Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Apskaidrošana kalnā

     Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: "Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam." Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt." Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: "Celieties un nebīstieties!" Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: "Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies."

                                                                     (Mateja ev. 17:1 – 9)

   Ciešanu laika otrās svētdienas latīniskais nosaukums ir Reminiscere, kas pārtulkots latviešu valodā nozīmē „piemini”. Savu skatu vērst uz pieminēšanu mūs aicināja arī dievkalpojuma ievada lasījums (Introits), kurš sevī ietvēra 25. Psalma vārdus: „Piemini, Kungs, Savu laipnību, Savu žēlsirdību un žēlastību, kas ir mūžīga.”

     Ar lūgšanu cilvēks nāk Dieva priekšā. Tā varētu raksturot to realitāti, kura ir lūgšanu brīdī klātesoša, bet kas tomēr paliek mūsu acīm netverama. Dievu piesaucot, cilvēks nonāk tiešā Dieva tuvumā. Un šie lūgšanas vārdi, kuri pieder Dāvidam, ir ļoti būtiski. Caur šo Dievam izteikto lūgumu tiek skaidri apliecināta lūdzēja ticības pārliecība. Ko Dievam teikt? Kas būtu pieminēšanas vērts? Kas būtu jānoliek priekšplānā, kā svarīgākais cilvēka un Dieva attiecībās? Dāvida vārdiem sakot, šādas pieminēšanas vērta ir tikai Dieva žēlastība un laipnība. Nav vērts tverties ne pie kā, kas mums kā cilvēkiem piemīt, vai ko esam paši saviem spēkiem ieguvuši. Dieva laipnību un žēlastību nevar aizstāt nekas, kas ir mūsu, cilvēku, veidots.

        Ciešanu laikā mums dotā iespēja ir būt līdzdalībniekiem Kristus ciešanu ceļā. Un visi šie pieturas punkti šajās četrdesmit dienās ir vienlīdz svarīgi mums, kas ticībā sekojam savam Kungam. Pagājušo svētdien mēs Kristum līdzi devāmies tuksnesī, lai ieraudzītu, ko nozīmē tapt velna kārdinātam. Savukārt, šodien mēs kāpjam kalnā, lai atkal gūtu kādu svarīgu ticības atziņu.

        Lai labāk izprastu šodienas evaņģēlija tekstā redzamo notikumu, ļoti svarīgi ir atkal pieminēt. Pieminēt cilvēces pestīšanas vēstures galvenās vadlīnijas. Būtisko pagriezienu attiecībās starp cilvēku un Dievu ienesa paša cilvēka izšķiršanās, kuras pamatā bija Dieva gribas noliegums. Pirmais cilvēks padevās kārdinājuma priekšā. Doma, iespēja kļūt tādam kā Dievs, izrādījās spēcīgāka par cilvēku, pat neskatoties uz tā brīža īpašo vienību un saskaņu ar Dievu, kura tika baudīta. Tā rezultātā cilvēks tika izraidīts no Paradīzes. Turpmāk viņam bija liegta Dieva tiešā klātbūtne. Ar vēlmi likt sevi Dieva vietā, cilvēks pats sev atņēma iespēju būt Dievam tuvu. Tāpat caur šo atteikšanos uzticēties Dieva visvarenībai, cilvēks ieguva kādu atšķirību, kura turpmāk ļoti krasi viņu nodalīs, atšķirs no sava Radītāja. Grēks, kas ieņemts dzemdēja nāvi, padarīja cilvēku par būtni, kas mita ārpus dievišķās realitātes un turpmāk būs pakļauta sāpēm, slimībām, novecošanai, sairšanai un mirstībai.

