Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Pūpolu svētdiena

    Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, tiem sacīdams: "Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp. Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag." Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis. Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: "Kāpēc jūs to raisāt vaļā?" Bet tie atbildēja: "Tam Kungam viņa vajag." Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū. Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu. Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: "Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā." Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: "Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!" Bet Viņš atbildēja: "Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku." Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri." Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.                                          

                                                                (Lūkas ev. 19:29 – 48)

     Palmu Svētdiena ir cildena prieka pilns notikums. Tādu mums to ir atklājuši visi četri evaņģēlisti – tas saviļņoja visu pilsētu un sacēla kājās tās iedzīvotajus. Cilvēki izgāja pretī Kristum plūkdami palmu zarus, tiem nebija žēl pat sava apģērba, ko izklāt pie Kunga kājām. Skaisti un pacilāti vārdi, sajūsmas uzkurinātas emocijas kā pavadījums tam visam. Varētu spriest arī tā - cilvēks, kas nebūtu infromēts par tālāko notikumu attīstību, šai brīdī teiktu - šeit tiek sagaidīts kāds, kura tiesības neviens un nekad vairs neuzdrošināsies apstrīdēt! Kas tāds tik tiešām var ienākt prātā, aplūkojot Palmu Svētdienas dinamiskās norises.

   Tomēr patiesība liks vilties ikvienam, kurš ļautos šādām viegli uzburtām cerībām. Šī ceļa galā atrodas pavisam kas cits. Tur ir noraidījumi, nodevības, apsmiekls un krusts. Pēc nepilnas nedēļas Lielā Piektdiena atnesīs pavisam citas emocijas, vārdus un saukļus. Liekas, ka tikai ar lielām grūtībam mēs varētu to saprast, šo kraso noskaņojuma maiņu, kura atklājās nedaudz vēlāk. Šodienas Palmu Svētdienas stāstījums noslēdzas ar vārdiem: „...visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.”

    Iespējams, kā viens no pirmajiem būtu jāpaceļ jautājums - kāpēc tad atnāca Lielās Piektdienas šausmas, ja jau „visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu”? Jēzus devās uz Lieldienu jeb Passā svētkiem. Sākotnēji šo svētku galvenais mērķis bija Israēlam atgādināt par brīnišķo izglābšanos, ko tas reiz bija piedzīvojis izejot no Ēģiptes verdzības. Svētki ikvienam tautas pārstāvim stāstīja par Jahves, Ābrahāma, Izāka un Jēkaba Dieva varenību un žēlastību, kas atklājās reiz piedzīvotajos notikumos un kurus Dievs tajās dienās bija piekodinājis nekad vairs neaizmirst. Tādēļ viss, kas šajās svinībās tika piedzīvots, viss, kas saistījās ar šo svētku svinēšanu atgādināja par tautas bezcerīgo stāvokli Ēģiptes zemē un Dieva brīnišķīgo palīdzību.

     Tomēr der ievērot, ka šajās dienās, kad Jēzus mēroja ceļu uz Jeruzalemi, šiem Lieldienu svētkiem bija pievienojusies vēl kāda īpaša noskaņa jeb nokrāsa. Tā bija vairāk tāda nacionālpolitiska. Arī tagad tauta jutās apspiesta, pie tam nevis svešumā, bet paši savās mājās. Tagad Ēģiptes faraona vietā bija stājies Romas imperators, kura likumi bija neapstrīdami un tiesības neapagāžamas. Kam bija jāmaksā nodokļi un kura sūtītais karaspēks okupēja zemi, tā bez žēlastības apspiežot jebkuru mēģinājumu sacelties. Tāpēc tauta atkal bija īpašu gaidu pilna. Šeit noteikti bez tiešas Dieva iejaukšanās neiztikt, te ko mainīt var tikai Mesija, Dieva Svaidītais. Un kurš gan vairāk šajā brīdī var atbilst šim cerību iemiesojumam, ja ne Jēzus, kura Vārds tiek daudzināts un Viņa brīnuma darbi saviļņo lielu daļu tautas. Tieši tāpēc, izdzirdējuši par Jēzus tuvošanos, ļaudis Viņam steidzās pretī. Ne tikai ļaudīs, arī mācekļos šis gājiens uz Jeruzalemi riesa šādas revolucionāras cerības. Arī par to Lūka ir runājis nedaudz augstāk: „Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzalemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai.” Reiz mācītājs kādā saruna bija teicis: "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu." Tagad šāda „netaisnība” tiks labota. Tagad viņu priekšā atveras Jeruzalemes vārti, aiz kuriem ir panākumi, slava un gods. 

