Jāņa Kristītāja diena
Kad Elizabetei
laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. Un viņas kaimiņi un radi,
dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar
viņu. Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva
vārdā par Cahariju. Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt
Jāni." Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds
vārds." Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu.
Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi
brīnījās. Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja,
Dievu slavēdams. Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā
runāja par šīm lietām. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja:
"Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu. Un viņa tēvs
Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: "Slavēts ir Tas
Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis
pestīšanu.. Un bērniņš auga un garā
stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla
ļaužu priekšā.
(Lūkas
ev. 1:57 – 68, 80)
Klausīties |