        Tomēr cilvēkā, neskatoties uz viņā iesakņojušos grēku, joprojām ar Radītāja ziņu uzturējās arī kaut kas no Viņa, tas ir Viņa tēls un līdzība. Un iespējams pateicoties tieši tam, cilvēks arī mēģina meklēt ceļu atpakaļ, meklēt izlīgumu. Tāds solis noteiktu būtu uzskatāms kā atzīstams un tomēr to sperot, jau pašā sākumā, atklājās arī smagas traģēdijas. Pirmais nāves gadījums, pirmā izdzēstā dzīvība notiek pienesot upuri Dievam. Kains nogalina savu brāli Ābelu tuvodamies Dievam. Nogalina konkurences un skaudības dzīts. Nākamais mēģinājums arī ir tieši tikpat neveiksmīgs. Tiek būvēts tornis. Ar nodomu iegūt debesis un vienotību cilvēku starpā. Tomēr tā vietā cilvēki vēl vairāk attālinās no debesīm un piedevām vēl arī viens no otra. Vēl krasāka atsvešinātība no Dieva un vienam otra bija šo tuvošanās centienu ieguvums.

        Jau tad, pašā pasaules rītausmā, tika izspēlēta kāda drāma. Kur nav klātesoša Dieva žēlastība un laipnība, tur visi cilvēciskie mēģinājumi atgūt vienību ar Dievu izrādās nesekmīgi. Vēl vairāk, tad tiem ir nevis vienkārši trūcīgāki augļi, bet šie centieni cilvēku pašam to nenomanot attālina aizvien tālāk un tālāk no ilgotā mērķa. Tiek izraudzīti tie labākie upuri, tiek celtas pilsētas un torņi, taču caur to nekas neuzlabojas. Viss, ar ko cilvēks ir mēģinājis savu stāvokli Dieva priekšā uzlabot, ir tikai to padarījis vēl bezcerīgāku un smagāku. Viss, ar ko cilvēks ir mēģinājis sevi glābt no sava grēcīguma, ir to vēl vairāk pazudinājis un atstūmis no Dieva vaiga.

        Cilvēks ir centies un tomēr gaisma nav ataususi, pasaule un apstākļi tajā ir kļuvuši tikai tumšāki. Un paliekot pie šāda lietu izkārtojuma, vieta atliek tikai vienam secinājumam – cerības nav. Nav iespējams vairs cilvēkam atgriezties tur, kur viņš bija – pie sava Radītāja.               

        „Piemini, Kungs, Savu laipnību, Savu žēlsirdību un žēlastību, kas ir mūžīga.” Psalma vārdos izteiktais piepildījās pie Vecās Derības vīra Ābrahāma. Tieši viņam Dievs teica – „Izej!” Un ar šo vienu vārdu patiesībā sākās cilvēka garais ceļš atpakaļ pie Dieva. Ceļš, kura pamatā vairs nebija cilvēka centieni, bet Dieva aicinājums un apsolījumi. Ceļš Ābrahāmam, Jēkabam, Mozum, Dāvidam, Ēlijam.

         Šīs nelielās atkāpes Vecās Derības notikumos svarīgo lomu mēs ieraugām lūkojoties arī šodienas evaņģēlijā. Tur Kristus ar dažiem mācekļiem uzkāpj kalnā, kurā Viņš tiek apskaidrots, kur Dieva balss no debesīm apliecina, ka Tas ir Viņa mīļais Dēls, kuru visiem būs klausīt. Un tieši tur, arī ir klāt divas svarīgas Vecās Derības personas – Mozus un Ēlija. Mozus, Vecās Derības pravietis, kurš nesa Dieva likumu un saskārās ar lielu izaicinājumu sekot Dieva apsolījumam, izvedot veselu tautu no Ēģiptes verdzības nama. Ēlija, savukārt – nedalītu ticību savam Radītājam un jebkura, kaut mazākā, kompromisa noliegumu ar pašradītu dievatziņu jeb elkdievību.

