzīvošanai doto uzdevumu un nozīmētu nāvi sastapt nesagatavotam.

     Šķiet, pret ļoti daudzām parādībām savā dzīvē mēs izturamies tā, it kā to nebūtu. Savukārt uz citām raugāmies pilnīgi ignorēdami to zūdošo raksturu, tā neredzēdami, cik gan tomēr visa mūsu dzīve ir, tā teikt, “gaisā iekārta”. Tam par liecību ir pašu ikdiena, kura ir pārpilna ar, mūsuprāt, neapgāžamiem apgalvojumiem. Tomēr, ja esam vērīgi, tad atklājam, ka ne vienmēr mūsu teiktais attaisno šo stingro pārliecību. Kāds prieka un spēka pārpilns dodas iekšā dzīvē, lai paveiktu lielas lietas, bet pēkšņi tas viss sabrūk atstājot cilvēku izmisuma un rūgtuma pilnu. Kāds ir saticis otru cilvēku un ir teicis – ar viņu es dalīšu savu dzīvi, pilnīgi bez atlikuma, bet tad kādu dienu, teju vai pat bez redzama iemesla tas viss beidzas. Kāds ir vēlējies uzbūvēt jaunu pasauli, bet tā vietā ir atnākušas neaprakstāmas sāpes un ciešanas. Par ļoti daudz ko mēs gribam izteikties, pret daudz ko attiekties tā, it kā tas viss būtu pilnīgi mūsu varā. Taču pati ikdiena visai bieži liek mums pārliecināties par pretējo. Dzīves likumsakarības dara savu un mums pašiem tik bieži liek sajusties bezspēcīgiem. “Labu gribēt mums dots, bet ne labu darīt” To secina apustulis domādams par mūsu dzīves lielajām pretrunām. “Labu gribēt mums dots, bet ne labu darīt” – par šī secinājuma patiesumu katram ir nācies pārliecināties. Tik bieži mēs pasakām vārdus un izdarām darbus, paveicam ko tādu, ko var tikai nožēlot, bet nevar padarīt par nebijušu. Paveicam ko tādu, ar ko esam sāpinājuši sevi un cilvēkus sev apkārt.

      Lai varētu domāt par Augšāmcelšanos un dzīvi pēc nāves, sākumā ir vajadzīgs atbilstošs skatījums uz dzīvi līdz nāvei. Un te ļoti bieži cilvēkam pietrūkst drosmes un atklātības pašam pret sevi, lai pietiekami kritiski novērtētu savas laicīgajā dzīvē vadītās dienas.       

     Lieldienu rīts un šis pārsteidzošais notikums kapos. Lai to pareizi saprastu, noteikti pa priekšu ir jāuzdod arī pareizi jautājumi par savu dzīvi. Ir jājautā un ir godīgi jāatbild. No kurienes es nāku un kurp es dodos – šādi varētu sākt. Kurp es dodos savā dzīvē?         

      Lai pievērstu īpašu uzmanību Lieldienu notikuma izšķirošajai nozīmei katra cilvēka dzīvē, apustulis Pāvils reiz rakstīja: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība.” Šiem vārdiem noteikti ir turpinājums, tad veltīgs ir jūsu darbs, veltīgi ir jūsu prieki, veltīgas ir jūsu sāpes un ciešanas. Patiesībā veltīga ir visa jūsu dzīve. Kāpēc tik krasi un kategoriski, kāds jautās? Tāpēc, ka ja nav Augšāmcelšanās, tad mēs tiekam atstāti nāves varā, tad nāve saka par mums pēdējo vārdu. Bet nāve, savukārt, ir tā, kas itin visu padara veltīgu. Nāve ir fakts, kuram pa spēkam ir atņemt jēgu un saturu pašiem cildenākajiem darbiem un pašiem lielākajiem sasniegumiem. Varētu teikt arī tā – nāve ir visu cerību, visas dzīves, visas rosības beigas. Un kas mēs esam bez visa tā? Nekas.

      Dieva Vārds tik bieži mums atgādina - ne dzīves ārējās lietās ir meklējams piepildījums, bet gan tajā, vai aiz nodzīvotas dzīves spējam saskatīt arī kādu turpinājumu mums pašiem. Pārlieku bieži mēs paliekam pie pirmā – pie dzīves dzīvošanas, bet neko nevaicājam par šīs dzīves nodzīvošanu un to, kas sekos pēc tam?