    Jēzus tuvojās Jeruzalemei un Jeruzaleme bija gatava sarīkot Ķēniņa Dēlam atbilstošu uzņemšanu. Tapēc tie izklāja uz ceļa savas drēbes, vicināja palmu zarus un vienbalsīgi uzgavilēja: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā."  Jeruzalemei šķita, ka tai pie miera ir vajadzīgs tieši tas, lai atnākušais Mesija patriektu Romas vietvaldi ar visu armiju, lai Jeruzaleme pati būtu savas dzīves noteicēja un sava likteņa lēmēja. Jeruzaleme bija gatava uzņemt Jēzu kā glābēju un turpat, īpaši nekavējoties, apņēmās Viņam uzvilkt politiskā vadoņa tērpu. Tieši tā, kā tas reiz jau bija noticis, kad Jēzus ar piecām maizēm bija paēdinājis 5000 vīru, neskaitot sievas un bērnus.  

    Bet kas par to visu ir sakāms mūsu Kungam un Pestītājam? „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” Tā saka Jēzus, ar šiem vārdiem mums vienmēr atgādinādams, ka ne cilvēku azartiskā sajūsma ir tas, kam dēļ Viņs ir nācis. Cilvēkiem patiesībā ir vajadzīgs kas tāds, ko viņi ne vienmēr spēj vai grib ieraudzīt. Viņiem ir vajadzīga glābšana. Atpestīšana pašiem no savas grēcīgās dabas un tās radītās mirstības, kura pasaulei nemitīgi atgādina par tās nīcību. Glābšana no tā, ar ko salīdzinājumā faraons vai imperators nav itin nekas! Jeruzalemei ir vajadzīgs miers, tāds miers, kuru tā nepazīst. Tāpēc arī Jēzus raud par to. "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!”  Te nebija vieta nekam citam, kā vien asarām. Jeruzaleme. Pilsēta, kas nes tādu nosaukumu, jo tulkojumā tas nozīmē „Miera pilsēta”, patiesībā par īstu mieru neko nezin un negrib zināt.

    Tajā, kā Lūka atstāsta šo notikumu, uzreiz acīs krīt viņa stāstījuma veids, kas liekas mums daudz var pateikt par šīs dienas raksturu, nozīmi un piepildījumu. Lūka sava vestījuma uzsvaru liek uz Kristus tuvošanos svētajai pilsētai – Jeruzalemei. Tuvošanos svētajai vietai – Templim. „Viņš bija tuvu ...”  Tas tiek teikts tad, kad mācekļi tiek izsūtīti, lai sagādātu Jēzum ēzeli, kura mugurā sēdēdams Viņš iejās Jeruzalemes ielās.  „Kad Viņš tuvojās...”  Šajā brīdī sagaidītāji plūc palmu zarus, klāj savas drēbes uz ceļa, tā izrādīdami savu goddevību. „Un, pienācis tuvu...”  Tad gan Viņš noskuma un raudāja par to, kas bija acīm ieraugāms. Šo Palmu Svētdienu veltīsim tam, lai arī mēs varētu ieraudzīt šo tuvošanos.

     „... jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap.d. 17:27)  Tā mūs iedrošina apustulis, runādams par Dieva tuvumu. Dievs ir tuvu katram cilvēkam – tā ir doma, kura var mūs patīkami pārsteigt. Dievs nav tālu, bet tuvu. Par Dievu dažkārt esam kārdināti domāt, ka Viņš ir patiešām tālu. Šādas domas savu spēku un uzmācību pierāda brīžos, kad mūsu dzīvē ne viss iet saistībā ar cerēto. Arī Jeruzaleme bija pagurusi no, iespējams, izjusta Dieva tāluma. Tagad Viņš bija tuvu. Bet, ko sagaidīt un ko var atnest Dieva tuvums? Jeruzalemes gadījumā šis jautājums palika īsti neatbildēts.

       Arī mēs nevaram izvairīties no šāda jautājuma – ko sagaidīt jeb ko mēs katrs sagaidām no tā? Iespējams, ka mēs, līdzīgi kā Jeruzalemes iedzīvotāji, gaidām, kad atnāks kāds, kas atrisinās mūsu dzīves samezglojumus, atbrīvos no tā, kas mums dzīvē liekas nevēlams, kas tāds, ko vienkārši vajadzētu izraidīt, patriekt no mūsu ikdienas...