         Šī notikuma, šīs satikšanās garīgā jēga būtu saredzama kā piepildījums Dieva laipnībai. Sendienās Dievs teica uz Ābrahāmu – „Izej!”. Šis Dieva aicinājuma vārds bija kā izejas punkts lielajam cilvēces pestīšanas ceļojumam, kura galamērķis ir pazaudētās vienības atgūšana. Šis ceļš ir prasījis daudzus gadsimtus, neskaitāmas dzīves un tagad tas ir atvedis pie satikšanās. Pie satikšanās, kurā Dievs cilvēkam nevis vienkārši tikai liek nākt, bet, kurā Dievs ir iznācis cilvēkam pretī. Tieši tāpēc arī viena no Kristus sludināšanas vēstīm bija – „Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Jā, tieši pienākusi, nevis cilvēks līdz tai ir nonācis.

        Šajā notikumā, kurš risinājās uz kalna, šī Dieva valstības klātbūtne tika piedzīvota īpaši – redzami un jūtami. Un iespējams tieši tāpēc pirmā doma, kura apmeklē tur klāt esošo Pēteri ir: "Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam." Piedzīvot kaut mazumiņu Dieva valstības šeit un tagad. Tā ir vēlme, kura nav sveša nevienam Kristus sekotājam. Taču kā to parādīja Pētera piemērs, ja tos piedzīvosim, tad mēs tīri cilvēciski nebūsim pasargāti no mēģinājumiem šādus dievišķās atklāsmes mirkļus patvaļīgi paildzināt. Ne tikai paildzināt, bet mēģināt tos noturēt par katru cenu, ienest un iedzīvināt mūsu laicīgajā dzīvē, kura tomēr ir viscaur grēka piemeklēta.

        Arī šajā sakarā noteikti ir izdarāmi savi nozīmīgi secinājumi par pasaules vēsturi. Tā nekad nav bijusi brīva no šādiem mēģinājumiem, pateicoties cilvēciskiem centieniem uzbūvēt, izveidot un atjaunot paradīzi zemes virsū. Tomēr tiem visiem ir bijis viens iznākums – gaidītās paradīzes vietā ir atnākusi elle. Arī šodiena dod savu skaudro liecību par šādiem tukšiem centieniem, kad cilvēks cenzdamies apmierināt savas laicīgās vajadzības, domā, ka līdz ar to būs atrisinājis visu savas dzīves lielo drāmu.

        Par to domājot, pieminēšanas vērta būtu arī viena no šodien atklātajām Vecās Derības personām. Arī Mozus tiecās pēc taisnības Ēģiptē. Un, darot to pēc sava prāta, viņš nogalināja ēģiptieti. Atkal kādam bija jācieš un ne mazāk arī pašam Mozum, jo vienīgais risinājums bija kaunpilna bēgšana. Un Mozus ir tikai viens no daudzajiem, kas ir lietojis revolucionārus līdzekļus Dieva valstības izveidošanai uz zemes. Toties to darīt sekojot Dieva aicinājumam – tā izrādās pavisam cita lieta. To apliecināja arī Mozus, jo, kad tika Dieva uzrunāts un aicināts kļūt par savas tautas vadoni, tad izrādās, ka dūšas nav...

       Dieva Valstība un Debesis pie cilvēkiem – tās nevar radīt, tās nevar izveidot un izkopt. Tās var tikai saņemt. Kāpēc? Tāpēc, ka tāpat kā redzamās debesis, tāpat arī Dieva valstība nav cilvēku roku darbs, bet gan Dieva. Visi mēģinājumi to darīt, visi mēģinājumi ko radīt ārpus Dieva, atnes tikai rūgtumu, zaudējumus un ciešanu pilnu vilšanos.

        „Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt." Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās.”  Ļoti aizraujoši ir tālākie notikumi. Pēteris ir izteicis piedāvājumu palikt, neiet prom no vietas, kur ir atklājusies Kristus dievišķā godība. Pat neskatoties uz to, ka viņus tur lejā gaida. To var saprast. Šādi piedzīvots mirklis ir tā vērts, lai to pagarinātu. Sastaptu Dieva valstību apustulis vairs negrib laist vaļā.