      Lieldienu rīta lielais notikums tiek piedzīvots kapos. Sākuma viss rit savu ierasto gaitu. Kādas sievietes pašā rīta agrumā dodas uz kapiem. Dodas to pašu iemeslu dēļ, kā jebkurš cilvēks, arī mēs. Dodas, lai pieminētu, atcerētos, atdotu godu aizgājējam, lai ko pārdomātu. Dodas redzēdamas tikai to, kas ir noticis, bet vēl neredzēdamas, ka tam ir arī savs turpinājums.

     Ko domāja šīs sievas stāvot šajā rīta agrumā pie tukšā kapa? Ko vispār lai domā šādā brīdī un kā lai to visu izsaka vārdiem? Jā, kā gan lai ietērpj vārdos pieredzi, kas pilnībā sagāž visus tavus līdzšinējos priekšstatus par dzīvi? Pieredzi, kas ir pilnīgā pretrunā tam, ko esi stingri apgalvojis. Evaņģēlijs saka: “Un tās izbijās.” Arī mācekļus nomāca dzēlīgas šaubas, samulsums un bailes, tikai tajā brīdī tie nebija pie kapa, bet gan aiz aizslēgtām durvīm.

     Tas nevar būt – tā iespējams domāja sievas tur kapos un to pašu apliecināja arī mācekļi, nedaudz vēlāk padzirdējuši par tukšo kapu. Tieši tā par Augšāmcelšanos domāt ir ierasts arī šodien. Tas nevar būt.

     Bet ne pie sievām, ne pie mācekļiem šīs šaubas nepalika ilgi. Pats Augšāmceltais Kungs nāca pie viņiem un rādīja savas rētas, lai tie ieraudzītu – var būt. Tas ir noticis. Pēc pirmā izbīļa Kungs uzkavējas vēl četrdesmit dienas savu apustuļu vidū, lai tie pietiekami aprastu ar šo vēl neredzēto realitāti, būtu gatavi saņemt spēku no augšienes, saņemt Svēto Garu, kas atvērs viņu mutes vēl nedzirdētu lietu sludināšanai. Mācekļi nāks ārā no savas paslēptuves un liecinās pasaulei, ka Kungs ir augšāmcelies, patiesi augšāmcēlies.

     Visas tālākās norises (apustuļu sludināšana, draudžu straujā augšana, Evaņģēlija straujā izplatīšanās) rādīs, ka šie vienkāršie Galilejas zvejnieki ir kļuvuši par kāda liela brīnuma lieciniekiem, ka caur tā piedzīvošanu viņos ir atraisījies cilvēka prātam neizskaidrojams spēka avots. Un caur to arī dzima sākums Kristus Baznīcai, kura Augšāmcelšanās vēsti pasaulei apliecina joprojām. Ne tikai apliecina, bet aicina to arī piedzīvot, aicina to padarīt par savu augšāmcelšanos.

     Bet kā tad padarīt Kristus Augšāmcelšanos par savu augšāmcelšanos? Apustuļus var saprast, viņiem bija lielas priekšrocības. Viņi redzēja augšāmcelto Kristu un bija kopā ar Viņu četrdesmit dienas. Bet mēs... ? 

     Lieldienas liecina, ka Dievam nav neiespējamu lietu. Tas, ka cilvēks joprojām saka – nevar būt – tas nekādi nespēj kaitēt šīs vēsts patiesumam. Dievs ir visur un bez robežām, turpretī aprobežoti esam mēs. Dievam nav neiespējamu lietu, tieši tāpēc Viņam nav neiespējami būt pie mums tik pat reāli, kā toreiz mācekļu vidū. Viņš pavēlēja apustuļiem liecināt par Viņu, Viņa Vārdā kristīt un Viņa Vārdā svinēt Svēto Vakarēdienu. Darīt to vienmēr, kad Viņa ļaudis nāks kopā, tā atkal un atkal izdzīvojot Viņa klātbūtnes notikumu, kuru mēs saucam par Baznīcu.          

     Šīs Lieldienas mums ir atgādinājums, pamudinājums, iepriecinājums un stiprinājums. Kristus Augšāmcelšanās dienā mums atkal no jauna tiek uzticēts liels uzdevums – mācīties uzticēties Kungam Jēzum ne tikai tik tālu, lai kaut ko zinātu par Augšāmcelšanos, lai mēs būtu informēti par lielo pavasara svētku norisu galveno iemeslu. Mūsu dzīves uzdevums ir iemācīties: “Kristus arī par mani ir cietis, miris un augšāmcēlies!” Un tas izmaina pilnīgi visu mūsu dzīvēs.

                                                                        Āmen.
 Iesūtīts: 2007.07.13 17:36
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Zane Lazdiņa

draudzes priekšniece
29493857
zane.lazdina81@gmail.com

 




Copyright © 2006; Created by MB Studija »