       Ievērosim, kurp Jēzus dodas pa priekšu... Viņš dodas uz Templi. Uz svētāko no svētākajām vietām. Un ko Viņš tur dara? Viņš atbrīvo tā pagalmu no visa liekā un nevajadzīgā. No pirkšanas un pārdošanas, kas tika veidota cilvēku ērtības labad, bet pēcgalā tomēr pārtapa par laupītaju bedri.

       Ko sagaidīt no Dieva tuvuma mūsu dzīvēs? Mēs noteikti kārotu pēc ārējām izmaiņām, mūsu dzīves labiekārtošanas un visa veida atvieglojumu ieviešanas. Tomēr ir tā, ka Jēzus sākumā pie tā pat neapstājas. Viņš paiet garām tam visam, lai dotos taisni iekšā mūsu sirdīs. Lai dotos uz to vietu cilvēkā, kura Viņa klātbūtnes dēļ pārtaps par Svētā Gara Templi. Cilvēks ļoti bieži vēlās, lai Dievs īpaši piestrādātu pie viņa ārējas dzīves, lai tā piedzīvotu lielas izmaiņas un satricinājumus, tomēr satricinājums vispirms ir vajadzīgs cilvēka sirdij...

      Tomēr pirms tas vēl notiek, tur pa pilnam ir daudz kā tāda, ko vajag apgāzt, izkaisīt un izdzīt. Jeruzalemes cilvēki to panesa ar grūtībām. Ar šīm pašām grūtībām droši vien ir jāsastopas arī ikvienam no mums. Jo savā ārējā dzīvē labprāt ļaujam Dievam veikt mums vēlamās izmaiņas, tomēr kļūst grūti un dažkārt pat nepanesami, kad Dievs ķeras klāt mūsu iekšējai dzīvei. Tur vienmēr mēs esam gatavi celt iebildumus – kā vārdā, ar kādam tiesībām, kurš gan var uzdrīkstēties iejaukties tur... Un tā varam palikt pie tā paša, pie kā palika Jeruzaleme, patieso mieru neiepazinusi – maini mūsu dzīvi, bet, lai mūsu sirds paliek tā pati. Maini mūsu dzīvi, bet neliec mainīties mums pašiem.

      Šādi atnestajam Dieva tuvumam Jeruzalemes gadījumā atbilde bija baisa. Savu patieso raksturu tā atklāja Lielajā Piektdienā. Noraidījums, zobgalības un apsmiekls pāri visam. Arī Klusās nedēļas ceļā uz Lieldienām no jauna un no jauna ir jāatbild uz jautājumu, kur ir Dieva darbības lauks manā dzīvē? Jēzus nemitas atgādināt arī tagad: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl.3:20) Kur Kristus ir mūsu dzīvē? Vai Kungs ir mūsu sirds durvju šajā pusē, vai tomēr esam Viņam likuši tās aizvērt no ārpuses... Savu sirdi atstājot pašu ziņā.

     Kristus un Viņa atnestais miers nav iegūstams caur cīņu par sevi un savas ietekmes celšanu. Patiess miers nenāk caur politiskās situācijas noregulēšanu sev par labu, kā to cerēja un joprojām cer Jeruzaleme. Tā meklējot to, atliks tik vien, kā saskarties ar lieliem pārpratumiem. Patiess miers pie cilvēka ienāk sekojot Kungam Viņa ceļā. Meklējot nevis to, ka tev kāds varētu kalpot, bet, ka tu varētu kalpot citam.     

     „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!” Tāds varētu būt vēlējums uzsākot Kluso nedēļu. Kādam atgādināt, kādam iespējams atklāt, citam turpināt iemantot īstu un patiesu mieru kopā ar Kungu. Iemantot caur tiem līdzekļiem, kurus Kungs tā ieguvei ir arī paredzējis – Viņa Vārdā dotots apsolījumus, grēksūdzi, Viņa Svēto Vakarēdienu, lai caur to piepildītos mūsu baznīcas dziesmā dziedātais: „Jēzu dzīvība man esi, Manu nāvi nāvēji, Kad Tu manus grēkus nesi, Ciešanas sev uzkrāvi. Manis dēļ Tu nesi krustu, Lai es grēkos nepazustu.” Lai es grēkos nepazustu – skan šī panta pēdejā rinda. Šajā nedēļā atkal no jauna mums ir dota iespēja izdzīvot to, kā mums katram dzimst iespēja nepazust savos grēkos.

                                                                                    ĀMEN.


 
 Iesūtīts: 2007.04.02 11:48
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Zane Lazdiņa

draudzes priekšniece
29493857
zane.lazdina81@gmail.com

 




Copyright © 2006; Created by MB Studija »