         Bet šajā Pētera vēlmē tomēr ir palicis kaut kas, ar ko apustulis nav rēķinājies. Kad atskan Dieva balss, visa skaistā idille pārtrūkst, mācekļus pārņem bailes, tiek krīt uz sava vaiga pie zemes, tie izbīļa dzīti apslēpj savas acis un nespēj tās pacelt pret vietu no kurienes atskan Dieva balss. Tas, ar ko Pēteris nav rēķinājies, ir viņā pašā mītošais grēks, kurš neļauj pilnīgi atviegloti justies Dieva priekšā. Pēterī un pārējos mācekļos joprojām ļoti dzīvi ir klātesošs tas, kam nav nekā kopīga ar Dieva pilnīgo svētumu. Grēks ir tas, kas neļauj cilvēkam pilnīgi brīvi un atraisīti justies Dieva tuvumā. Turpretī tā vietā stājas bailes un izmisums, jo tieši atrodoties Dievam tuvāk cilvēks arvien skaudrāk apzinās savu pazušanu.           

         „Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: "Celieties un nebīstieties!" Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien.” Kā iegūt drošību un mieru Dieva priekšā? Kā iegūt pārliecību un atmest bailes? Kā atbrīvoties no šaubām par to, vai mana nepilnīgā dzīve joprojām mani nenolemj nāvei un ellei? Celties un nebīties – to mēs varam paveikt tikai tad, kad viss mūs skats, visa mūsu paļāvība bez atlikuma ir pievērsta Kristum. Tieši tāpēc pie mācekļiem miers atgriezās tikai brīdī, kad tie „savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien.” Drošības un atvieglojuma sajūta viņus piepildīja Jēzus redzēšanā. Savukārt, jebkurš mēģinājums ieraudzīt Debesu valstību bez Kristus cilvēkā beigās raisīs tikai bailes un bēgšanu. Jo tāda ir Dieva griba.

 

        Kādā citā reizē uz uzmācīgu interesentu uzdotu jautājumu par Debesu valstības nākšanu, Jēzus sniedza šādu atbildi: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, - jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū." (Lk. 17:20 – 21) Dieva Valstība ir mūsu vidū – šajos vārdos ieskanas pasludinājums par Dieva klātbūtni Kristū. Dievs savā Dēlā ir klātesošs pie savas radības. Klāt esošs veidā, kas neliek tai krist izmisumā un bailēs. Un šiem vārdiem – „Dieva valstība ir jūsu vidū” - ir savs turpinājums arī šodienā, tāpat kā turpinās Kristus klātbūtne pie saviem bērniem. Dieva valstība mūsu vidū nāk ar savu žēlastības vēsti. Mums nav jāredz draudīgs padebesis, kas apēnotu mūs un līdzīgi kā apustuļiem spiestu krist bailēs. Pie mums, Kristus draudzē, ik brīdi ieskanas Kunga iepriecinošā un mūs paceļošā balss: "Celieties un nebīstieties!" Viņa Evaņģēlijā un sakramentos Dievs ienāk pie mums kā žēlīgs Tēvs. Ienāk, lai mēs saņemtu žēlastību un atkal žēlastību, lai mums nebūtu jājūtas atstumtiem, pazemotiem, apkaunotiem savu nepilnību dēļ. Viņš ienāk pie mums, lai apklātu mūs ar savu taisnību, lai ticētu mums, ka reiz spēsim atbildēt ar to pašu.

            „Dieva valstība ir jūsu vidū.” Un par pēdējo iedrošinājumu lai mums kalpo vēl šis apstāklis - savu Valstību, savu Baznīcu, Dievs veido tieši no tādiem, kam žēlastība ir nepieciešama, kuri to gaida un tiecas saņemt. 
                                                                                    ĀMEN.

                                                                                                        
 Iesūtīts: 2007.03.26 14:36
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »